Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:11, Did:0, useCase: 0

Bricis par jauno paaudzi: "Ja turpinās kārtīgi trenēties, viss ir iespējams"

Kārlis Ozols
Kārlis Ozols

Bricis par jauno paaudzi: "Ja turpinās kārtīgi trenēties, viss ir iespējams"
Ilmārs Bricis steidz palīgā. Foto: Latvijas Biatlona federācija

Ilmārs Bricis nu jau Baibas Bendikas trenera un sparingpartnera lomā joprojām ir biatlona vidē un cenšas nodot savas zināšanas tālāk. 49 gadu vecumā Bricis turpina aktīvi trenēties un droši vien būtu kandidāts uz titulu, ja trasē sacenstos tikai treneri. Sarunā ar Sportacentrs.com viņš atklāja, ka ir bijuši piedāvājumi trenēt arī no citām valstīm un ka šosezon treniņgrupa varētu kļūt kuplāka.

Kā vasaras laikā norit Baibas Bendikas treniņprocess?
Īstenībā vasarā trenēšanās notiek lielākā apjomā, jo ziemā regulāri notiek sacensības, kas neļauj tik bieži trenēties. Treniņstundu ziņā vasarā tiek paveikts vairāk nekā ziemā.

Kas vasarā tiek darīts visbiežāk?
Gan skrienam, gan braucam ar riteni un slēpojam ar rolleriem slidsolī un klasikā. Protams, diezgan daudz laika tiek veltīts vingrošanai un spēka darbam. Treniņstundas ir viens, bet svarīgs ir to saturs. Nav tā, ka tiek darīts, kas ienāk prātā. Darbi tiek darīti pa visām intensitātes zonām. Tā ir sarežģīta sistēma, kas visu laiku tiek pilnveidota.

Vasaras laikā ar nūjām tiek skriets pret kalnu. Kādi vēl specifiski vingrinājumi tiek veikti?
Jā, to mēs arī daudz izmantojam. Skrienot ar nūjām, kopējo jaudu var ielikt lielāku, tad izmantojam ne tikai kājas, bet arī rokas, kas mums ir aktuāli. Arī ir trenežieri, kur darbs ir tikai ar rokām, un stumšanās ar slēpēm.

Kurš ir mokošākais vingrinājums?
Viens no grūtākajiem ir 40-45 sekunžu sprinti maksimālā ātrumā. Darot to uz rollerslēpēm, varbūt sanāk arī minūte, bet, skrienot stadionā vai pret kalnu, tās ir 40-45 sekundes, ko iespējams noturēt.

Kurā brīdī iepriekšējās sezonās sākāt doties uz augstkalnes nometnēm?
Jau pēdējos četrus gadus cenšamies pavasarī regulāri braukt uz augstkalnes nometnēm. Tagad tas ir izpalicis, bet ir dažādas viltībiņas. Piemēram, tagad Baiba četras nedēļas ir nogulējusi teltī, kas imitē augstkalni. Spiediens teltī nemainās, bet iespējams regulēt skābekļa daudzumu. Tomēr tas ir labāk nekā nekas.

Kad tika iegādāta augstkalnes apstākļus imitējoša telts?
Tā jau sākumā bija manējā. Precīzi neatceros, bet pirmā telts man bija 2002. gadā, savukārt šī bija dažus gadus vēlāk. Šai teltij varētu būt kādi 15 gadi.

Kādā augstumā, rēķinot pēc skābekļa daudzuma, Baiba guļ?
Pirmajā dienā uzreiz nesākām ar lielu augstumu, bet šobrīd guļ diezgan augstu. Tajā teltī varētu precīzi izmērīt, kāds ir skābekļa procents, bet mērītājam ir beigušies reaģenti, tas vairs precīzi nerāda. Tagad vadāmies pēc oksimetra, kas mēra skābekļa piesātinājumu asinīs. Spriežot pēc rezultātiem, tie varētu būt 3500 metri virs jūras līmeņa, varbūt arī 4000.

Kāda sajūta, nonākot 3500 metru augstumā, būtu parastam latvietim, kurš visu mūžu dzīvojis pie jūras?
Tas būtu ļoti vienkārši, jo nevarētu pagulēt. Skābekļa daudzums asinīs kristos, neizbēgami paātrinātos pulss un elpošanas ātrums, kā arī slikti izgulētos. Viens no mīnusiem, guļot tādā teltī, - nevar ļoti labi izgulēties. Kad normāli varēja braukt uz augstkalnēm, izmantojām to diezgan maz. Varbūt izmantojām dažas dienas, lai būtu vieglāk aklimatizēties, bet īsto augstkalni telts pilnībā nevar kompensēt, tomēr šobrīd tas ir labāk nekā nekas.

Cik augstu dodaties augstkalnes treniņnomentēs?
Vasarā Itālijā pārsvarā dzīvojam 2700 metru augstumā. Ziemā tik augstu nav iespējams uzbraukt, jo visi ceļi tādā augstumā ir ciet, tad dzīvojam 2300 metros. Lai no lielajiem kalniem būtu labums, jādzīvo vismaz 2200 metru augstumā.

Uz kurām vietām, kur ir augstkalne, parasti brauciet?
Pārsvarā visus šos gadus vasarā esam braukuši uz vienu vietu - Stelvio kalnu pāreju [2760 metri], kas atrodas netālu no Livinjo, Itālijā. Ziemā arī turpat blakus Livinjo dzīvojam. Tad augstākā pāreja, kur iespējams dzīvot, ir 2300 metri.

Stelvio kalnu pāreja asociējas ar riteņbraukšanu, kur nereti notiek "Giro d'Italia" izšķirošie kalnu posmi. Vai tur ir izdevies sastapt kādu profesionālu riteņbraucēju?
Neesam nevienu reizi trāpījuši uz "Giro d'Italia". Cerējām, ka šogad trāpīsim, tomēr ne reizi netiekam uz "Giro" [Stelvio kalnu pārejā velobrauciena dalībnieki būtu sastopami šā gada 28. maijā, tomēr "Giro d'Italia" pārcēla uz oktobri].

Vai ar rollerslēpēm tiek braukts arī mežonīgi garā kāpumā?
Jā, protams, ka tiek, bet dzīvojam augšā kalnos, kamēr intensīvākos un galvenos treniņus aizvadām lejā. 20 kilometru attālumā ir rollertrase un šautuve, kur tiek aizvadīti galvenie treniņi. Viens treniņš dienā tiek aizvadīts arī augšā, bet viss intensīvais darbs tiek veikts lejā, jo tik lielā augstumā intensitāte jebkurā gadījumā samazinātos. Tur ir diezgan daudz lietu, kuras lēnu garu jāiemācās. Nokļūdīties un pārtrenēties tur ir viegli.

Vai augstkalnē ar Baibu ir izdevies nokļūdīties?
Jā, noteikti ir. Sākumā nebija tik lielas pieredzes un visas nianses nezinājām. Katram ir savas nianses un kaut kas darbojas labāk. Briesmīgi kļūdījušies neesam, bet pāris reizes iesākums nav bijis labākais. Mums droši vien lielākais bijis, ka trīs četras nedēļas krietni jānomaina apgriezieni augstkalnē, jo negāja, kā vēlētos, bet ir zināms, ka citiem ir bijuši krietni ilgāki laiki, lai atgūtos.

Vai treniņnometnēs izdodas sastapt arī konkurentus no citām valstīm?
Gandrīz neviena lielā komanda tik lielus augstumus neizmanto. Agrāk Ūle Einars Bjērndalens līdzīgi darbojās, bet lielām komandām tas ir sarežģīti, jo nekad nebūs, ka visi sportisti uz augstkalni reaģēs vienādi. Ja kāds vairākas dienas pēc kārtas jūtas slikti, tad neko darīt, jābrauc dzīvot zemāk. Jābūt gatavam, ka viss var mainīties vienā dienā, tāpēc lielajām komandām tā ir krietni sarežģītāka lieta. Bet nu norvēģi trenējas pēc līdzīgas sistēmas, arī dažus slēpotājus regulāri satiekam, arī norvēģu skrējēji darbojas pēc līdzīga principa.

Kā Baiba jūtas sacensībās, kuras notiek diezgan augstu virs jūras līmeņa, piemēram Antholcas trasē [1600 metri v.j.l.]?
Baibai sacensībās augstkalnē ir priekšrocības, lai gan ir tādi biatlonisti, kuri ir piedzimuši augstkalnē un tur teju visu mūžu dzīvojuši.

Šogad pasaules čempionātā Antholcā Baibai izdevās lielisks starts. Kādi bija mērķi pirms čempionāta?
Sanāca labi. Protams, ka gribējās labāk, bet žēloties nevar. Iespējas jau bija, tomēr tas ir tikai normāli, ja sportists pirms starta domā, ka viņš var uzvarēt. Uz startu neiet un nedomā, ka būs labi, ja būšu piecpadsmitais. Protams, saproti, ka tas būs labs rezultāts, bet mērķi vienmēr ir augstāki.

Interesanti, ka pats vēl ļoti aktīvi trenējies. Vai no treneriem esi labākajā fiziskajā formā?
Domāju, ka jā. Tāda ir realitāte, jo visus šos gadus Baiba ir trenējusies viena. Katru dienu vienam trenēties ir psiholoģiski grūti. Ja tev treniņā ir kompānija, tad tas nav tik grūti. Ir labākas dienas, ir sliktākas dienas, bet, ja kāds ir blakus, var izdarīt labāk un kvalitatīvāk.

Ja salīdzina ar taviem labākajiem gadiem biatlonā, cik daudz šobrīd trenējies apjoma ziņā?
Protams, esmu trenējies vairāk. Nedomāju, ka varētu izdarīt tik daudz, kā toreiz, bet varbūt arī varētu. Tomēr tad vairāk spēka man nepietiktu, tikai ēstu un gulētu.

Kā ķermenis reaģē uz treniņiem 49 gadu vecumā. Cik daudz esi noguris pēc treniņiem?
Skaidrs, ka viegli nav, bet viss ir atkarīgs no tā, cik regulāri trenējies.

Cik grūti ir turēt Baibas slēpošanas tempam ziemā?
Par Baibu joprojām esmu stiprāks, bet atšķirība nav milzīga.

Ilmāram Bricim tuvojas 50 gadu jubileja, un ir tāds teiciens - ja tev ir 50 gadi un ja no rīta pamosties un nekas nesāp, tātad esi miris. Kā ir tev?
Sportistam tā ir vienmēr. Pārsvarā pēc treniņiem sāp muskuļi. Arī 20 gados nekad nebija tā, ka piecēlos no rīta un nekas nesāpēja. Ja nesāp, tad vienīgi ir viens jautājums, vai esmu par maz trenējies. Bet šobrīd viss ir kārtībā, nav nekādu problēmu.

Vai kopš 2015. gada, kad aizgāji no Lietuvas izlases, esi strādājis tikai ar Baibu?
Epizodiski arī ar kādu citu, bet 95% gadījumu ar Baibu. Kad ir sacensības, darbojos ar visiem, bet izskatās, ka šogad kaut kas pamainīsies. Negribas neko vēl teikt un saukt uzvārdus, bet izskatās, ka treniņu grupā varētu būt četri sportisti.

Ārvalstu un latviešu?
Gan ārvalstu, gan latviešu.

Vai Baibai vienai pašai trenēties ir grūti, lai gan tu esi blakus?
Protams, ka ir. Grupiņā daudz lietu vienmēr var izdarīt kvalitatīvāk, it sevišķi šaušanas treniņus. Ja šauj divatā un ir tikai viens sparingpartneris, viņu ļoti ātri iepazīst un zini visas nianses. Tad viņš vairs nav traucējošs, bet, ja ir vēl divi trīs cilvēki, situāciju nevarēs tik labi nokontrolēt, būs līdzīgāk sacensībām.

Vienmēr interesējis, vai biatlonā speciāli tiek trenēta slēpošana aiz kāda cita, līdzīgi kā riteņbraukšanā, kur atrašanās aiz kāda jeb tā saucamais aizvējš dod lielu priekšrocību?
Tik svarīgi kā riteņbraukšanā tas noteikti nav, bet aizvējš dod arī biatlonā, jo ātrums ir diezgan liels. Ja to pārnes uz riteņiem, tad biatlonā varētu būt līdzīgi kā kalnu riteņbraukšanā. Nav tā, ka visās trases vietās palīdzēs, bet neapšaubāmi, ka aizvējš dod arī biatlonā.

Kāpēc aizvadītajā sezonā un arī pirms tam izdevies veikt pakāpenisku progresu?
Cenšamies iet solīti pa solītim uz priekšu, tomēr arī es mācos to, kā izdarīt labāk un pareizāk. Treneris sportistam var vienmēr palīdzēt, bet sportistam pašam jātrenējas. Tas vienmēr ir sportista nopelns.

Ko vēl Baiba var uzlabot vai pie kā piestrādāt?
Uzlabojums ir iespējams jebkuram un jebkad. Cenšamies sadalīt visu reizinātājos un skatīties. Pozīciju ir daudz, visur var pielikt.

Kur ir iespējams veikt lielāko uzlabojumu - šaušanā, slēpošanā, izturībā...?
Ja to ņem tikai kā slēpošanu, tad tas ir ļoti plašs jēdziens. To var sadalīt niansēs un meklēt vājākās pozīcijas - roku spēks, kāju spēks, roku un kāju izturība, kalnos vai līdzenumā, nobraucieni, pagriezieni.

Cik grūti latviešu biatlonistam vai slēpotājam ir nobraucienos, ja ārzemēs ir trakāki nobraucieni?
Domāju, ja Latvijā ir sniegs un trase un ja ir gribēšana, tad vienmēr var izveidot trasi treniņiem, lai būtu sarežģīti. Cenšamies arī vairāk braukt ar kalnu slēpēm, bet tādas lietas iemācīties teorētiski nevar, tāpat kā ar riteni, ir jābrauc.

Pēdējās trijās sezonās precizitāte šaušanā Baibai bijusi zem 81%, bet iepriekš, 2016./17. gada sezonā, bija pat 85%.
Jo ātrāk sāc slēpot, jo tas vairāk sarežģī šaušanu. Distanci var veikt jaudīgāk, bet arī tas kaut ko prasa. Nav tā, ka ātrums ir bezmaksas. Protams, uz pozīcijām, uz kurām ejam, tie 85 vai 86% būtu tas, ko mēs gribētu jau nākamajā sezonā. Tas nav nekas nereāls un kosmisks skaitlis.

Ļoti interesanti, ka aizvadītajā sezonā labāk veicās stāvus, kur 81%, kamēr guļus vien 78%, lai gan parasti ir otrādāk.
Stāvus šaušanā pagājušajā pavasarī kaut ko pamainījām, atradām lietas, kas nebija optimālas, bet tie procenti sezonas garumā, no vienas puses, ir objektīvi, bet, no otras puses, divas trīs sacensības aizvadītas sarežģītos apstākļos un visiem procenti nokritīsies. Ja guļus nepieņem pareizos lēmumus, tad procentiņu var pazaudēt, bet to mēs zinām un pie tā darbojamies.

Kas tiek slīpēts guļus un stāvus šaušanā?
Sistēma nav šausmīgi grūta, bet skaidrs, ka šaušanā liela daļa ir psiholoģijai, bet psiholoģiju satrenēt ir grūti, varbūt kaut kas ar pieredzi var nākt klāt, bet pievēršamies pie vairāk trenējamām lietām, piemēram, tehnikai. Arī tai pašai psiholoģijai gribējām, lai treniņos nāktu klāt sportisti, lai treniņos varētu labāk modelēt šaušanas sajūtu kā sacensībās.

Cik liela ir atšķirība, ja šauj vienatnē vai ar kādu kopā?
Ir milzīga atšķirība. Ja tu esi viens, vari koncentrēties tikai uz savu darbu. Ja kāds ir apkārt, vienmēr vari šaut lēnām un labāk, bet mūsdienu biatlonā ar to nepietiek. Ja slēpošanā esi galvastiesu pārāks, arī ātri jāšauj, protams, ja gribi uzvarēt.

Kā ir mainījies šaušanas ātrums, teiksim, 2000. gadu sākumā un tagad?
Ja paņemtu vidējo ātrumu, šaušana ir kļuvusi ātrāka, neapšaubāmi. Konkurence ir liela. Sportisti mēdz šaut ļoti riskantā ātrumā - vienreiz nesanāks, otreiz nesanāks, bet varbūt ar trešo sanāks labs rezultāts. Ir daudzi sportisti, kuriem tas ir vienīgais ceļš uz labu rezultātu. Labāk vienā no piecām reizēm ir labs rezultāts, nevis 40. vieta. Tā arī var pretendēt uz vietu desmitniekā, varbūt arī augstāk.

Vai tev ir bijuši piedāvājumi no citu valstu izlasēm?
Kaut kādi piedāvājumi ir vienmēr. Šogad šādi tādi bija, bet vīruss apstādināja procesu. Tas bija tikai tīri teorētiski, sarunu līmenī. Bija skaidrs, ka turpināšu strādāt ar Baibu, bet tāds variants teorētiski bija.

Vai bija domāts, ka Baiba varētu trenēties kopā ar kādas citas valsts izlasi?
Tā bija domāts jau pašā pirmsākumā, tas bija nosacījums, lai vispār kaut ko sāktu tālāk runāt.

Vai citi treneri nebrīnās, cik lielu progresu veikusi Baiba?
Nav jau tā, ka Baiba būtu uzvarējusi Pasaules kausa kopvērtējumā. Skaidrs, ka biatlona sabiedrībā cits citu pazīst un darbojās, bet nav tā, ka es esmu pats gudrākais un labākais.

Latvijā ziema šogad tā pa īstam arī neuznāca. Vai tas kaut kā ietekmē Pasaules kausa sportistus?
Tiem, kas ir prom Pasaules kausā, gandrīz neko nemaina. Labākajā gadījumā Latvijā ir iespējams būt dažreiz un uz dažām dienām, ja mēs izmantojam treniņnometnes augstkalnē. Tomēr mums nebija plānots, ka būsim Latvijā. Baibas gadījumā tas neko nemaina, bet tas ir ļoti svarīgi jauniešiem.

Kā bērnus noturēt biatlonā, ja Latvijā ilgstoši nav sniega un ir daudz citu sporta veidu?
Tas ir grūti. Nosacīti mazo bērnu biatlonā ir diezgan daudz, bet ir daudz sporta veidu, un šis noteikti nav vieglākais. Tomēr kādam tas patīk un kādam ir interesanti.

Cik liela atšķirība ir trenējoties ar rollerslēpēm un parastajām slēpēm? Vai tas ir kas līdzīgs?
Ir jau līdzīgs. Arī rollerslēpēm iespējams uzlikt ātrākus un lēnākus riteņus. Protams, tā nav 100% kopija, bet pa 95-97% ir līdzīga.

Kas rada lielāku prieku - slēpot pa asfaltu vai sniegu?
Katrā ziņā, ja man būtu jāizvēlas, tad pa sniegu ir labāk, bet tas ir atkarīgs no apstākļiem. Piemēram, ja oktobra sākumā kaut kur ir neliels sniega aplītis, tad kaut kādus treniņus, lai būtu sajūta, veicam uz sniega, bet galvenos darbus uz rolleriem, jo tajā aplītī nav iespējams izdarīt vairākas lietas. Bieži vien ar rolleriem braukt ir patīkamāk, ja ir laba rolleru trase, nevis maziņš kilometru garš sniega aplītis.

Kāda aizvadītajā sezonā bija situācija ar sniegu trasēs?
Kur mēs bijām, visur bija labi. Uzreiz pēc 2019. gada sezonas beigām uz trīs nedēļām aizbraucām uz Livinjo, ņemot līdzi gan parastās, gan "touring" slēpes, ar kurām kāpj kalnos un, noņemot ādu, var braukt kā kalnu slēpēm. Pēc tam jūnijā bijām Stelvio, kur bija ļoti daudz sniega. Visu jūniju līdz pašām beigām noslēpojām, bet vasaras vidū tur neslēpojām. Oktobrī atkal bijām Stelvio, lai gan pašā Stelvio sniega nebija, bet turpat 20 minūšu kāpienā vai piecu minūšu braucienā ar pacēlāju ir ledājs, kur vienmēr var slēpot. No oktobra beigām bijām Norvēģijā, kur bija daudz sniega un viss bija ideāli.

Vai tas bija Norvēģijas ziemeļos?
Ne īpaši ziemeļos. Tikai 200 kilometru attālumā atrodas Oslo, arī Lillehammere ir turpat blakus. 800 metru augstums, bet sniegu jau izliek septembra beigās vai oktobra sākumā, kad ir maziņš aplītis. Oktobra beigās, kad atbraucām, jau bija trīsarpus kilometru garš aplītis - gatavs sacensību aplis un viss ideālā kondīcijā. Vissliktākais sniegs jau tradicionāli bija Pasaules kausā Oberhofā.

Ar ko Oberhofa izcēlās sniega kvalitātē?
Tur sniega krāsa bija tāda, ka nevarēja saprast - tas ir sniegs vai smiltis. Oberhofai tas nav nekāds brīnums.

Ko vari pateikt par Latvijas jauno biatlonistu paaudzi - Renāru Birkentālu, Edgaru Misi, Kirilu Matjuhinu?
Domāju, ka tas pats Renārs daļu sezonas nobrauca ļoti labi. Domāju, ja turpinās kārtīgi trenēties, viss ir iespējams. Arī pārējiem. Piemēram, Kirils treniņos ir daudz labāks nekā sacensībās.

Kā jaunos biatlonistus noturēt pēc vidusskolas pabeigšanas? Liela daļa, tostarp talantīgie, aiziet prom.
Protams, ka sportistam pašam ir jāgrib. Ja tavs mērķis ir tikai, lai tev maksātu algu, domāju, ka tas tā nedarbojas nevienā sporta veidā. Tas ir svarīgi, bet ne galvenais. Labā lieta, ka Biatlona federācijai ir sadarbība ar armiju. Kas no sportistiem grib, var iziet apmācības kursu, saņemt algu un turpināt trenēties. Arī viens no federācijas treneriem ir armijas treneris. Lielākā daļa no visiem jaunajiem tur ir, un pārējie droši vien arī būs. Domāju, ka tā ir ļoti laba lieta. Ja sportiskā karjera beidzas, tad neesi galīgi bez nekā palicis.

Kāpēc Ilmārs Bricis izvēlējās būt treneris?
Grūti saprast. Tā viss salikās. Nebija tā, ka visu laiku bija tāda doma. Tomēr tas ir interesanti. Galvenais, ka man tas patīk un ir interesanti. Tā nav pati vieglākā lieta, jo trenerim visu laiku jābraukā pa visu pasauli riņķī līdzi sportistam. Nemaz tik daudz gribētāju to darīt nav.

Cik grūti ir sacensību laikā stāvēt trases malā vai vērot šaušanu?
Tas ir citādāk kā sportistam. Pārdzīvojumu ir daudz un galvenais, ka ietekmēt viņus nevari, vari tikai vērot.

"Match TV" vērtējumā tikāt iekļauts 21. gadsimta starptautiskās izlases simboliskajā sastāvā kopā ar Jakovu Faku, Tomašu Sikoru un Kristofu Zūmanu. Vai nebijāt pārsteigts ( "Match TV" iekļauj Brici 21. gadsimta... )?
Tas ir visnotaļ subjektīvs vērtējums. Dažiem cilvēkiem tā likās, un iekļāva mani. Tomēr tas ir patīkami.

Vai pats sevi iekļautu?
Ja man pašam būtu jāsastāda, sevi neliktu, jo neizskatītos labi. Tas noteikti nebūtu objektīvi.

Kā salīdzinātu līmeni 21. gadsimta sākumā un tagad? Kā laika gaitā ir attīstījies biatlons, treniņu metodika, sportistu sagatavotība?
Labs piemērs - Bjērndalens 2014. gada olimpiskajās spēlēs Sočos sprintā izcīnīja zelta medaļu. Viņš bija pats ātrākais. Ja ņemam tā, tad nekas nav mainījies, bet viņš jau bija 40 gadus vecs un pats labākais. Tomēr to ir grūti salīdzināt un tas īsti nav objektīvi, jo tās ir vienas sacensības.

Daži biatlonisti, kuri 21. gadsimtā bijuši labāki par Ilmāru Brici un nav pārstāvējuši Krieviju, Vāciju, Franciju vai Norvēģiju, Kārļa Ozola vērtējumā

SportistsValstsUzvaras PKPjedestāli PKPjedestāli PČPjedestāli OSLabākais kopvērtējumsTop 10Top 30
Jakovs FaksSlovēnija/Horvātija825423. vieta38
Bjērns FerijsZviedrija722116. vieta510
Kristofs ZūmansAustrija617212. vieta48
Tomašs SikoraPolija420112. vieta49
Dominiks LandertingersAustrija218323. vieta47
Simons EdersAustrija320205. vieta412
Ondžejs MorāvecsČehija114326. vieta19
Kārls BergmansZviedrija313206. vieta29
Mihals ŠlesingrsČehija112208. vieta311
Fredriks LindstrēmsZviedrija17207. vieta28
Lūkass HofersItālija17105. vieta28
Ilmārs BricisLatvija 072 011. vieta08

Tabulas skaidrojums

1. PK - Pasaules kauss;
2. PČ - pasaules čempionāts;
3. OS - olimpiskās spēles;
4. Labākais kopvērtējums - labākā vieta Pasaules kausa kopvērtējumā;
5. Top 10 un Top 30 - cik reižu sportists iekļuva Pasaules kausa kopvērtējuma Top 10 un Top 30;
6. Pie Pasaules kausa uzvarām un pjedestāliem tiek pieskaitīti arī sasniegumi olimpiskajās spēlēs (līdz 2010. gadam olimpiskās spēles tika skaitītas Pasaules kausa kopvērtējumā);
7. Ilmārs Bricis daļu karjeras aizvadīja 20. gadsimtā, bet tika iekļauti arī Latvijas biatlonista rezultāti 20. gadsimtā.

  +1 [+] [-]

, 2020-05-12 18:30, pirms 3 nedēļām
Paldies Ilmāram par milzīgo darbu, ceram Baibu redzēt vēl pakāpienu augstāk nākamsezon.

     [+] [-]

, 2020-05-12 20:22, pirms 3 nedēļām
Nez kāpēc Ilmāram neuzticēja galvenā trenera amatu. Man liekas, ka ir jau nobriedis.

     [+] [-]

, 2020-05-12 21:24, pirms 3 nedēļām
Šahs rakstīja: Nez kāpēc Ilmāram neuzticēja galvenā trenera amatu. Man liekas, ka ir jau nobriedis.
Jautājums, vai pats gribēja?
Un vai slotiņi būtu gatavi darīt tādu darba apjomu?

     [+] [-]

, 2020-05-13 03:32, pirms 2 nedēļām
ļooooti gribētos redzēt kādu no jaunās paaudzes... kurš kaut cik vilktu līdzi mūsu līderiem...man tāds jautājums
kādreiz Maļuhins, Bricis, Nākums varēja mierīgi par 6nieku cīnīties un pat medaļām... nerunājot par stafeti, kur cīnījās ar VISĀM komandām... un pat kkāda 7 vieta likās ka slikti... kāpēc tad varēja tādu līmeni turēt un tagad nespēj to neviens no LV???? vai nepietiek treneru? tad cik atceros Urbanovičs bij... Vai bij vairāk naudas????? kas varētu izskaidrot??? vai arī bij tādi Maļuhins, Bricis, Nākums, kuri cīnījās un skrēja un bij mērķi un tagad tādu nav? jo neticu ka tad bij kkas labāks atbalsta ziņā... tieši otrādi, liekas, ja tad būtu katram individuāli tāds atbalsts, kā tagad Rastorgujevam, visi par uzvaru cīnītos... cik atceros viens cilvēks gan visiem slēpes smērēja un bij pa pāris pāriem utt... tagad vienam Rastargujevam i vairāk cilvēku apkārt, kas palīdz, nekā tad visai komandai

     [+] [-]

, 2020-05-13 07:19, pirms 2 nedēļām
intars128 rakstīja: ļooooti gribētos redzēt kādu no jaunās paaudzes... kurš kaut cik vilktu līdzi mūsu līderiem...man tāds jautājums
kādreiz Maļuhins, Bricis, Nākums varēja mierīgi par 6nieku cīnīties un pat medaļām... nerunājot par stafeti, kur cīnījās ar VISĀM komandām... un pat kkāda 7 vieta likās ka slikti... kāpēc tad varēja tādu līmeni turēt un tagad nespēj to neviens no LV???? vai nepietiek treneru? tad cik atceros Urbanovičs bij... Vai bij vairāk naudas????? kas varētu izskaidrot??? vai arī bij tādi Maļuhins, Bricis, Nākums, kuri cīnījās un skrēja un bij mērķi un tagad tādu nav? jo neticu ka tad bij kkas labāks atbalsta ziņā... tieši otrādi, liekas, ja tad būtu katram individuāli tāds atbalsts, kā tagad Rastorgujevam, visi par uzvaru cīnītos... cik atceros viens cilvēks gan visiem slēpes smērēja un bij pa pāris pāriem utt... tagad vienam Rastargujevam i vairāk cilvēku apkārt, kas palīdz, nekā tad visai komandai
Nebūšu baisais experts, taču ir vairāki acīmredzami iemesli:
1) biatlons pa šo laiku ir ļoti attīstījies tehniskā nodrošinājuma (norvēģiem brauc līdzi vesela laboratorija, kas strādā pie optimālās slēpju sagatavošanas, slēpju sagatavošana kā tāda, uc) un treniņmetožu ziņā. Mēs esam lielā mērā palikuši turpat, kur toreiz. Tomēr nauda spēlē savu lomu.
2) Tā bija "zvaigžņu stāvokļa" sakritība, ka toreiz LV vienlaicīgi bija 2 TOP veči - Bricis un Maļuhins. Nākums bija vājāks. Ceturtais (kas visbiežāk bija Upenieks) piederēja ne gluži pie slotiņiem, tomēr atkrita ievērojami.
3) Treniņprocesā paveiktais darba apjoms. Kad Bricis ienāca kā treneris LV izlasē, viņš bija šokā par čaļu [ne]trenēšanos. Tāpēc arī bija mans jautājums iepriekšējā komentā - vai viņš pats maz gribētu šos trenēt? Bendikai nav ne fizisko dotumu, ne arī laikam jau liela talanta, taču darbaspējas viņai ir nenoliedzami.