Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:102, Did:0, useCase: 0

Latvijas labākā regbiste: "Eiropas čempionāta bronza paliks atmiņā visu mūžu"

Ints Megnis
Ints Megnis

Latvijas labākā regbiste: "Eiropas čempionāta bronza paliks atmiņā visu mūžu"
Zane Sirsniņa-Kukaine. Foto: Zigismunds Zālmanis (LRF)

Pēdējo trīs gadu Latvijas labākā regbiste Zane Sirsniņa-Kukaine pērn Eiropas čempionātā pludmales regbijā izcīnīto bronzas medaļu atcerēsies visu mūžu, bet pašlaik nezina vai izlasē spēlēs arī šogad, spēlētāja atklāj plašā intervijā Latvijas Regbija federācijai.

Ar Sirsniņu-Kukaini tiekamies Rīgas centrā, viņas ģimenei piederošā zobārstniecības uzņēmumā, ko sportiste vada. Latvijas labākās regbistes pakļautībā piecos zobārstniecības centros strādā gandrīz 70 cilvēki.

Kāds Tev bija pagājušais gads regbijā?
Pērn beidzot piepildījās viens no maniem sapņiem - ir spēlēts dažādos Eiropas čempionātos, bet izcīnītā bronzas medaļa paliks atmiņā visu dzīvi. Tā tika iegūta grūtā cīņā. Izlikām visu, kas bija, bet viss izdevās un pārvedām mājās medaļu.

Pērn ar izlasi viens turnīrs bija veiksmīgs, bet viens neveiksmīgs, jo regbija-7 izlase nespēja noturēties Eiropas čempionāta "Trophy" divīzijā.
Jā, septītniekā diemžēl izkritām no A divīzijas, bet vairāk vai mazāk tas bija gaidāms. Izlasē bija liela kadru maiņa, nāca klāt daudzas jaunās meitenes. Ļoti labas, ļoti perspektīvas meitenes, bet uzreiz sākt spēlēt A divīzijā ir ļoti grūti.

Pērn biju gatava visu mest pie malas, likās, ka pietiek. Visa ņemšanās apkārt ļoti ietekmēja vēlmi spēlēt izlasē. Ja Vigo Valdavs mani nebūtu uzrunājis, es nebūtu aizbraukusi uz izlasi, bet priecājos, ka biju tur, priecājos, ka cīnījos, ka varēju būt izlases kapteine. Ceru, ka devu kādu ieguldījumu jauno meiteņu izaugsmē.

B divīzija šobrīd ir mūsu līmenis?
Vai šogad atgriezīsimies atpakaļ vairāk vai mazāk būs atkarīgs no tā, vai spēsim nolīdzināt savstarpējās nesaskaņas, vai spēsim vienoties kopējam mērķim, jo mums ir ļoti labas, ļoti stipras meitenes. Vairāk tas būs atkarīgs no tā vai vienosimies kopīgam mērķim. Ir jāspēj rast kāds kompromiss. Regbijā pietrūkst tālredzīguma, došanās uz kopējo mērķi.

Pludmales regbijā Eiropas čempionāta pusfinālā bijāt ar 3:1 vadībā, tomēr pārsvaru neizdevās noturēt.
Pietrūka spēka. Mēs nebijām optimālajā sastāvā, bet bijām labākajā iespējamajā sastāvā. Mums šajā čempionātā palīdzēja mikroklimats un saliedētība. Ja mūsu rindas būtu vēl spēcīgākas, medaļa nāktu nedaudz vieglāk, bet mēs to ieguvām ļoti smagā cīņā. Par šo turnīru ir tikai labas atmiņas.

Kāds ir Eiropas čempionāta pludmales regbijā līmenis? Pērn tur dāmām dalībnieku skaits bija pieaudzis no četrām līdz astoņām izlasēm.
Pirmajā gadā pludmales regbija čempionātā nepiedalījos, jo turnīrs noritēja paralēli ar Eiropas čempionātu septītniekā, tomēr līmenis aug ļoti strauji. Pludmales regbijs ir aktīvs, ātrs, skatāms, baudāms. Tas arī skatītājiem, kuri nav iesaistīti regbijā, liksies ļoti interesants. Kā jebkurš pludmales sporta veids. Arī pludmales regbija turnīros Maljorkā jau iepriekš novērojām, ka katru gadu piesakās arvien vairāk komandu, konkurence kļūst arvien lielāka un latiņa tiek pacelta augstāk.

Tomēr šis turnīrs rezonansi sabiedrībā guva cita iemesla dēļ - trenējāties kādas politiskās partijas kreklos.
Uzskatu, ka nebija godīgi pret izlases meitenēm to pagriezt tādā gaismā. Ja izlasei būtu nodrošināts viss nepieciešamais, mēs šobrīd par šādu jautājumu nemaz nerunātu.

Kādi bija Tavi pirmie soļi regbijā?
Pirmie soļi regbijā būtu bijuši daudz ātrāk, ja vecāki to būtu akceptējuši un atļāvuši, tomēr viņi teica nē, paužot, ka šis ir puiku sporta veids. Brālis trenējās klubā "Eži". Kad viņam bija septiņi, bet man astoņi gadi, arī es ļoti gribēju spēlēt, bet mamma un tētis neatļāva. Pagāja vairāk nekā desmit gadi un 2010. gadā arī es sāku spēlēt. Tad jau brālis bija komandas treneris. Doma bija, ka aizbraucu tikai paskatīties, bet klusībā bija cerība, ka varbūt arī mani uzlaidīs laukumā un atļaus spēlēt. Sagadījās tā, ka mums nebija apsolīto meiteņu un pietrūka sastāva, lai varētu spēlēt Latvijas čempionātā. Botas man bija līdzi, bikses man bija līdzi, tāpēc pārģērbos un gāju laukumā. Kopš 2010. gada tā arī neesmu nokāpusi.

Tad Tavas pirmās spēles bija pirms pirmajiem treniņiem?
Visu bērnību brālis uz mani trenējās. Brālis uz mani trenējās tvērienus, brālis uz mani trenējās piespēles, autus. Visu, ko vien viņš varēja. Pamatzināšanas man bija, bet ļoti virspusīgas. Zināju kā sagrupēties, ja mani tver. Sportojusi esmu kopš bērnības, aktīvi esam bijuši visu laiku. Futbols, basketbols, teniss, esmu pamēģinājusi visu, bet neviens no sporta veidiem nav aizrāvis tā kā regbijs.

Vai brālis bija pārsteigts, ka ātri iekļuvi izlasē?
Brālis to bija gaidījis, tomēr tobrīd mana māsa Madara Sirsniņa spēlēja daudz labāk par mani. Viņa bija galvas tiesu pārāka. Es biju dziļa rezerve, bet māsa bija mūsu supervaronis. Neviens hukeris mums Latvijā nav spēlējis tādā līmenī, kādā bija mana māsa. Viņa bija mans iedvesmas avots. Kad spēlējām kopā, viņa bija hukeris un es cīņā stabs - es izdarīju kādas darbības un tad Madara skrēja.

Latvijā regbijs aktivizējās tieši 2010. gadā, kad tas iekļuva olimpiskajās spēlēs. Tad mamma un tētis bija pamudinātāji, ka mums jātaisa sava sieviešu komanda, jo apkārt bija ļoti daudz aktīvu meiteņu, kuras sportoja. Bija bāze komandas izveidošanai. Māsa sāka pirmā, bet es biju turpat blakus.

"Selena" ir Tavas ģimenes klubs? Pērn jums neizdevās iekosties cīņā par Latvijas čempionu titulu.
Jā, tas viennozīmīgi ir ģimenes klubs. Šobrīd brālis vairs netrenē un arī māsa vairs nespēlē, bet klubā aktīvi darbojas tētis. Joprojām spēlē meitenes, kuras sāka 2010., 2011., 2012. gadā. Nāk klāt arī jaunas meitenes, bet pamats paliek nemainīgs kopš dibināšanas.

Pērn, lai iesaistītos cīņā par Latvijas čempiona titulu, bija dažādi šķēršļi. Čempionāta posmi bija salikti tā, ka uzreiz pēc izlases bija Latvijas čempionāts. Sanāca, ka no izlases atbraucu ar traumu un šeit spēju nospēlēt tikai trīs minūtes, turpmāko posmu noskatoties maliņā. Meitenēm, kuras nebrauca uz Eiropas čempionātu, bija bonuss, viņas bija gatavas cīnīties. Mums nepieciešams pielikt fiziski, tāpat ir lietas pie kurām jāstrādā. Tās ir zināmas, strādāsim, lai sasniegtu mērķus. Cīnīsimies, lai šogad tiktu pie titula.

Ko Tev nozīmē pārstāvēt izlasi? Plāno šogad vairs nespēlēt valstsvienībā?
Izlase ir iemesls kāpēc ejam sportā - lai kaut ko sasniegtu. Un izlases pārstāvēšana ir augstākais sasniegums jebkura sportista karjerā. Pagājušajā gadā bija smagas pārdomas vai tas vispār ir vajadzīgs. Šogad man jau ir 33, varbūt laiks beigt, bet redzēsim, laiks rādīs. Pludmali vēl gribas spēlēt.

Izlasē mans augstākais punkts bija 2016. gadā, kad Ulda Bautra vadībā iekļuvām A divīzijā. Kur ir Uldis, tur panākumi, jo pērn viņš trenēja arī pludmales regbija izlasi. No dziļas rezervistes izaugu par izlases līderi. Tas nebūtu noticis bez tiem, kas bija līdzās - brāļa, Valda Avotiņa, kurš, kad atgriezos pēc otrā dēla piedzimšanas, izvēloties starp divām meitenēm, deva iespēju man nevis sava kluba spēlētājai, un tad nāca Uldis. Vairākus gadus pēc kārtas B divīzijā bijām palikuši ceturtie, jo vienmēr kaut kas pietrūka, bet atnāca Uldis, iedeva pārliecību un spēja šo lāstu lauzt.

Kā izdodas regbiju apvienot ar darbu?
Grūti. Ņemot vērā, ka tieši pirms gada atklājām jaunu klīniku, darba paliek arvien vairāk. Viss ir uz maniem pleciem, tāpēc agri no rīta sāku un vēlu vakarā beidzu. Pa vidu vēl ir ģimene un treniņi. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc māc šaubas, ko darīt tālāk. Tomēr ģimene ir liels atbalsts, kas palīdz šo apvienot. Bez vīra, kurš man ļoti daudz palīdz, es to noteikti nevarētu.

Tev ir arī kāds vēsturisks sasniegums - kopš paraugspēles 2011. gadā esi pirmā un vienīgā sieviete Latvijas vēsturē, kura tikusi pie piezemējuma klasiskā regbija spēlē.
Tas tiešām bija vēsturisks brīdis. Ja Latvijā pietiekamā skaitā būtu meiteņu, mēs ļoti kvalitatīvi varētu spēlēt piecpadsmitnieku. Tomēr meiteņu ir tik cik viņas ir. Mums sanāk vairākiem septītniekiem, vienlaikus varam aizbraukt gan uz septītnieku, gan uz pludmali, tomēr pilnvērtīgai piecpadsmitnieka komandai mums pietrūkst. Esam klasiskajā regbijā nospēlējušas vēl vienu spēli, bet tā beidzās ar rezultātu 0:0.

Kurš regbija paveids Tev pašai patīk labāk?
Pludmale. Viennozīmīgi. Tas ir mans sporta veids jau no paša sākuma, bet Latvijā spēlēt tikai pludmali ir grūti. Man pludmales regbijā patīk maiņas. Viss ir ļoti aktīvi, visu laiku kaut kas notiek - darbība, maiņa, darbība, maiņa. Jā, septītniekā Tev ir brītiņš, lai atnāktu un atelpotos, bet man līdz šim pietrūka, ka vari noiet maliņā, dabūt minūti atelpas un doties atpakaļ ar pilnīgi jauniem spēkiem. Nu jau arī septītniekā atļautas maiņas uz priekšu un atpakaļ, kas noteikti mainīs spēles stilu, noteikti vairs nebūs vajadzīgi 12 spēlētāji.

Kaut pludmales regbijā laukums ir mazāks, spēles ir daudz intensīvākas. Skrienot pa smiltīm ir noslogoti citi muskuļi. Uzsākt sprintu smiltīs ir citādāk. Nevaru teikt, ka grūtāk vai vieglāk, bet tas noteikti ir citādāk.

Vai mammām jāsūta savas meitas regbijā?
Tai ir jābūt pašu meitu izvēlei. Vecāki var bērnu tikai pavirzīt uz vienu vai otru pusi. Man pašai aug divi puiši un redzu, ka vecāka loma ir palīdzēt bērnam atrast pareizo ceļu, bet lēmumu vai mani dēli spēlēs regbiju pieņems viņi paši. Lielākais jau pateicis viennozīmīgu nē. Ir meitenes, kuras domā, ka spēlēs regbiju. Viņas atnāk uz pirmo treniņu un saprot, ka tas pilnīgi nav viņām. Tajā pat laikā ir kāda draudzene, kura pierunāta tikai atnākt līdzi paskatīties. Viņa atnāk un tas tik ļoti aizrauj, ka bailīgā meitene pēkšņi ir uz laukuma, skrien, visu var izdarīt. Regbijā ir ļoti daudz jādomā, tas nav brutāls sporta veids, kur tikai ej un skrien, vajag arī domāt.

Izmantotie resursi:
Latvijas Regbija Federācija