Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:323, Did:0, useCase: 0

Znaroks joprojām uzvarētājs, Dukurs atradis pelēko, Bagatskis kļuvis nervozāks

Jānis Freimanis

Znaroks joprojām uzvarētājs, Dukurs atradis pelēko, Bagatskis kļuvis nervozāks
Oļegs Znaroks un Ainars Bagatskis. Tagad un pirms vairāk nekā desmit gadiem. Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Mēdz teikt, ka cilvēki nemainās. Bet, kā ir ar treneriem? Ko no cilvēka prasa trenera aroda garoziņa? Vai treneri vispār var atļauties mainīties? Lai to saprastu, centāmies saprast, vai un kā gadu gaitā mainījušies seši Latvijas treneru saimes izcilnieki. Kas kopīgs šīm pārmaiņām un kas ir tās lietas, kuras viņi saglabājuši cauri gadiem un desmitgadēm?

Oļegs ZNAROKS. Oļegs ir un paliek Oļegs

Pēc hokejista karjeras beigām Znaroks ātri vien transformējās par treneri un sāka strādāt ar Latvijas čempionāta komandu “LSPA/Rīga”, kā arī bija galvenais treneris vai asistents dažāda vecuma jauniešu un pieaugušo izlasēs. Kaspars Daugaviņš viņa vadībā spēlēja jauniešu izlasēs, bet šosezon pārstāv Znaroka vadīto Maskavas “Spartak”. “Viņš vienmēr ir bijis prasīgs, bet vienlaikus gudrs, zinošs un pretimnākošs treneris. Viņam ir savas metodes, kā viņš prot motivēt spēlētājus ar vārdiem. Tandēms ar Hari [Hariju Vītoliņu] kopā strādā diezgan labi. Šogad “Spartak” komandā ieskrienamies drusku lēnāk, bet spēle sāk parādīties.”

Daugaviņš skaidro, ka lielākais trenera pluss ir tajā, ka visi viņu ļoti respektē un klausa uz vārda. Taktika un motivācija viņam ir augstā līmenī, bet raksturs – tas nav mainījies. Kāds Oļegs bija pirms desmit gadiem, tāds ir arī tagad. “Viņš ir uzvarētājs. Lai gan sastāvs mums šosezon varbūt nav tik spēcīgs, tomēr viņš prasa no mums spēli kā no čempioniem. Pamazām uz to virzīsimies, kamēr sanāks. Varu novērtēt viņu tikai pēc tā, ko redzu hallē. Tur viņš ir tāds pats kā vienmēr. Kaut kad pajoko, kaut kad uzbļauj, bet savu darbu viņš zina. Ārpus hokeja ar viņu neesmu ticies. Bet Oļegs ir un paliek Oļegs,” Kaspars izmet frāzi, kas vieniem pasaka visu, bet citiem tikpat kā neko.

Genādijs SAMOILOVS. Kļuvis nosvērtāks un pārliecinātāks

Kad Samoilovs kopā ar savu dēlu Aleksandru un Mārtiņu Pļaviņu sāka trenera karjeru, viņam tāpat kā puišiem viss bija jauns – pirmās gatavošanās, pirmās starpsezonas, pirmie Pasaules kausa posmi un pirmā kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm. Saprotams, ka Genādijs šo gadu laikā uzkrājis milzīgu pieredzi, bet Aleksandrs norāda, ka tēvs arī kļuvis mierīgāks. “Sākumā viņš vēl joprojām uz visu raudzījās kā spēlētājs, tāpēc mačos sēdēja tribīnēs, bet domās bija laukumā. Tagad viņš ir 100% treneris, tāpēc spēlē notiekošo uztver mierīgāk un konstruktīvāk. Lielākās pārmaiņas notika pēc Londonas olimpiskajām spēlēm - bija klikšķis un viņš kļuva nosvērtāks. Tomēr bīča fanātisms nekur nav pazudis. Viņš joprojām desmitos no rīta ir pludmalē – vispirms nāk puiši, tad meitenes. Dienas vidū ir pusdienas pārtraukums, kad mēs vai meitenes atnesam viņam kaut ko ēdamu. Tad seko otrs treniņš, bet vakaros viņš brauc uzspēlēt pats,” stāsta Aleksandrs, piebilstot, ka mainījušās ir arī tēva un dēla attiecības. Ja agrāk tās izpaudās kā tēva un bērna/jaunieša attiecības, tad pēdējos piecus sešus gadus tās ir divu vīriešu attiecības. Tā viennozīmīgi esot labāk, atzīst Saša.

Pļaviņš secina, ka Genādijs joprojām ir maksimālists, tomēr agrāk viņš izteikti emocionāli pārdzīvojis katru kļūdu un zaudējumu. Izpausmes bija agresīvākas – bļaustīšanās, dažādi sodi, kas pārvērtās papildus lēcienos vai skrējienos. Mārtiņš saskata, ka līdzās nosvērtībai nākusi arī lielāka pārliecība. “Ja agrāk par katru cenu bija jāizmanto pirmā iespēja, tad tagad vairāk tiek domāts par ilgtermiņa rezultātu. Viņš man un Edgaram jau no paša sākuma atkārtoja, ka esam pelnījuši un tiksim uz olimpiādi. Mainījušās ir arī treniņu metodes. Agrāk tās bija skarbākas - kā pateica, tā bija jādara. Ja neskriesi pēc katras bumbas, tad saņemsi sodu. Tas tika iedzīts līdz automātiskai rīcībai. No otras puses – mums taču tolaik bija tikai 20 gadi. Edgars kā vienīgais nav gājis cauri tai skolai, bet vecāku cilvēku caur bailēm vairs nepiespiedīsi – viņš taču ir pieaudzis cilvēks, kuram ģimene blakus vēro treniņu. Miša [Mihailam Samoilovam] arī ir izgājis žostko skolu. Ja viņš spēlē kopā ar mani, tad automātiski pavelkas līdzi. Bet, ja ar kādu no jaunajiem, kas to nedara, tad arī pats ļauj sev neskriet. Miša vēl nav līderis, tāpēc pieskaņojas pāriniekam, bet viņam ir tikai 21 gads.”

Iespējams, daudzi domā, ka vecajiem bukiem ir viena programma, pēc kuras tie strādā visus gadus, taču Pļaviņš apliecina, ka tā gluži vis nav. Protams, savs rokraksts ir katram trenerim, bet metodes mainās. “Agrāk trenējāmies no rīta līdz vakaram, pirms pāris gadiem intensīvs treniņš ilga divas stundas, bet tagad - pusotru stundu. Nav tā, ka mēs tāpat kā jaunībā muļķīgi dragātu no desmitiem līdz pieciem. Treneris seko līdzi spēlēm un slodzēm. Agrāk atpūtas nebija gandrīz vispār, bet tagad viņš vienkārši pasaka – tev rīt brīvs vai tev rīt tikai svaru zāle.”

Mārtiņš skaidro, ka agrāk Genādija apziņā bija mērķis apjoma ziņā noķert brazīliešus un amerikāņus. Kopš treniņnometnēm Ēģiptē latvieši apjoma ziņā jau ir priekšā, pārliecināts ir Pļaviņš. “Uzdevums nav aiziet un pārlēkt pāri tīklam, bet gan izturēt sezonu bez traumām. Lai nesāpētu ceļi un mugura. Nevis vienu gadu izšaujam medaļās un tad beidzam karjeru veselības problēmu dēļ. Arī Nastjai [Anastasijai Kravčenokai] tagad ir saudzīgāks režīms, bet Tīna [Graudiņa] Ēģiptē vēl nav bijusi. Viņš ar mums visiem apietas kā ar saviem bērniem. Lai mēs visi spēlētu pēc iespējas ilgāk un lai pēc karjeras beigām nebūtu vairākus gadus jāārstējas,” skaidro sportists. Attiecības ar treneri ārpus volejbola Mārtiņam tagad esot krietni labākas, jo ir vairāk kopīgu interešu. “Agrāk tikai gulēji pludmalē un brauci uz mačiem, bet tagad ir citas lietas, par ko parunāt. Tādā ziņā esmu noķēris treneri.”

Aleksandrs STARKOVS. Izmanto gadžetus un lasa ziņas internetā

“Liepājas” futbolists Deniss Ivanovs pie Starkova uzspēlējis gan Latvijas valstsvienībā, gan Azerbaidžānas klubā “Baku” un “Liepājā”. “Vismaz attiecībās ar mani cilvēciskās īpašības viņam vienmēr bijušas augstā līmenī. Viņš ir piekopis personisku pieeju katram spēlētājam. Vienlaikus Starkovs ir bijis stingrs - ir principi, kurus viņš ievēros vienmēr un visur. Manā karjerā viņš ir viens no svarīgākajiem treneriem. Attieksme pret mani allaž bijusi laba, tādēļ es par viņu nepateikšu nevienu sliktu vārdu. Protams, cilvēki mainās, tomēr principi paliek. Klubā un izlasē gan ir pavisam citas pieejas, tie ir pavisam atšķirīgi darbi.

Ivanovs uzskata, ka Maskavas “Spartak” laikā Starkovs izgāja pamatīgu skolu, jo uz viņa darbu raudzījās miljonu līdzjutēju armija, bet mediji dušīja pēc katras neveiksmes. “Taču viņš vienmēr un visur ir palicis stiprs. Ja citi treneri sāk nervozēt un sarunās ar vadību vaino spēlētājus, tad Starkovs turpināja iet savu ceļu. No otras puses – viņš nesēž bijušās Padomju savienības telpā. Ar viņu var parunāt par visām tēmām. Es neteiktu, ka viņš ir padomju treneris. Manuprāt, Starkovs ir gana mūsdienīgs cilvēks, kurš izmanto gadžetus, lasa ziņas internetā. Ir treneri, kuri ik pa laikam mēdz izmest frāzi: “Bet mūsu laikā bija tā un šitā.” No viņa tādus izteicienus neesmu dzirdējis. Bet pieļauju, ka citiem par viņu būs atšķirīgs viedoklis. Galu galā - ja visiem patīc, tad neesi treneris. Žēl, ka šosezon Liepājā viņam nesanāca, bet tā ir mūsu visu kopīgā, nevis tikai trenera vaina.”

Māris Verpakovskis pie Starkova uzspēlēja gan vēsturiskajā “Euro 2004” un “Skonto”, gan vēlāk “Baku” rindās. Pēdējos gados viņu ceļi nav krustojušies, tādēļ Māris vairās komentēt profesionālo pusi. “Ja salīdzinām Starkovu 2013. gadā Baku un 2004. gadā izlasē, tad atšķirība nav liela. Viņš pieturas pie saviem principiem un dzīves/spēles uztveres. Kādu darba stilu un komunikāciju ar spēlētājiem viņš bija izvēlējies, tāds tas arī palika. Svarīgākā bija disciplīna, viņš bija ļoti prasīgs. Viņam ļoti patika daudz un ilgi runāt ar spēlētājiem, pavadīt laiku individuālās sarunās. Starkovs bija spēcīgs tieši kā psihologs,” akcentē Verpakovskis.

“Ja runājam par cilvēcisko pusi, tad agrāk biju jauns gurķis. Tad sarunājāmies kā dažāda statusa cilvēki. Viņš man bija liela autoritāte, kuram skatījos mutē, jo pats biju jaunais spēlētājs. Tagad viņš arvien ir autoritāte, bet vairs neesmu viņa spēlētājs. Varam atskatīties uz tiem gadiem citādi, līdzvērtīgās pozīcijās. Tagad viņš var izstāstīt, kāpēc tolaik darīja tā un ne citādi. Varam kopā pasmieties,” piebilst izlases visu laiku rezultatīvākais futbolists.

Dainis DUKURS. Pakāpeniski parādījusies pelēkā krāsa

Lūgts raksturot skeletona treneri Daini Dukuru, jauniešu izlases treneris Gints Dzērve uzsver – viņam ir melns un balts, jā un nē. “Bet mēs jau smejamies, ka uz vecumu viņš ir palicis bišķi mīkstāks. Viņš joprojām ir ļoti stingrs un prasīgs, tomēr šķiet, ka agrāk viņš bija riktīgi bargs. Nē, Dainis jau nekad nav aurojis vai kliedzis. Bet viņa spilgtākā īpašība ir tāda, ka viņam nav pelēkās krāsas, ir tikai melns un balts. Tā tas bijis vienmēr. Profesionālajā ziņā viņam ir kāda ļoti laba īpašība - viņš nelien tajās zonās, kurās viņam nebūtu jālien. Trasē atbildīgais ir Gugijs [Matiass Gugenbergers], par fizisko sagatavotību – Miha [Mihails Arhipovs], bet Dainis atbild par slidām un skeletonu. Tur viņš ir ļoti gājis līdzi laikam. Pārējos procesos viņš asistēja tikai sākuma posmā, kad puišiem vēl nekā nebija. Savā lauciņā viņš ir čempions. Ražo to, ko vajag un kas strādā. Par iešanu līdzi laikam liecina arī fakts, ka šo gadu nav uzbūvēti divi vienādi skeletoni. Ar katru ir bijuši mēģinājumi kaut ko uzlabot.”

Tikmēr divkārtējais olimpiskais vicečempions Martins Dukurs stāsta, ka sākotnēji, tēvs viņam un Tomasam uzticot kādas lietas, tomēr stāvējis blakus un pārbaudījis. Bet tagad brāļi jau ir izkarojuši uzticību. “Darām paši, mums pašiem ļauj pieņemt lēmumus, kas man patika jau no paša sākuma. Viņš kontrolēja, bet vienlaikus ļāva pieņemt lēmumus. Tagad viņš ir sapratis, ka nav tikai balts un melns, arī tehnikas ziņā pastāv pelēkā krāsa. Par to skarbākie strīdi bija 2010. gadā, kad lēmām, uz kuru pusi iet skeletona ražošanā.”

Tolaik Martins un Tomass bija vienojušies – ja reiz tik smagi trenējamies un ir uzlikti paši augstākie mērķi, tad ir jāmaina viss. Ja nemainām kamanu, tad nav jēgas turpināt. Pret tēvu vērstā koalīcija deva augļus. Martins pats sapratis, ka pašam jābūt iesaistītam tehnikas gatavošanā, jādalās ar sajūtas un idejām, kuras pēc tam var izmēģināt trasē. “Tagad viņš ir kļuvis pielaidīgāks, sak, labi, pamēģinām, kāpēc ne. Vairs nav uzstādījuma - man liekas, ka nebūs labi, tāpēc netaisām. Viņš ir gatavs uzklausīt viedokļus, mainīt domas. Arī sadzīvē tēvs kļuvis elastīgāks, ne tik paštaisns. Tomēr ikdienā tas palicis vairāk. Ja viņš kaut ko ir ieņēmis prātā, tad viņa domas ir grūti mainīt. No otras puses – arī es esmu sapratis, ka viņš nemainīsies. Vairs necīnos, bet ļauju darīt, kaut arī tas man šķiet nepareizi,” secina Martins. Par kādām izmaiņām liecina Daiņa Ziemassvētku vecīša cienīgā bārda? “Tas jau aizgājis mazbērnu līmenī. Viņam patīk, ka mazbērni viņu sauc par Salatēti, izveidojies savs imidžs.”

Sandis PRŪSIS. Vairs nešauj laukā uzreiz

Ilggadējais bobslejists Daumants Dreiškens norāda, ka pie Prūša disciplīna allaž bijusi augstā līmenī, tomēr pēdējos gados treneris vairs nav bijis tik stingrs un nelokāms. “Es nesaku, ka tagad viņš ir kļuvis vaļīgs, tomēr nevar noliegt, ka sākumā viņš bija stingrāks. No otras puses - tagad jau visi puiši ir gados vecāki, un viņš ir sapratis, ka sportistiem ir jāuzticas. Sandis vairs tik izmisīgi necenšas turēt virsvadību palaidis. Ar gadiem visi iedresēti, kārtība ir noturējusies, tādēļ vairs nav tik traki jāuzpasē.”

Trenera pierakstu kladītes mainās, bet uzskaites sistēma 13-14 gados palikusi nemainīga. Agrāk Prūsis esot vairāk iesaistījies arī fiziskajos treniņos, mēģinājis kaut ko ieviest un pielabot, turpretī tagad vairāk uzticas fiziskās sagatavotības trenerim, bet viņa ziņā paliek tikai virsvadība un ziemas darbs. Arī mūsdienu tehnoloģijas trenerim nav svešas. Ja agrāk trasē tika filmēts ar mazajām videokamerām vai ziepju traukiem, tad nu jau vairākus gadus tiek filmēts ar planšetēm. “Sākumā pasmīnējām par tiem, kas filmēja ar planšetēm, bet tagad paši saprotam, ka tā ir ērtāk un uzskatāmāk, vieglāk uzreiz parādīt sportistam,” skaidro Daumants.

“Ikdienā gadu no gada daudz laika esam pavadījuši kopā, tādēļ pārmaiņas izvērtēt nav viegli. Ja satiktu viņu pēc desmit gadiem, tad varbūt kaut ko pamanītu. Tomēr man šķiet, ka Sandis ir kļuvis mierīgāks. Agrāk viņš bija emocionālāks, bet tagad vairāk padomā pirms kaut ko saka. Iepriekš viņš uzreiz šāva laukā, ja kaut kas patika vai nepatika, bet tagad noklusē un pasaka vēlāk. Iespējams, ka pirmajos gados dziļi sirdī viņš vēl joprojām bija pilots, tāpēc sportistu darbības un kļūdas uztvēra asāk un emocionālāk. Pieļauju, ka tagad viņš vairāk izanalizē notikušo un tikai tad pieņem lēmumu,” salīdzina Dreiškens.

Ainars BAGATSKIS. Kļuvis nervozāks un dusmīgāks

Kopš 2011. gada, kad Jānis Blūms iepazina Bagatski kā treneri, viņš būtiskas izmaiņas gadu gaitā nav saskatījis. Bagatskim esot savi principi un treniņu sistēma, kuru viņš ir saglabājis, pamainot tikai atsevišķas detaļas. Ņemot vērā, ka treneris ir ieguvis maģistra grādu LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, treniņu metodikā viss ir pamatots, secina Blūms. “Visus gadus zinājām, kad un kādi treniņi būs izlasē. Iespējams, klubā ir citādi. Es, Dairis [Bertāns] un [Jānis] Strēlnieks jau zinājām, ko darīsim nākamajā treniņā. Tas nav slikti, jo allaž esi gatavs. Protams, ar gadiem viņš ir kļuvis pieredzējušāks. Varbūt arī emocionālāks, nervozāks. Bet tas ir saprotams, jo treneriem jau nervi ir beigti,” nosmej Blūms.

Jānis atzīst, ka treniņi pie Bagatska viņam gājuši pie sirds. Bet komunikācijas prasmes ar spēlētājiem un pārliecība par savām idejām ļāvusi izkarot vietu arī Eiropas darba tirgū. “Viņam vienmēr ir paticis komunicēt ar spēlētājiem, tādēļ arī attiecības ar spēlētājiem ārpus laukuma ir normālas. Protams, zālē viņš ir treneris, taču ārpus laukuma ar viņu var parunāt par visādām problēmām. Bagatskis māk nošķirt profesionālo darbu laukumā un cilvēciskās attiecības ārpus laukuma. Tas ir liels pluss, jo ļauj iepazīt spēlētāju un saliedēt kolektīvu.”

Ilggadējais ieroču biedrs izlasē un klubos Artūrs Štālbergs uzsver, ka Bagatskis ir cilvēks, kurš mācās no savām kļūdām un spēj uzklausīt kritiku. “Viņam ir savs mērķis un viņš uz to iet. Kāds ir šis mērķis? Domāju, ka viņš ik gadu tam tuvojas, un es novēlu viņam to sasniegt. Uzskatu, ka Ainars ar katru gadu pilnveido savas komunikācijas spējas. Viņš zina, kā runāt ar cilvēkiem un spēj ikvienu motivēt - tas trenera darbā ir viens no galvenajiem faktoriem. Līdzās uzkrātajai pieredzei, esmu novērojis, ka viņš ir kļuvis dusmīgāks. Skarbus vārdus un kritiku Ainars ir varējis pateikt vienmēr, bet bieži vien tas no malas varbūt nav izskatījies tik skarbi, jo viņš ir labsirdīgs cilvēks. Tomēr zinu, ka tādos brīžos iekšēji viņš ir dusmīgs,” ar saviem novērojumiem daļās pašreizējais Latvijas izlases ģenerālmenedžeris. Štālbergs piebilst, ka uzskata Bagatski par labāko treneri/psihologu, un tas viņam sniedzis iespēju strādāt visaugstākajā līmenī Eiropā. “Viennozīmīgi varu pateikt, ka Ainars iegulda daudz laika un spēka, lai attīstītos kā treneris. Tā arī ir veiksmes formula - uzklausīt kritiku, labot kļūdas un attīstīt savu personību.”

Kurš no minētajiem treneriem, Tavuprāt, gadu gaitā ir mainījies visvairāk?

  • 35

  • 91

  • 12

  • 12

  • 10

  • 99


  -4 [+] [-]

, 2019-10-19 13:58, pirms mēneša
Kāpēc ārzemju treneri (Znaroks, ir arī citi mazāk apšaubāmi piemēri ) tiek vērtēti kopā ar vietējiem latviešu?! Tas, ka kāds izmantojis iespējas (darbu klubos, izlasē, arī pats, kad spēlēja, nedarīja to Latvijas dēļ, bet savu interešu dēļ : prēmijas, iespēja iegūt labāku līgumu, iespēja sacensties ar pasaules eliti: dzimtenē tad viņš nebija nevienam vajadzigs) Latvijā, nepadara viņu uzreiz par savējo treneri.

  +3 [+] [-]

, 2019-10-19 15:29, pirms mēneša
arbuzoo rakstīja: Kāpēc ārzemju treneri (Znaroks, ir arī citi mazāk apšaubāmi piemēri ) tiek vērtēti kopā ar vietējiem latviešu?! Tas, ka kāds izmantojis iespējas (darbu klubos, izlasē, arī pats, kad spēlēja, nedarīja to Latvijas dēļ, bet savu interešu dēļ : prēmijas, iespēja iegūt labāku līgumu, iespēja sacensties ar pasaules eliti: dzimtenē tad viņš nebija nevienam vajadzigs) Latvijā, nepadara viņu uzreiz par savējo treneri.
Beidz rakstīt, ja neko nezini. Atšķirībā no dažiem labiem, viņš vismaz vilka LV kreklu (Vētra, Miglinieks). Par citām lietām es nemaz neiespringšu, dažkārt labāk ir paklusēt.

  -1 [+] [-]

, 2019-10-19 15:52, pirms mēneša
"Dainis atradis balto" būtu labāks virsraksts, jo agrāk alko nelietoja.

  -1 [+] [-]

, 2019-10-19 15:55, pirms mēneša
Es neuzskatu, ka Vētra un Miglinieks ir labāki, viņi rakstā pat nav pieminēti. Kaut gan Miglinieks nav tik slikts, ir sava basketbola, kur palidz bērniem apgūt basketbolu. Tiešām, labāk dažreiz paklusēt.

     [+] [-]

, 2019-10-19 21:13, pirms mēneša
Znaroks arī Āfrikā būs uzvarētājs, bet latvieši arī Āfrikā būs riebīgi.

     [+] [-]

, 2019-10-19 23:53, pirms mēneša
Karalis Hokejs rakstīja: Znaroks arī Āfrikā būs uzvarētājs, bet latvieši arī Āfrikā būs riebīgi.
ko tu te atkal d!rs ... nomaini to saplīsušo plati vienreiz :p