Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:5, Did:0, useCase: 0

Neilands: "Parīzē-Nicā sapratu - esmu riteņbraucējs, nevis pastnieks"

Kārlis Ozols
Kārlis Ozols

Neilands: "Parīzē-Nicā sapratu - esmu riteņbraucējs, nevis pastnieks"
Krists Neilands. Foto no "Israel Start-Up Nation" komandas arhīva

“Israel Start-Up Nation” riteņbraucējam Kristam Neilandam sezonas sākums neizdevās kā plānots. Tomēr, neskatoties uz veselības likstām, viņš spēja saņemties, sakārtot galvu un iesākt daudzsološi prestižo Parīzes-Nicas velobraucienu. Pēc trešā posma kuldīdznieks kopvērtējumā ieņēma septīto vietu, tomēr dažas dienas vēlāk apstākļu spiests viņš no sacensībām izstājās un devās uz mājām, kur tagad uzkrāj spēkus un uztur sevi formā. Sarunā ar Sportacentrs.com Krists atklāja, ka “Latvijas Gada balvā sportā” nemaz nebija cerējis kāpt uz skatuves un teikt runu, tovakar tiekot atzītam par uzlecošo zvaigzni.

Otrdien aizvadīji desmit stundu treniņu. Ne velti tava iesauka ir “Trakais”.
Tas bija spontāns lēmums, un aiz gara laika mājās sēdēt negribēju. Ņemot vērā šībrīža situāciju un labos laikapstākļus, kas bija pirms pāris dienām, tad tā bija ideāla diena, lai dotos garākā izbraucienā. Man pievienojās arī Viesturs Lukševics, un tā mēs apbraukājām teju visu Kurzemi. Tā tiešām bija forša diena.

Kā nākamajā rītā jutās tavas kājas?
Protams, pēc desmit stundu treniņa bija manāms sagurums, bet tai pašā laikā patīkami, ka iepriekšējā dienā pavadīju tik daudz uz velosipēda.

Vai tas gadījumā nebija vienas dienas rekords?
Kilometru ziņā varbūt ne, bet stundu ziņā tas noteikti bija rekords. Desmit stundas vēl nebiju pavadījis uz velosipēda.

Šajā braucienā, spriežot pēc datiem, sadedzināji ap deviņiem tūkstošiem kilokaloriju. Ko un cik daudz todien apēdi?
Godīgi sakot, kad ierados mājās, neko daudz neapēdu. Startēju astoņos no rīta un mājās biju astoņos vakarā, līdz ar to ieturēju nelielas vakariņas un jau devos gulēt, jo tobrīd tiešām biju noguris. Nebija tā, ka atbraucu mājās un nu tik ēdu visu pēc kārtas. Baigi lielo apetīti nejutu, jo arī brauciena laikā diezgan daudz tika apēsts, lai to varētu izturēt.

Kādu degvielu ielēji treniņa laikā?
Apēdu daudzus sporta batoniņus, izdzēru arī dažas “koliņas”, un, dienai ejot uz otru pusi, viss cukurotais bija apnicis, tad ar Viesturu aizkavējāmies “Circle K” un paņēmām pa hot-dogam. Treniņš vairāk bija “tūristiņā”, ko izbaudījām.

Tev sanāca veikt kārtīgu Kurzemes apli - sākumā 55 kilometru garš mazais aplītis un tad lielais aplis pa maršrutu: Kuldīga-Ventspils-Kolka-Roja-Talsi-Kuldīga. Gan jau ieraudzīji ko īpašu, veikdams 322,71 kilometru.
Iepriekš biju apmeklējis Kolku, bet tas bija ar automašīnu, tomēr tagad ar riteni braucu garām visai Kolkas piekrastei. Tas bija diezgan iespaidīgi, jo šeit, Kuldīgā, tādu dabu nevar ieraudzīt, ko var redzēt Kolkā. Tā noteikti būs vieta, uz kurieni vēl kādreiz vēlēšos aizbraukt, šoreiz dodoties ar automašīnu.

Vai intensitāte uz lielceļiem ir mazinājusies?
Gribētos teikt, ka Kuldīgas apkārtnē nav mazinājusies. Turpretī ceļa posmā no Ventspils uz Kolku ceļš ir diezgan taisns un nav apdzīvotu vietu, tā kā tur pa 80 kilometriem garām pabrauca tikai četras automašīnas. Mēs ar Viesturu arī par to runājām, ka ceļš ir super un satiksme ir pilnīgi nekāda. Teiksim, gandrīz pavisam slēgta. Tiešām bija droši uzturēties un braukt.

Saskaitīju, ka šogad “Israel Start-Up Nation” pārstāv 16 valstu braucēji. Starpsezonā pienāca klāt diezgan daudz jaunu un titulētu braucēju. Kā jums izdodas saliedēties? Varbūt vari pastāstīt kādu saliedēšanās aktivitāti?
Velo virtuvē plus mīnus cits citu pazīstam. Varbūt, ja ne personīgi, tad vismaz rēķināmies, ka ir tāds braucējs. Tas jau daudz ko maina, jo ir vieglāk iepazīties. Treniņnometnes ir tieši paredzētas, lai saliedētu komandu, veidotu aktivitātes, kur braucēji un arī apkalpojošais personāls savā starpā saliedējas. Parasti nometnes garums ir divas nedēļas. Tas ir pietiekami, lai pēc divām nedēļam ļoti labi zinātu un varētu daudz ko secināt par otru cilvēku.

Vai vari minēt kādu saliedēšanās aktivitāti?
Atmiņā no nometnēm palicis, ka esam gājuši pārgājienos pa kalniem, nakšņojot teltīs, un darījuši visādas ārpus riteņbraukšanas aktivitātes, kas veicina cilvēku iepazīšanos. Mēs tur arī darījām dažnedažādas muļķības. Gājām pārgājienos, kur nakts vidū pieceļ augšā un liek pildīt sportiskus un nesportiskus uzdevumus. Citreiz pilnīgs murgs aizgāja. Tādas neierastas lietas, kuras ikdienā iespējams nedarītu. Pat neiedomājamas lietas. Tādējādi tas piesaista mūsu uzmanību, jo ikdienā mēs to nedarām.

Ar kuru komandas biedru visvairāk sanāk tusēties?
Visi ir draudzīgi un pozitīvi, bet laikam vislielākā komunikācija ir ar igauni Mihkelu Reimu. Mēs abi divi nākam no Baltijas valstīm un labāk saprotamies savā starpā. Viņš varētu būt cilvēks, ar kuru visvairāk pavadu laiku, bet komandā nav cilvēka, ar kuru man nepatiktu būt kopā. Arī minēji, ka esam no 16 dažādām nācijām, kas komandu padara vēl interesantāku. Teiksim, ja būtu seši ārzemnieki un pārējie no vienas valsts, nebūtu tik interesanti.

Ko šo gadu gaitā esi iemācījies par Izraēlu?
Ieteiktu katram, kurš grib saprast, kas ir Izraēla, aizbraukt un redzēt to kultūru un dzīvesveidu, kā viņi dzīvo, un tas tiešām ir ļoti iespaidīgi. Izraēlai ir bagāta vēsture, un tā ir svētā zeme.

Starpsezonā Izraēlā gan jau bija dažādi komandas sponsoru pasākumi. Pieļauju, ka treniņus aizvadīt sanāca pat smilšu vētrā.
Izraēlā bijām nometnē. Kāpēc tā notika Izraēlā, nevis Spānijā? Lai sportistiem un personālam parādītu, kas ir šī zeme. Tad rodas pilnīgi citādāks iespaids par Izraēlu. Kad pirmoreiz devos uz turieni, zināju tikai tik daudz, cik Latvijā biju skatījies internetā. Nevaru teikt, ka Latvijas internetā biju lasījis daudz ko pozitīvu par Izraēlu. Dodoties uz turieni un redzot valsti ar savām acīm, domas krasi mainījās. Tieši tas ir iemesls, kāpēc treniņnomente notika Izraēlā. Tā kā esam izraēļu komanda, mums bija arī citi pienākumi saistībā ar sponsoru pasākumiem. Treniņu grafiks tiešām bija ļoti saspringts, jo bija jāplāno, kurā brīdī izbraukt un kurā ne. Nometne bija galvas sāpju raisoša, bet tai pašā laikā ļoti iespaidīga. Trenējāmies pa tuksnešiem, trenējāmies arī ne pa tuksnešiem. Bijām Telavivā, kur vide ir vairāk līdzīga Eiropai. Iebraucot tuksnesī, brīžiem ir karsts, brīžiem – auksts. Šogad pirmoreiz treniņa laikā piedzīvojām smilšu vētru. Pirmoreiz savām acīm to pieredzēju, lai gan biju braucis dažādos laikapstākļos - lietū, sniegā, putenī, vētrā.

Kad bijāt smilšu vētras ieskauti, jūs savas sejas aizsedzāt, lai būtu vieglāk elpot un pārvarētu vētru?
Praktiski, jā. Aizsedzāmies ar bufiem un bandanām, kuram bija, kuram ne. Par laimi man bija. Mums todien bija baigi garš treniņš – ap septiņām stundām – un no vienas puses virsū nāca melnais mākonis, un sapratām, ka neizspruksim un nebija, kur paslēpties. Nebija arī citu variantu kā nokļūt līdz galam, jo tas bija transfēra treniņš, kur braucām no vienas viesnīcas uz otru. Bija jāturpina braukt. Mums pat nebija domu, kur slēpties, jo tas bija ārkārtīgi interesants piedzīvojums. Jā, elpot bija grūtāk nekā lietus vai sniega apstākļos, bet treniņu tāpat pārdzīvojām.

Vai tu vēlētos to atkārtot?
Jā, kāpēc ne. Tas tiešām bija ļoti iespaidīgs piedzīvojums. Tas bija kaut kas jauns.

Teju visas uzvaras esi izcīnījis atrāvienos. Latvijas čempionātu arī pieskaitīšu šai kategorijai. Vai tagad sevi uzskati arī par kalnu džeku?
Gluži par kalnu džeku sevi neuzskatīšu. Vairāk esmu tāda tipa braucējs, kurš dara viss kaut ko. Pat teiktu, ka praktiski visas uzvaras esmu izcīnījis solo. Laikam tas ir mans lauciņš. Acīmredzot esmu atradis veidu, kā uzvarēt, kas jāturpina.

Vai grandtūrēs kādu dienu plāno cīnīties par kopvērtējuma labāko desmitnieku?
Pagaidām neplānoju, bet neizslēdzu tādu varbūtību. Uzskatu, ka viss ir iespējams. Jebko, ko cilvēks vēlas, viņš var panākt – tāds ir mans uzskats. Tuvākajā laikā neplānoju, bet, gadiem ritot, tas var notikt.

Šosezon – vismaz pagaidām –tev nesanāca aizvadīt daudz sacensību. Ko vari pastāstīt par pieredzēto Parīzes-Nicas velobraucienā, kur pirmajos posmos demonstrēji daudzsološu sniegumu, bet pēc tam apstākļu spiests izstājies?
Parīze-Nica bija ļoti labas sacensības, lai es sakārtotu savu galvu, lai es noliktu vietā, kur tā bija pagājušogad. Sezonas sākums veselības problēmu dēļ man bija kā pa kalniem un lejām. Sagatavošanās posms bija pamatīgs bardaks. Saslimu un nevarēju tikt atpakaļ, līdz ar to galvā man viss bija pilnībā sadragāts. Īstenībā Parīze-Nica bija perfekts lādiņš, lai saprastu, ka esmu riteņbraucējs, nevis pastnieks. Tomēr visā visumā man bija ļoti žēl doties prom, nepabeidzot daudzdienu, jo es tiešām ticu, ka varēju kopvērtējumu pabeigt “Top 10”. Biju par to pārliecināts, bet šajā gadījumā pirmajā vietā bija veselība un vajadzēja pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.

Cik noprotu, sagatavošanās posmā cīnījies ar veselības problēmām.
Cīnījos ar standarta veselības problēmām, bet viss ievilkās un izvērtās daudz dziļāk. Līdz ar to es zaudēju trīs nedēļas, nē pat vairāk - kādu mēnesi no treniņiem, rupji sakot. To laiku pavadīju mājās četras sienās un daudz ko apdomāju, kas ir bijis un kas būs. Domāju, ka galvai tas nenāca par labu, bet, pateicoties visiem cilvēkiem apkārt, ar kuriem varēju visu izrunāt, saliku visu atpakaļ pa plauktiņiem. Pēc tam lēnā garā, sākot sezonu, viss salikās, tā kā cilvēki teica, kā būs.

Sanāk, ka bezmaz vai saaukstējies, jo sāki par ātru trenēties un pilnībā neizārstējies?
Praktiski tā arī bija. Saaukstējos, klāt nāca paaugstināta temperatūra, kas šeit, Latvijā, ziemas periodā ir standarts, un tobrīd, kad sāka palikt labāk ar veselību, bija jālido uz Spāniju, savām otrajām mājām, un, visticamāk, lidmašīnā vai pa ceļam veselība pasliktinājās deguna dobuma infekcijas dēļ.

Runājot par Parīze-Nica, individuālajā braucienā izskatījās, ka nejuties ērti uz riteņa.
Godīgi sakot, šogad nebiju pavadījis laiku uz individuālā brauciena velosipēda, bet tam ir savi iemesli. Jā, individuālais brauciens ir specifiska lieta, kurai tev ir jāgatavojas par 110% un pie daudz kā jāpiedomā, lai būtu labs tieši šajā jomā. Ja mēs paskatītos uz manu jaudu, kas man bija individuālajā braucienā, pieļauju, ka tā bija starp lielākajām jaudām starp visiem dalībniekiem, bet nebūšana uz riteņa un aerodinamika iegrieza, kur es zaudēju ļoti daudz laika. Bet tagad, kad pasaulē ir šī situācija, varu tieši vairāk attīstīt individuālo braucienu.

Parīze-Nica ir izslavēta ar sānvējiem. Kā tev šādos apstākļos veicas?
Parasti neizdodas, bet šoreiz bija pārsteidzoši labi. Kā jau minēju, sacensības bija ļoti svarīgas, lai sakārtotu galvu un tiešām biju motivēts, lai viss izdotos. Biju maksimāli koncentrējies uz visu notiekošo, lai spētu būt labākā pozīcijā un cīnītos sānvējā.

Ko tev austiņās vējainā posmā kliedza sporta direktors?
Sānvējā viņi motivē un pasaka, ka tieši šajā kilometrā tev ir obligāti jābūt priekšā, citādāk nav variantu, ja runājam par sānvēju. Kad sānvējā jau ir nokomplektējusies grupiņa, viņi televīzijā redz numurus un komandas braucējus, kuri ir priekšā, un viņi dod norādes, kas notiks tālāk.

Komandā šobrīd ir četri Izraēlas braucēji, ar kuriem esi bijis kopā vairākus gadus. Noteikti esi novērojis viņiem ievērojamu progresu.
Viņiem ir pārstedzoši liels progress. Apbrīnoju viņu cīņassparu un kā viņi cīnās par vietu komandā un kā strādā. Visi ir profesionāļi. Man gribas teikt, ka šie četri džeki [Gajs Sagivs, Gajs Nivs, Itamars Einhorns un Omers Goldšteins – K.O.] ir pelnījuši būt komandā nevis, ka ir izraēļi, bet tāpēc, ka ļoti smagi strādā.

“Israel Start-Up Nation’’ [agrāk komandu sauca “Israel Cycling Academy”] tika radīta, lai Izraēlā teju no nulles attīstītu riteņbraukšanu. Kāda ir komandas vīzija un kādus mērķus izraēļi ir izvirzījuši?
Pareizi arī teici, ka komanda tika radīta, lai Izraēlā attīstītu riteņbraukšanu. Līdz šim tā vīzija bija aizvest izraēlieti uz “Tour de France”, kas praktiski jau bija izdarāms šogad, bet vēl nezinām, vai šogad “Tour de France” notiks. Pa lielam komanda būs izpildījusi šo mērķi, bet tas nenozīmē, ka ar to viss beigsies. Komanda joprojām aug un priekšnieki ir tiešām motivēti, lai uzturētu šo komandu. Tas tiešām ir ļoti iespaidīgi. Pirms četriem gadiem, parakstot līgumu, nespēju iedomāties, ka būšu šajā komandā arī pēc pieciem gadiem [Kristam līgums ir noslēgts līdz 2021. gadam]. Nevarēju iztēloties, ka šeit būšu piecus gadus, bet acīmredzot, ja šeit būšu piecus gadus, tad tā komanda tiešām ir kaut kas.

“Eurosport” kanālā reklāmas par Telavivu un Jeruzalemi, kur ar riteņiem brauc skaistas daiļavas, it īpaši “Giro d’Italia” laikā rādīja ārkārtīgi bieži. Komandu pārstāv arī trīs kanādieši, kā arī īpašnieks nāk no “Kļavu lapu zemes”. Vai papildu mērķis nav attīstīt arī Kanādas riteņbraucējus?
Domāju, ka Kanādai ir pietiekami daudz līdzekļu, lai attīstītu riteņbraukšanu. Mums ir īpašnieks Silvēns Adamss – velofanāts, kurš dzīvo Izraēlā un mīl to, lai gan ir no Kanādas. Viņš Izraēlā ir atradis savu vietu, kas ir saistīta ar riteņbraukšanu, un spēja atrast īstos cilvēkus, ar kuriem izveidot šādu projektu. Tā visa atdeve un finansiālais ieguldījums, ko viņš sniedz Izraēlas sportam, ir kosmoss. Viņš to nedara biznesa dēļ. Tas ir tīrs fanātisms, lai palīdzētu sportistiem augt.

Pagājušogad “Giro d’Italia” pirmie trīs posmi tika aizvadīti tieši Izraēlā. Tobrīd tas valstī bija lielākais notikums. Kā vari raksturot radīto ažiotāžu un iedzīvotāju atbalstu?
Es biju šokā, manā komandā visi izraēļi bija šokā. Pirms komandas izveides riteņbraukšana Izraēlā bija nekas. Tas vienkārši bija nekas. Izraēlā pārsvarā ir tikai futbols, visi runā tikai par futbolu. Atnāca “Giro” un mūsu komandas izraēļi redzēja, kas notiek trases malā, un viņi tam nespēja noticēt. Kopš “Giro” domāšana par riteņbraukšanu ir mainīta. Riteņbraukšana tagad ir viens no primārajiem sporta veidiem valstī. Caur mūsu komandu Izraēlā ir atvērtas vairākas riteņbraukšanas skolas, un ļoti daudz bērnu vēlas nodarboties tieši ar riteņbraukšanu, kas parāda, ka komandas šefs, Silvēns Adamss, darbojas pareizajā virzienā.

Pēc visa notikušā Izraēlā gan jau uz ielām var manīt krietni vairāk riteņbraucēju.
Varu pateikt, ka divi no četriem izraēliešiem mūsu komandā ir braukuši “Giro”. No malas, ko redzu, šie divi izraēlieši [Gajs Nivs un Gajs Sagivs] savā valstī ir zvaigznes, pēc kā var noprast, cik daudz izraēļu tagad zina par riteņbraukšanu.

Tad jau tuvākajā nākotnē jāgaida kāds Izraēlas talants. Vai tev bija plānots piedalīties arī bruģa klasikās?
Jā, man bija plānots. Bruģa klasikas bija plānotas, bet viss tā arī beidzās.

Kādas tev ir attiecības ar bruģi? Gan jau, ka esi izbraucis kādu Parīzes-Rubē slaveno sektoru.
Parīze-Rubē esmu braucis U-23 vecuma grupā, bet to trasi kaut kā zinu. Šogad izrādīju savu iniciatīvu, ka vēlos braukt bruģa klasikas, jo, manuprāt, esmu diezgan labs, lai gan pēc maniem ķermeņa parametriem un plānuma tā varētu nebūt. Tiešām personīgi jūtos ļoti labi. Uz neceļiem jūtos ļoti labi, tāpēc šī ir tā lieta, ko komandai nometnes laikā prasīju un lūdzu, vai es varētu startēt bruģa klasikās. Viņi arī to akceptēja, jo gribēja redzēt, kā es izskatīšos. Tomēr joprojām to neesmu uzzinājis.

Divreiz jau esi braucis “Giro d’Italia”, tomēr nākamais lielais mērķis gan jau ir startēt “Tour de France”.
Ja tu jautā, vai es gribētu - jā, protams, man ir mērķis iekļūt “Tour de France” sastāvā.

Ja viss notiktu kā plānots, par labu vietu kopvērtējumā cīnītos Dens Mārtins, bet tu būtu lielisks palīgs kalnos un varētu izmantot iespējas atrāvienos.
Jā, es arī tieši tāpat domāju, bet tas ir “Tour de France”, un visiem ir sapnis tur startēt. Divus gadus esmu izbaudījis “Giro”. Trešo gadu pēc kārtas “Giro” negribētu braukt – vismaz tagad, kad ir iespēja startēt “Tour de France”. Tāpēc gada sākumā jau vienojāmies, ka “Giro” nebraukšu un skatīsimies, vai tas būs “Tour de France” vai “Vuelta a Espana”.

Vai tev nebija pārsteigums, ka “Latvijas Gada balvā sportā” tiki atzīts par uzlecošo zvaigzni?
Tas man bija pārsteigums. Pavisam negaidīti, bet ļoti patīkami. Es to tiešām novērtēju.

Pat nelikās, ka uzvarēsi, jo prognozēs biji pēdējā, piektajā, vietā. Šosejas riteņbraukšanu Latvijā pie tam nenovērtē tik ļoti, kā citus sporta veidus.
Jā, tur jau tā lieta, ka es ar savām acīm “Gada balvā” neesmu redzējis nevienu šosejas riteņbraucēju. Man bija ne vien liels prieks par sevi, ka esmu to panācis, bet tiešām bija prieks, ka sports kā tāds ir beidzot nonācis uz tās skatuves, kur par to pasaka paldies. Tas tiešām bija ļoti emocionāls brīdis. Ļoti patīkami saņemt tādu balvu.

Vai pirms tam biji sagatavojis runu?
Nebiju neko sagatavojis. Aizbraucu ar savu draudzeni, jo izlēmām, ka ir tas ir jādara, jo kad vēl tādus ielūgumus saņemsim. Aizbraucām un, sēžot zālē, teicu, ka ātri kaut ko pa minūti izdomāšu, ja nu tomēr… Mani izsauca, un, ko pa minūti biju izdomājis, tas viss bija izdzīts no galvas. Nācās improvizēt.

Vai biji apmierināts ar savu runu?
Neatceros, ko teicu, bet, manuprāt, runa nav tik svarīga. Svarīgākais ir atrasties tajā pasākumā.

     [+] [-]

, 2020-04-10 17:38, pirms 2 mēnešiem
Pilnīgi traks čalis. 300 kilometrus nomīt nav nekas, vismaz viņam

     [+] [-]

, 2020-04-12 09:00, pirms 2 mēnešiem
Latvijā biji ping-pongists?Jevropā īstās tabletes dabūji?