Layout: current:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:6, Did:0, useCase:0

Marcinkeviča par izdzīvošanu tūrē, tenisa bundeslīgu un junioru trenēšanu

Kārlis Ozols

Marcinkeviča par izdzīvošanu tūrē, tenisa bundeslīgu un junioru trenēšanu
Diāna Marcinkeviča. Foto: USTA

Pēdējos gados Latvijas dāmu tenisā dominē Aļona Ostapenko (WTA 41.) un Anastasija Sevastova (WTA 43.), tomēr jau kopš 2008. gada profesionālajos turnīros spēlē Diāna Marcinkeviča (WTA 262.). Marcinkevičas karjeras rekords rangā ir 196. vieta, un "Grand Slam" kvalifikācijā viņa ir piedalījusies piecas reizes, tomēr līdz pamatturnīram vēl nav izdevies aizsniegties. Sarunā ar Sportacentrs.com tenisiste pastāstīja par sarežģīto dzīvošanu tenisa tūrē un atklāja ar kādām grūtībām ikdienā ir jāsaskaras.

Pastāsti par savu ceļu līdz profesionālajai karjerai.
Raketi rokās pirmoreiz paņēmu četros gados, kad situ bumbiņu pret sienu, tomēr trenēties tenisā sāku dažus gadus vēlāk. Līdz 12 gadu vecumam tenisu spēlēju savam priekam, guvu baudu un neuztvēru to tik nopietni, bet pēc tam guvu pirmās uzvaras jauniešu turnīros. Jau 13 gadu vecumā uzvarēju Latvijas čempionātā sievietēm. Turnīra uzvarētājai tika dota iespēja braukt uz Federācijas kausu kā ceturtajam numuram, bet, tā kā man tobrīd vēl bija 13 gadu, es nevarēju braukt, jo Federācijas kausā atļauts piedalīties no 14 gadiem. Tas mani tobrīd sarūgtināja, jo nezināju par tādu noteikumu, tomēr jāatzīmē, ka šobrīd Federācijas kausā esmu spēlējusi jau 11 gadu. Neilgi pēc tam sezonas beigās guvu smagu pleca traumu un nevarēju spēlēt pusgadu, bet gūtais savainojums vēlāk traucēja progresēt. Pirmajos profesionālajos turnīros sāku piedalīties 2008. gadā, kad arī guvu pirmās uzvaras un punktus, bet pēc gada Tallinā izcīnīju savu pirmo ITF titulu vienspēlēs.

Daudz sportistu brauc mācīties uz ASV, lai iegūtu augstāko izglītību. Arī tenisistiem ir dota iespēja apvienot sportu ar mācībam. Vai nebija kāds piedāvājums no universitātēm?
Kad vēl mācījos skolā, saņēmu vairākus piedāvājumus no ASV universitātēm, tomēr jau tobrīd piedalījos profesionālajos turnīros, kā arī man patika spēlēt un trenēties kā profesionālei. Diezgan ātri WTA reitingā biju ap 370. vietu un tad zināju, ka gribu spēlēt profesionāli, tāpēc ASV universitātes mani neinteresēja. Īsti neapsvēru piedāvājumus, jo uzreiz gribēju spēlēt profesionāli.

Šobrīd dzīvo un trenējies Vācijā. Kā tev izdevās nokļūt ārzemēs?
Pirms tam trenējos Čehijā, kur varēju redzēt labas tenisistes, kas deva papildu motivāciju, bet vēlāk mainīju savu treniņu vietu. Devos uz Vāciju, Kērpeni, kas atrodas netālu no Ķelnes [Kērpenē dzīvo ap 66 000 iedzīvotāju – aut. piez.]. No 15 līdz 18 gadiem Čehijā dzīvoju neregulāri, jo bija jāmācās skolā Latvijā, bet no 18 līdz 20 gadiem tur dzīvoju regulāri. Pēc tam izvēlējos pārvākties uz Vāciju, jo turienes sadzīves apstākļi man labāk patika, lai gan tenisa līmenis Čehijā bija tikpat augsts.

Teniss ir diezgan traumatisks sporta veids. Kā tev izdevies cīnīties ar šo problēmu?
2015. gada janvārī, kad reitingā biju ap 220. vietu, guvu ceļa traumu. Tā ir smagākā trauma, kāda man bijusi. Diezgan vēlu izdarīju operāciju, kas krietni paildzināja atkopšanās laiku, tāpēc vēlāk izkritu ārpus Top 400 [2015. gada beigās reitingā Diāna ieņēma 454. vietu]. Pēc tam sāku visu no paša sākuma. Pusgadu pēc operācijas bija grūti, bet pēc neilga laika iekļuvu Top 300. Atceros, ka pēc ceļa traumas baidījos skriet. Celis sāpēja pat pēc gada. Pēc traumas gribēju ātrāk tikt uz korta, bet galvā bija iesēdies, ka man tikko bija operācija un sāp celis. Tomēr centos sev iestāstīt, ka nekas nesāp, un atsāku labi spēlēt. Rehabilitācija bija tikai mēnesi, bet turnīru ritmā nevarēju iejusties kādu pusgadu.

Kad veici operāciju? Vai trauma joprojām liek par sevi manīt?
Trīs nedēļas pēc Federācijas kausa veicu operāciju, kas gan bija par vēlu. Negribēju to darīt un pēc Federācijas kausa dažas nedēļas arī atpūtos, bet nekas nepalīdzēja, tāpēc bija jāveic operācija. Dažreiz vēl tagad jūtu celi. Varētu teikt, ka tā ir mana vājākā vieta. Ar treneri uzmanīgi pret to attiecamies - ja celis sāp, neiesim un neskriesim tik daudz.

Kā šobrīd ar veselību? Vai viss ir kārtībā?
Tagad ar veselību viss ir kārtībā un esmu labā fiziskajā formā. Atzīšos, ka man patīk trenēties. Protams, tagad netrenējos, kā pirms pandēmijas, jo aizvadu vienu tenisa treniņu dienā. Šobrīd mums nav liela plāna, jo ir liela neziņa par turnīriem. Domāju, ka pēc šīs situācijas būšu spēcīgāka gan mentāli, gan fiziski. Tomēr jau 11 nedēļas intensīvi trenējos un nostiprinu savu ķermeni.

Ko šobrīd vairāk trenē un uz ko tiek likts uzsvars?
Ļoti daudz strādājam pie pirmā soļa, kas ir ļoti svarīgs. Pie pirmā soļa un sprinta vingrinājumiem strādāju kopš pandēmijas ceturtās nedēļas. Kad visi sporta objekti bija slēgti, četras piecas stundas strādāju ar savu ķermeni un pāris stundas trenējos autostāvvietā. Katru dienu cilvēki mani tur redzēja un pasveicināja. Dažreiz arī prasīja, vai neesmu vieglatlēte. Tomēr tagad vairs netrenējos autostāvvietā, jo sporta objekti ir atvērti. Iesildīšanos sāku ar četru kilometru krosiņu, pēc tam veicu vingrinājumus, izmantojot medicīnas bumbu un elastīgo lenti, bet tad dodos uz tenisa treniņu. Dienā kortā vidēji sanāk trenēties divas stundas. Vēl paveicās, ka tur, kur mēs dzīvojam, pagrabā atrodas neliela fitnesa zāle, kur trenējos krosfitā, kas ķermeni padara spēcīgāku.

Minēji, ka esi cītīgi trenējusies jau 11 nedēļu. Vai nav tā, ka tagad spēj veikt vingrinājumus, ko iepriekš nevarēji?
Redzu, kā mainījies ķermenis. Ja sagatavošanās posms parasti bija tikai četras nedēļas, citus gadus pat divas, tad šobrīd ir pagājušas jau 11 nedēļas. Tagad vairākus vingrinājumus, kurus pirms tam nevarēju paveikt vai arī bija grūti izdarīt, spēju viegli izpildīt. Šobrīd vairāk strādāju ar savu svaru, un ķermenis ir kļuvis spēcīgāks. Vakaros diezgan daudz arī stiepjos, kur redzu, ka ir panākts progress.

Parunāsim par turnīriem. Vai tev ir kāds, kurš dodas līdzi uz turnīriem? Un kā notiek naktsmītņu atrašanas process?
Uz turnīriem parasti braucu bez trenera. Mans onkulis dara visu - viņš ir pieci vienā. Man ir paveicies, ka masieris vienmēr ir līdzi. Parasti turnīru oficiālās viesnīcas ir ļoti dārgas, tāpēc cenšamies atrast citu variantu. Mums vienmēr ir automašīna, tāpēc neizmantojam sabiedrisko transportu, kas nozīmē, ka varam atrast naktsmītni tālāk no turnīra vietas, pie kā esam jau pieraduši.

Kādi ir bijuši garākie izbraucieni ar automašīnu?
Pagājušogad braucām no Prāgas uz Lisabonu – sanāca ap trīs tūkstošiem kilometru. Vēl ir nācies braukt no Parīzes uz Grieķiju, Irakliju, kas atrodas Krētas salā. Grieķijā aizvadīju četrus turnīrus. Tik garus gabalus parasti sanāk veikt divās dienās. Nobraucam vienu dienu, naktī guļam viesnīcā un tad nākamajā dienā esam klāt. Es nesēžu pie stūres, bet gan onkulis. Mums nav nekāds busiņš, bet gan vieglā automašīna, tomēr tagad esmu pieradusi un jūtos komfortabli - varu arī pagulēt. Bieži vien tajos pašos turnīros esmu spēlējusi arī iepriekšējos gados, tāpēc kontakti ar cilvēkiem ir saglabājušies. Protams, ja naktsmītne patika un ir brīva vieta, tad parasti atgriežos, kas visu atvieglo.

Uz cik ilgu laiku jūs tur uzturaties? Turnīru var zaudēt arī pirmajā kārtā vai otrādāk – aizspēlēties līdz finālam un uzvarēt.
Piemēram, dzīvošanu parasti apmaksājam uz trim dienām, bet pēc tam rezervējam uz priekšu. Dažreiz sanāk, ka līdzi uz spēli jāņem visas mantas. Ja uzvaru, atgriežamies viesnīcā. Pagājušogad ITF 60 000 turnīrā Brešā, Itālijā, jau pirmajā kārtā gājām ar mantām, bet pēc tam nācās atgriezties atpakaļ. Un tā līdz finālam, kur zaudēju. Esmu jau pie tā pieradusi un tas neaizņem daudz laika. Tā daru, jo, zaudējot turnīrā, varētu vēl paspēt aizvadīt līgas spēles.

Kur tu sevi redzi rangā, teiksim, ja sakrīt visas zvaigznes?
Jūtu, ka varu izdarīt labāk, lai gan to man saka visi. Tas mani arī motivē, jo zinu, ka ir vieta progresam. Domāju, Top 150 ir diezgan aizsniedzams. Laiks to parādīs.

Par kuru titulu visvairāk lepojies?
2018. gadā Lielbritānijā uzvarēju ITF 25000 turnīrā. Fināls pret Aranču Rusu [tobrīd 108. rakete] bija baigi labs [7:6 (2), 0:6, 7:6(4)], lai gan otrā seta otrajā geimā savilka muguru. Uz kādu brīdi nevarēju atgūties, bet pēc tam uz adrenalīna rēķina spēju cīnīties. Paņēmu arī medicīnisko pauzi. Pēdējā setā nonācu iedzinējos ar 4:5, bet tad bija pretinieces serve. Viņa servēja par uzvaru. Trešajā setā līdz tam nebiju uzvarējusi pretinieces servi, bet tad beidzot izdevās [Diāna pie pretinieces serves atspēlēja pat divas mačbumbas un panāca 5:5]. Atceros arī, ka taibrekā bija ļoti garas izspēles, bet, kad guvu pēdējo punktu, nespēju tam noticēt. Pirms mača nedomāju, ka varēšu uzvarēt, bet tomēr izdevās. Biju iepriekš ar Rusu spēlējusi [2013. gadā Diāna pret nīderlandieti zaudēja ar 3:6, 2:6] un zināju, ka viņas teniss ir diezgan agresīvs.

Kā iespējams izdzīvot šajā līmenī? Kas ir tavi galvenie ienākumu avoti, neskaitot prēmijas ITF un WTA turnīros?
Privātie sponsori man nav bijuši, tāpēc spēlēju tenisa līgās Francijā, Čehijā un Vācijā. Tur spēlē arī diezgan daudz Top 100 spēlētāju, tāpēc ir daudz labu maču. Francijā un Vācijā esmu spēlējusi pret tādām labām spēlētājām kā Petru Martiču (WTA 15.), Alisonu Van Eitvanku (WTA 57.), Bernardu Peru (WTA 60.), Mihaelu Buzarnesku (WTA 125.) un Karīnu Vitheftu [beigusi karjeru; karjeras rekords - WTA 48.]. Šādos turnīros iegūstu vienīgi papildu ienākumus. Sezonas budžetu vienmēr izdodas sabalansēt un mīnusos neesmu bijusi.

Pastāsti vairāk par tenisa līgām. Domāju, ka daļa tenisa sekotāju par to nav dzirdējuši.
Pārstāvu savu klubu. Jo augstāk esmu reitingā, jo saņemu vairāk naudu. Piemēram, šogad bundeslīgas rangā būtu Top 10. Līgās spēlēju, lai tikai nopelnītu. Vācijā bundeslīga parasti notiek maijā un tur aizvadu maksimums sešas spēles. Piemēram, pagājušogad Vācijā neaizvadīju nevienu spēli, jo labi spēlēju ITF turnīros. Francijā viss notiek vai nu oktobra beigās, vai novembrī, lai gan līga var ieilgt līdz pat decembrim. Tur arī ir sešas spēles, bet visus mačus nespēlēju. Čehijā turnīrs parasti notiek tikai nedēļu. Maksimums kopā šajās trīs līgās sezonas laikā sanāk aizvadīt 12 spēļu. Pagājušogad spēlēju tikai Čehijā, kur aizvadīju trīs spēles.

Vai WTA pandēmijas laikā finansiāli atbalsta tenisa spēlētājas? Un cik liels ir šis atbalsts?
Šobrīd WTA atbalsta spēlētājas līdz ranga 500. vietai. WTA ir dažādi kritēriji, bet spēlētājas saņem finansējumu atkarībā no izpildītajiem kritērijiem. Katrai spēlētājai summas, protams, atšķiras, tomēr pandēmijas laikā dzīvošanu ar šo atbalstu var nodrošināt. Šobrīd arī trenēju juniorus. Pēc saviem treniņiem pavadu laiku ar junioriem un klubs par to nosedz daļu no izdevumiem. Jāatzīst, daudzi no tenisistiem tā dara. Tā kā šobrīd ir vairāk brīva laika, esmu sākusi rakstīt arī fitnesa programmas un filmēt video tenisistiem, bet, kā izrādās, tas ir ieinteresējis arī parastos cilvēkus. Citi raksta un prasa padomu arī "Instagram".

Vai nākotnē pēc spēlētājas karjeras beigām varētu kļūt par veiksmīgu treneri?
Domāju, pēc karjeras beigām varētu kļūt par labu tenisa treneri, lai gan būtu spējīga strādāt arī fitnesa kategorijā, jo mana pieredze un zināšanas to atļauj. Spēju darboties gan ar profesionāļiem, gan parastiem cilvēkiem. Es neesmu tas cilvēks, kurš vienkārši atnāk un pavada laiku. Ja es daru, tad daru no visas sirds. Es redzu, kas nav pareizi, un mani jaunā paaudze ciena un uzklausa manus padomus. Ja rādu, kā kaut ko izdarīt, tad man ir svarīgi redzēt, ka cilvēks ir ieinteresēts.

  +1 [+] [-]

, 2020-06-02 13:23, pirms mēneša
Interesanti bija palasit. Vienmer domaju, ka Marcinkevica/Podzi izdzivo, jo mazajos turniros naudas balvas tomer ir diezgan smiekligas.