Layout: current:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:376, Did:0, useCase:0

Karro: "Ja izcīnītu punktus, nebūtu kļuvis par pasaules čempionu"

Juris Grīns

Karro:
Matīss Karro. Foto: Facebook.com/matiss.karro

Matīss Karro šobrīd ir viens no pieredzējušākajiem braucējiem Latvijas motokrosā, bet ne visi atceras, ka 2008. gadā, būdams viens no jaunajiem talantiem, viņš kļuva par pasaules junioru čempionu 125cm3 klasē. Karro pārspēja tādus sportistus kā Glens Koldenhofs un Seriels Kleins Kromhofs, bet 85cm3 klasē todien pasaules čempiona titulu ieguva Džefrijs Herlingss. Šajā intervijā Karro atceras vairāk nekā desmit gadus senos notikumus.

2008. gads Tev bija patiešām lielisks, kļuvi par pasaules junioru čempionu. Vai atceries iekšējās sajūtas pirms starta?

Matīss Karro: "Tas man bija tiešām labs gads, jo sezonai biju kārtīgi sagatavojies. Gatavojos patiešām smagi, jo zināju, ka nākotnē varu kļūt par labu braucēju, un tas bija sapnis, ko gribēju piepildīt. Sezonu sāku ar "Honda" markas 250cm3 motociklu, izmēģināju spēkus dažos "Grand Prix" posmos un jutos tiešām labi. Pateicoties savam labam draugam Tinusam Nelam, nokārtoju līgumu ar holandiešu komandu "Beursfoon Suzuki". Togad Lommelas posmā pirmajā braucienā uz motocikla jutos ļoti labi, atrados vadošajā desmitniekā, kad divus, trīs apļus pirms finiša beidzās degviela, tiku ieskaitīts pie nefinišējušajiem un paliku bez punktiem. Otrajā braucienā sajūta vairs nebija tāda un, šķiet, piedzīvoju kritienu, atkal negūstot punktus. Beigās tā izrādījās veiksme, jo, ja esi guvis punktus, nedrīksti piedalīties junioru pasaules čempionātā. Pēc pāris nedēļām bija pasaules čempionāts, kurā ļoti gribēju startēt. Zināju, ka tas notiks smilšu trasē, kas tolaik man ļoti patika, jo uz tāda seguma jutos labi. Zināju, ka Hērdes trasē varu nostartēt labi, tāpēc ar komandu tam gatavojāmies. Ar atbrīvotu prātu devos uz sacīkstēm un spēju uzvarēt, kas man pašam bija liels pārsteigums."

Vari pastāstīt par sacīkstēm, ko atceries?

M.K.: "Startēja spēcīgi braucēji, uz starta stājās arī daudz holandiešu, kas savās trasēs parasti ir ātri. Viņi smilšu trasēs jūtas labi, startēja arī Stīvens Klārks, kurš ir tiešām labs braucējs. Atceros, ka sestdienā parādīju labu apļa laiku un biju viens no līderiem. Svētdien pirmajā braucienā finišēju otrais, zināju, ka nedrīkst pārcensties, jo neliela kritiena dēļ var sabojāt visu dienu. Atceros, ka domāju par to, kad atrados otrajā pozīcijā. Centos sevi pārliecināt, ka jānomierinās un jāfinišē otrajam, jo priekšā ir vēl viens brauciens. Pēc tā, kāda bija mana braukšana pirmajā braucienā, zināju, ka varu uzvarēt, zināju, ka varu izcīnīt titulu. Pirms otrā brauciena starta atceros brīdi, kad gatavoju savu vietu pie barjeras - biju ļoti koncentrējies un apzinājos, ka gribu uzvarēt. Kad barjera krita, skaidri zinānu, kas ir mani konkurenti, zināju, ka ir jācīnās, un darīju to jau ar pirmajiem metriem. Izcēlu startu un biju vadībā visā sacīkšu garumā un jutos labi. Protams, bija momenti, kad nedaudz kļūdījos, bet tobrīd biju pilns enerģijas. Biju tikai 16 gadus vecs puisis, kurš ļoti gribēja uzvarēt. Atceros, ka pāris pēdējos apļos Stīvens Klārks man tuvojās, bet man bija jāuzvar, jo, ja finišētu otrais, kopvērtējumā paliktu, šķiet, trešajā vietā. Man tas bija jāizdara, noturēju viņu aiz muguras un uzvara bija rokā. Tas bija viens no sajūtu ziņā lieliskākajiem brīžiem manā karjerā. Klāt bija mani tuvākie draugi, ģimene, arī mans vecais treneris no Latvijas, kurš ir tiešām sūrs vīrs, nekad neizrāda savas emocijas. Arī viņš man mācīja, kā tādam būt, bet toreiz pirmo reizi redzēju, ka viņam nobirst asara par mani, redzēju viņa emocijas un tajā brīdī sapratu, ka tās ir labākās sajūtas, kas tobrīd varēja būt. Tas bija brīnišķīgi, tiešām labas atmiņas. Tad arī sapratu, ka varu būt viens no vadošajiem braucējiem un sasniegt savus sapņus - vajag tikai ticēt un strādāt pie tā. Tajā gadā braucu arī "Grand Prix" posmos Lommelā un Līropā. Līropā izcīnīju septīto vietu, kas arī bija labs sasniegums. Tajā laikā mīlēju smiltis un dziļo smilšu trasēs biju tiešām ātrs. Arī motocikls bija ļoti labs, bet pats biju jauns puisis, kurš nebaidījās no kļūdām, vienkārši brauca pa trasi un jutās brīvs. Kad stāvēju pie starta līnijas, mani neuztrauca, kas notiks tālāk. Cīnīties šajā trasē ar rūpnīcu braucējiem un finišēt septītajā vietā, tas man šķita kaut kas iespaidīgs."

Vai bija grūti būt jauniņajam no Latvijas?

M.K.: "Lai gan Latvija ir Eiropas valsts, šobrīd ir kļuvis vieglāk. Tagad Rietupeiropas braucēji vairāk ciena Austrumeiropas sportistus. Toreiz uz austrumeiropiešiem neviens īsti neskatījās, rūpnīcas gribēja labus braucējus no valstīm, kur var pārdot savus motociklus. Austrumeiropiešiem vajadzēja parādīt apbrīnojamas spējas un rezultātus, lai iekļūtu rūpnīcas komandā. Tā tas bija ar Tanelu Leoku, kurš pirmais to paveica, parādot augstus rezultātus. Latvijā bija grūti, jo ziemā te ir sniegs, tāpēc nedēļas nogalēs jādodas uz Itāliju, Beļģiju vai Nīderlandi, lai varētu trenēties. Visu laiku nācās ceļot un tie bija lieli izdevumi. Var jau teikt, ka tagad viss ir dārgāks, bet arī toreiz manai ģimenei nebija ārkārtīgi daudz naudas, vienmēr nācās meklēt sponsorus, kas varētu palīdzēt ar ceļošanu un ticētu man. Bija tiešām sarežģīti, bet mums bija savs sapnis, ko gribējām piepildīt, tāpēc bijām gatavi izdarīt visu. Sponsorus palīdzēja atrast arī Tanels Leoks un Tinuss Nels, viņi arī atrada vietu Beļģijā, kur varēju palikt. Izmaksu ziņā tas bija labāk, arī komandu man palīdzēja sameklēt. Bija arī daudz citu mazu lietu un ir tik daudz cilvēku, kam gribu pateikties. Nevaru nosaukt visus vārdus, jo palīgu bija daudz. Visi, kas palīdzēja, pa drusciņai deva savu ieguldījumu, tāpēc izdevās tik tālu tikt. Pēc junioru pasaules čempiona titula izcīnīšanas bija komandas, kas izrādīja par mani interesi, un bija sajūta, ka bērnības sapņi sāk īstenoties."

Kāds, Tavuprāt, tobrīd bija līmenis? Tev izdevās uzveikt divus talantīgus holandiešus viņu pašu mājās, viens no kuriem tagad ir rūpnīcas pilots un gūst uzvaras pasaules čempionātā.

M.K.: "Man bija tikai 16 gadi. Tobrīd pasaules čempionātā brauca tādi sportisti kā Taila Retrejs, Rui Gonsalvešs un citi jauni, spēcīgi braucēji. Biju jauns un tobrīd vispār nedomāju par tādu lietu kā līmenis, vai, ka man no viņiem būtu jābaidās. Nē, nē, nē. Vienmēr biju cīnītājs, biju gatavs pieņemt izaicinājumu un būt pārāks. Gribēju viņus sakaut, bet, kad paskatījos uz rezultātiem un redzēju, ka daži braucēji ar lielu vārdu ir palikuši aiz manis, bija lieliska sajūta, lai arī piedalījos tikai dažos posmos. Tās bija tikai smilšu trases, kas dažiem nepatīk, bet, ja esi profesionāls braucējs, tev jābūt starp līderiem katrā posmā. Junioru pasaules čempionātā visi grib iegūt titulu, bet patiesībā es daudz nepētīju, kas bija konkurenti. Zināju vietējos, zināju, ka viņi būs ātri savā smilšu trasē, bet biju gatavs sacensties un par līmeni daudz nedomāju. Vienkārši gribēju izbaudīt sacensības un parādīt savu labāko sniegumu. Jutos labi, viss salikās kopā un kļuvu par pasaules čempionu."

Kad devies uz sacensībām, vai saprati, ka esi viens no favorītiem vai tomēr biji pieskaitāms pie tiem, kuru iespējas uzvarēt nav lielas?

M.K.: "Nezinu gan, vai kāds mani pazina. 2006. gadā Somijā jau biju tuvu uzvarai junioru pasaules čempionāta 85cm3 klasē, bet toreiz bija problēmas. Varbūt daži, kas tur bija startējuši, vai arī brauca Holandes vai Vācijas čempionātos, mani zināja. Tomēr, pat, ja zināja, ka es startēšu, diez vai gaidīja, ka uzvarēšu. Mans tētis angliski nerunāja labi, tāpēc ar citiem braucējiem nekontaktējāmies. Varbūt nebijām starp favorītiem, varbūt bijām. Nezinu, tas jāprasa viņiem, vai viņi zināja mani. Bet, kad sasniedzu labu rezultātu, viņi noteikti mani pamanīja un droši vien nodomāja, ka esmu labs braucējs."

Ko pats prognozēji, kad devies uz starta?

M.K.: "Uzvara man bija pārsteigums, bet tajā pašā laikā es biju gatavs sacensties, zināju, ko gribu, un tas bija izcīnīt titulu."