Layout: current:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:5, Did:0, useCase:0

Kegi: aizbēga no krieviem, izdzīvoja Vjetnamā, izoperēja Bušus, atzītāks par Lūsi

Kārlis Ozols

Kegi: aizbēga no krieviem, izdzīvoja Vjetnamā, izoperēja Bušus, atzītāks par Lūsi
Kristaps Kegi. Foto: Toms Grīnbergs

Ievērojamais latviešu ortopēds Kristaps Kegi lielāko daļu dzīves pavadījis ASV, tomēr dzimtenes labā viņš ir darījis daudz, tostarp atbalstījis sportu. Par godu tēvam deviņdesmito gadu sākumā viņš izveidoja nu jau leģendārās "Keggi Velo" sacensības, kur piedalījies teju vai viss Baltijas riteņbraucēju zieds. Sarunā ar Sportacentrs.com Jeila universitātes profesors Kegi pastāstīja par tēva 1944. gada 225 kilometrus garo braucienu, ko viņš ar riteni veica no Alūksnes uz Jūrmalu, lai aizbēgtu no padomju karaspēka, un atcerējās ievērojamo velosacensību pirmsākumu, kas piesaistīja riteņbraucēju uzmanību no tuvākām un tālākām valstīm.

225 kilometri, lai aizbēgtu no krieviem - citādāk nošautu

Kristapa Kegi vārds daudziem asociējas ar ortopēdiju un ķirurģiju, tomēr viņš ir atstājis pēdas arī citos lauciņos. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā tika aizvadītas pirmās “Keggi Velo” sacensības, kas piesaistīja uzmanību arī no ārvalstu sportistiem. Sacensības tika rīkotas par godu profesora tēvam Jānim Kegi. Par uzvaru velobraucienā tika piešķirta tam laikam neaptverama summa – 1000 dolāru –, kamēr otrās un trešās vietas ieguvēji saņēma 500 un 300 dolāru. “Jā, par pirmo vietu bija 1000 dolāru, kas tajā laikā bija milzīga summa. Toreiz par vienu dolāru varēja dabūt simtiem rubļu. Grūti atcerēties visas sacensību detaļas, bet man tās patika,” atminas profesors Kegi, kurš 85 gadu vecumā joprojām strādā Jeila universitātē. “Tas, manuprāt, bija svarīgs notikums arī Latvijas brīvības kustībā. Varbūt ne starp svarīgākajiem, bet diezgan svarīgs starp daudziem un dažādiem notikumiem. Bija liels prieks, ka varēju piedalīties arī tādās lietās, ne tikai ķirurģijā vien.”

Pirmajā sacensību izlaidumā, spītējot brāzmainam vējam un spēcīgam lietum, 58 meistarīgākie Latvijas un Lietuvas riteņbraucēji sacentās vairāk nekā 200 kilometru garajā distancē, kas veda no Alūksnes uz Rīgu. Par pirmo čempionu kļuva klaipēdietis Remigijs Lupeiks. Čempions pēc finiša saņēma profesora Kegi lielo balvu – 1000 dolāru – un ozollapu vainagu. Protams, bez balvām nepalika arī otrās un trešās vietas ieguvēji – Dzintars Ūdriņš un Verners Pumpurs.

Kā radās ideja par šīm leģendārajām sacīkstēm? “1989. gadā, kad Latvija bija Padomju Savienībā, es atgriezos un biju viens no organizatoriem Pirmajam Vispasaules latviešu ārstu kongresam,” stāsta profesors Kegi. “Mēs toreiz Rīgas pilī uzvilkām Latvijas karogu. Atrodoties Latvijā, kopīgi operēju ar Viktoru Kalnbērzu. Abi sākām braukāt pa Latviju un stāstīju, ka man viena meita ir olimpiskā airētāja [Māra Kegi], bet otra – pasaules klases golfa spēlētāja [Kerolaina Kegi]. Pēc tam Kalnbērzam izstāstīju, ka 1944. gadā pirms krievu ienākšanas Latvijā mans tēvs Alūksnē bija galvenais ārsts. Tas laikam bija jūnijs vai jūlijs. Mēs - bērni ar mammu - jau martā bijām atstājuši Alūksni un Jūrmalā dzīvojām pie vectēva un vecmammas. Tomēr tad nāca krievi - viņi bija piecu kilometru attālumā no Alūksnes. Tēvs toreiz uzkāpa uz velosipēda un aizbrauca no Alūksnes līdz Jūrmalai, kur bija pārējā ģimene. Viņam sanāca nobraukt apmēram 225 kilometrus. Es to izstāstīju Kalnbērzam, tad mēs sākām par to runāt un pēc tam tikāmies ar Latvijas riteņbraukšanas pārstāvjiem. Tā arī tas viss sākās,” velobrauciena izveidošanas ideju atklāja profesors.

Fotogrāfijas no "Keggi Velo" sacensībām deviņdesmitajos gados. Visas fotogrāfijas no Kristapa Kegi privātā arhīva

Skatītāju pūlis atbalsta braucējus

Divi braucēji atrāvienā

“1944. gadā uz ceļiem arī bija asfalts, nebija viss tik primitīvi. Domāju, ka tēvs brauca pa Pleskavas šoseju. Viņš visu dienu bija ceļā – no agra rīta līdz vēlam, vēlam vakaram. Braucot uz Rīgu, viņš arī bija pieķēries pie smagās mašīnas, kas viņu bija vilkuši. Tad tēvam bija tuvu pie 40 gadiem, un viņš nebija liels sportists. Atceros, nākamajā dienā pēc lielā brauciena viņš nevarēja izkāpt no gultas, bija baigi stīvs - viņš tomēr bija nobraucis 225 kilometrus. Tēvs tolaik Alūksnē un Ziemeļaustrumu apgabalā bija galvenais ārsts, un tur palikt būtu pašnāvība. Viņš gribēja tikt pie ģimenes,” 76 gadus vecus notikumus atceras profesors.

Čempions bijis pat igauņu sprinta superzvaigzne Jāns Kirsipū

“Sākumā velobrauciens bija no Alūksnes uz Rīgu. Pēc pāris gadiem bija jābrauc jau uz Alūksni. Tā tas turpinājās kādus 20 gadus. Vēlāk kaut kas notika un velobrauciens beidza pastāvēt. Dzīvē tomēr viss mainās,” uz velobraucienu atskatās tās izveidotājs. Profesoram Kegi kontakti ar riteņbraucējiem neesot bijuši, viņš vairāk sazinājies ar federācijas pārstāvjiem. Viņš atzina, ka pirmajos gados tas bijis liels notikums. “Man bija liels gandarījums, ka varējām to noorganizēt tētim par godu. Man tas ļoti patika.”

Viņš arī atcerējās, ka balvās braucējiem tika pasniegti rokaspulksteņi. “Vietā, kur ASV dzīvoju, bija rokas pulksteņu fabrika, kuras prezidents man bija labs draugs. Kad braucu uz Latviju, viņš man pulksteņus iedeva līdzi. Pasniedzām tos laikam pirmajiem desmit, varbūt divdesmit braucējiem. Tolaik zēniem tie pulksteņi ļoti patika.”

“Toreiz latviešiem bija diezgan labi riteņbraucēji. Pirmajos “Keggi Velo” man bija nedaudz žēl, ka pirmajās vietās bija lietuvieši, bet tās sacensības labāk atcerēsies vietējie Latvijā, nevis es,” 30 gadus senos notikumus cenšas ataust atmiņā Kegi. 1992. gadā minētie “Timex” rokaspulksteņi tika 15 ašākajiem braucējiem. Togad pirmoreiz par sacensību uzvarētāju kļuva pašmāju braucējs Dzintars Ūdriņš.

Lielās pašmāju šosejas riteņbraukšanas sacensības vairs nenotiek, beidzot pastāvēt pirms vairākiem gadiem. “Tomēr tas viss pajuka. Kā tu zini, Latvijā un arī pasaulē vienmēr kaut kas mainās. Pagājuši desmit gadi, bet “Keggi Velo” ir vēsturē. Tomēr pirmajos sacensību gados tas Latvijā bija liels notikums, vismaz tā man stāstīja cilvēki.”

Par to, ka tas bija liels notikums ne tikai Latvijas riteņbraukšanā, bet arī plašākā mērogā, liecina dalībnieku sastāvs. Sacensībās piedalījās ne tikai labākie latvieši. Piemēram, 1998. gadā par uzvarētāju kļuva Igaunijas sprinta superzvaigzne Jāns Kirsipū. Togad Kirsipū uzvarēja “Vuelta a Espana” trešajā posmā un kopumā izcīnīja 16 profesionālās uzvaras! Salīdzinājumam, lai labāk saprastu igauņa togad iespēto - tik daudz uzvaru 1998. gadā neviens cits nespēja iekrāt. Otro vietu ar 13 panākumiem dalīja tādi grandi kā Lorēns Žalabērs, Ēriks Cābels un Mario Čipolīni. Var teikt, ka par uzvaru “Keggi Velo” sacensībās cīnījās viss Baltijas riteņbraucēju zieds, kā arī sportisti no tuvākām un tālākām valstīm.

Seši braucēji dažādās formās

Braucēji piecēlušies kājās minas nelielā paugurā

Pavadošais transports aiz peletona

Skatītāji aktīvi atbalsta braucējus

Kegi riteņbraukšanai sekoja laikā, kad “Tour de France” par uzvaru cīnījās leģendārie Itālijas titāni - Fausto Kopi un Džino Bartali. “Sākumā mēģināju sekot mazliet līdzi. Gadiem ilgi meklēju latviešu vārdus “Tour de France” starta sarakstos. Franču skolā gāju vairākus gadus – no 1946. līdz 1949. gadam. Tad arī sāku sekot līdzi “Tour de France”. Tā kā gāju franču skolā, diezgan labi zināju Franciju.”

Mēģinājumi aizbēgt no dzimtenes un bīstamie zvejnieki

Franču skolā Kegi nonāca pēc Otrā pasaules kara beigām. Visi četri brāļi, Kristapu ieskaitot, nezinādami nevienu vārdu franciski, sāka mācīties franču skolā. Jau pēc gada brāļi franciski runāja bez akcenta. 1949. gadā ģimene pārvācās uz ASV.

Tomēr, lai nokļūtu līdz ASV, bija jāpievar garš ceļš. “Mēs 1944. gada martā braucām uz Jūrmalu pie mana vectēva Luda Bērziņa, kurš tolaik bija slavens rakstnieks, skolotājs, mācītājs, folklorists utt. Viņš Latvijas labā bija darījis ļoti daudz. Kad tuvojās krievi, bija jābēg prom. Bijām Jūrmalā un centāmies tikt uz Zviedriju, bet tas nesanāca. Pēc tam sēdējām Mazirbē un mežā gaidījām laivu, bet pēdējā brīdī pārdomājām, jo zvejnieki bija aizdomīgi, kā arī tuvojās vācu patruļa,” bēgšanas mēģinājumus no dzimtenes atminas Kegi. Kara laikā zvejnieki bēgļus mēdza ievest jūrā un izsviest ārā no laivas, lai brauktu pakaļ nākamajiem – protams, pirms tam zvejnieki jau bija saņēmuši priekšapmaksu. “Tā mēs domu – bēgt ar laivu uz Zviedriju – pametām. Atgriezāmies Jūrmalā, un izdevās tikt uz viena no pēdējiem kuģiem, kas devās no Rīgas uz Vāciju. Vācijā mēs nonācām nometnē, no kuras izbēgām, pēc tam dzīvojām pie draugiem Freiburgā, un tad karš beidzās. Jums, jaunajiem latviešiem, to ir grūti iedomāties.”

Uzdodot jautājumu par to, cik grūti bija pamest dzimeteni, profesors atbildēja, ka to izdarīt nebija viegli. Tomēr, ja paliktu Latvijā, ģimene tiktu vai nu uz vietas nošauta, vai izsūtīta uz Sibīriju. “Bija ļoti grūti pamest, bet, ja paliktu, mūs izsūtītu uz Sibīriju vai nošautu, jo bijām antikomunisti un buržuji. Tad inteliģencei – mācītājiem, ārstiem, skolotājiem – draudēja apšaušana. Tā draudēja pilnīgi visiem izglītotajiem. Tad nebija izvēles – ja biji spējīgs, bēgi prom uz Vāciju un cerēji, ka karš beigsies un amerikāņi un briti atbrīvos Latviju. Palikt pie krieviem bija pašnāvība. Kuģis, ar kuru mums izdevās aizbēgt uz Vāciju, dažus mēnešus vēlāk tika nogremdēts Baltijas jūrā netālu no Kēnigsbergas [mūsdienās – Kaļiņingrada]. Kad nogremdēja, tā bija viena no lielākajām traģēdijām. Krievu zemūdenes apkalpe, kas nogremdēja kuģi, saņēma apbalvojumus. Tomēr mums ceļā uz Vāciju izdevās iztikt bez gremdēšanas.”

Kegi ģimene uz Vāciju devās ar “SS General von Steuben” kuģi, kas nosaukts par godu prūšu ģenerālim Frīdriham Vilhelmam fon Štoibenam. 1945. gada 10. februārī Padomju Savienības zemūdene “S-13” kapteiņa Aleksandra Marinesko vadībā nogremdēja kuģi, ar kuru pirms dažiem mēnešiem uz Vāciju bēga Kegi ģimene. Nogremdēšanas brīdī uz kuģa atradās apmēram 5200 cilvēku. “S-13” Marinesko vadībā pirms tam bija nogremdējusi arī “Wilhelm Gustloff” pasažieru laineri. Tiek lēsts, ka šajā kuģa katastrofā bojā gāja ap 9400 cilvēku. Vairums avotu kā smagāko katastrofu bojā gājušo ziņā jūrā min tieši “Wilhelm Gustloff” lainera nogrimšanu.

Viena meita pasaules klases golfere, otra - airētāja

Pēc aizbēgšanas 1944. gadā Kegi Latvijā atgriezās vairāk nekā pēc 40 gadiem. “Pirmā mana operācija Latvijā bija 1987. gada decembrī. Šķiet, ka Latvijā jau vien veicu vismaz 120 operāciju. Bija interesanti būt šādās slimnīcās, lai gan apartūra bija primitīva.” Pieminēšanas vērts ir fakts, ka Kegi apmēram gadu darbojās kā kara ķirurgs Vjetnamā, glābjot amerikāņu kareivju dzīvības. Daudzreiz nācās strādāt augām dienām, jo ievainoto skaits pēc kaujām nemazinājās.

Lielas slavenības viņam nav sanācis operēt. “ASV esmu operējis senatorus un kongresmeņus, bet lielus ģenerāļus un prezidentus gan ne. Pie manis ir bijuši daudz labu sportistu - amerikāņu futbolisti, beisbolisti, slidotāji, maratonisti. Vienreiz biju Baltajā namā, bet tur neesmu operējis. Tobrīd Vašingtonā bija ieradies Padomju Savienības galvenais traumatologs. Pie prezidenta Džordža Buša seniora tur pavadījām pusi dienu. Buša ģimenē esmu operējis divas māsīcas, kā arī vēl attālāku radinieku.”

“Mans galvenais darbs bija ķirurģija un tās mācīšana, kā arī ortopēdija, bet riteņbraukšanas, airēšanas un kultūras atbalstīšana tam visam bija paralēli. Viss, ko mēs panācām, balstījās uz to, ka biju izoperējis augstus krievu kungus.” Kegi Padomju Savienībā bija operējis komandierus, augstu amatpersonu sievas un citus ietekmīgus cilvēkus. “Biju pirmais Rietumu pasaules ķirurgs, kurš operēja slepenajā Kremļa slimnīcā. Balstoties uz manu ķirurģijas darbu, radās iespēja organizēt ārstu kongresu. Es tomēr biju izoperējies diezgan augstus kungus, kas atļāva to rīkot. Domāju, ka tas bija nopietns pasākums. Mums atļāva organizēt ārstu kongresu un noturēt gājienu pa Rīgu ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Tad vēl uzvilkām karogu Rīgas pils tornī. Tās operācijas bija atstājušas labu iespaidu.”

Pie profesora Kegi uz ASV braukuši mācīties daudzi latviešu ārsti, tostarp Valdis Zatlers. “Lai gan pirms diviem gadiem beidzu operēt, joprojām Jeilā skaitos kā mācībspēks. Uzsākām arī “Keggi Fund for International Orthopaedic Education”, kur draugi un bijušie pacienti ir saziedojuši diezgan lielu summu. Katru gadu vismaz 40-50 ārstu brauc mācīties no visas pasaules, tomēr zināmu priekšrocību aizbraukt un turpināt izglītoties Jeilas universitātē dodam arī latviešiem.

Iespēju latviešu ārstiem mācīties prestižajā universitātē Kegi bija nodrošinājis jau PSRS laikā, pateicoties iegūtajiem kontaktiem un labajai draudzībai ar ieteikmīgiem cilvēkiem PSRS. Bez viņu palīdzības neko tādu nebūtu iespējams realizēt. “ASV lielās ortopēdijas firmas arī bija ziedojušas manam fondam, jo cerēja, ka caur mani viņi iekļūs bijušo PSRS valstu tirgū. Biju viens no viņu labākajiem klientiem un viens no pazīstamākajiem gūžas ķirurgiem ASV, tādēļ viņi bija gatavi ziedot fondam naudu.”

“1989. gadā biju arī noorganizējis airēšanas sacensības starp ASV un Padomju Savienību. Tad mēs uz Latviju aizbraucām diezgan liela amerikāņu komanda, kamēr Padomju komandā bija tikai airētāji no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Tad mēs pāris dienas tur airējām un noturējām ortopēdijas simpoziju. Tas arī bija liels notikums. Tomēr tajās sacensībās nebija atļauts uzvlikt sarkanbaltsarkano karogu. Zēniem Latvijas karogs bija līdzi, un viņi bija gatavi to darīt, bet toreiz airēšanas sacensībās tas neizdevās, lai gan ārstu kongresā Rīgas pilī gan izdevās.”

ASV airēšanas olimpiskajā komandā startēja arī profesora meita Māra, kura Seulas olimpiskajās spēlēs divniekos izcīnīja sesto vietu. 1996. gada olimpiskajās spēlēs Atlantā viņa bija akadēmiskās airēšanas sacensību direktore. Savukārt otra meita Kerolaina sasniedza vērā ņemamus panākumus golfā. 1985. gadā viņa tika atzīta par Kontektikutas štata labāko sportisti, bet 1987. gadā viņa uzvarēja NCAA golfa turnīra individuālajā vērtējumā. Pēc gada viņu kā viena no tālaika labākajām amatierēm ielūdza uz prestižu profesionāļu turnīru “Nabisco Dinah Shore”, kur Kerolaina finišēja ceturtajā vietā – neviena amatiere šajā turnīra nebija guvusi tik augstu vietu. 1989. gadā viņa sāka piedalīties “LPGA Tour” sacensībās. Četrās sezonās Kerolaina nopelnīja 615 tūkstošus dolāru, taču 1993. gadā golfere saindējās ar inficētu ūdeni, bija spiesta pamest golfu un ārstēties, bet pēc tam nespēja atgūt iepriekšējo līmeni.

“Tā kā visu dzīvi esmu bijis antikomunists, braukt uz PSRS bija grūti iedomāties. Piemēram, klasesbiedri, ar kuriem mācījos Jeila universitātē, vēlāk strādāja prezidentam Vašingtonā par asistentu, vēl arī cits klasesbiedrs strādāja Centrālajā izlūkošanas pārvaldē. Ja es brauktu uz Latviju, būtu apcietināts, jo domātu, ka esmu spiegs. Tomēr uz Maskavu braukt sajutos drošāk. Braucu 1986. gadā uz “Labas gribas” spēlēm, lai redzētu kā meita Māra airē.”

“Stāvēju tur pie amerikāņu komandas laivām, bet pie manis divi cilvēki sāka runāt latviski. Izrādījās, ka padomju treneri bija latvieši. Kad Padomju Savienība olimpiskajās spēlēs sāka piedalīties airēšanā, it kā pirmie, kas parādīja, kā airēt, bija latvieši. Jau tad man teica, ka jābrauc uz Latviju, jo ir “glasonstj” un viss mainās. Piekritu tam, un pāris mēnešus vēlāk bija ielūgums braukt uz Rīgu, kur notika pirmā ārzemju simpozija Traumatoloģijas centrā pie Kalnbērza. Tad es uztaisīju paraugoperāciju, nodibināju fondu un sāku braukt uz Latviju. Pie manis uz ASV arī brauca 150 latviešu māsu un ārstu, bet tas viss sākās ar airēšānu Maskavā, kur vēroju meitas Māras airēšanu. Pēc airēšanas bija arī riteņbraukšana, tad es palīdzēju ar golfa laukumiem. Tie bija interesanti gadi,” astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus ar labām atmiņām atminas profesors.

Kristaps Kegi

Kegi atcerējās arī labākos latviešu riteņbraucējus no deviņdesmitajiem un jautāja, vai pēdējos gados kāds latvietis ir braucis “Tour de France”. Atbildēju, ka 2018. un 2019. gadā tur bija Toms Skujiņš, kā arī piemetināju, ka tuvākajā nākotnē, visticamāk, arī Emīls Liepiņš un Krists Neilands piedalīsies “Tour de France”. Nosaucot Neilandu, Kegi atcerējās, ka savulaik esot operējis Nikolaju Neilandu - ilggadēju Latvijas PSR ārlietu ministra vietnieku, žurnālistu, diplomātu un PSRS tautas deputātu.

2004. gada beigās rīkotajā "Latvijas Avīzes" tautas balsojumā, kur piedalījās vairāk apmēram 7000 cilvēku, Kegi tika atzīts par 66. ievērojamāko latvieti, apsteidzot tādus Latvijas sporta grandus kā Mihailu Tālu un Jāni Lūsi un tautā mīlētus literātus kā Vizmu Belševicu un Eduardu Veidenbaumu. No sportistiem tikai Uļjanai Semjonovai (29. vieta balsojumā), Jānim Daliņam (32.) un Artūram Irbem (43.) izdevās apsteigt profesoru Kegi, tādējādi tautai novērtējot viņa milzīgo pienesumu medicīnā.

“Ja ir iespēja, pasveicini visus manus bijušos riteņbraucēju draugus. Man bija liels gods un prieks tur piedalīties. Tagad jāturpina darbs. Visu labu. Bija liels prieks parunāt,” sarunu beidza profesors Kegi.