Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:844, Did:0, useCase: 0

Cibuļskis: "Kad komanda vēl nebija pabeigusi spēli, es jau biju slimnīcā"

Ulvis Brože
Ulvis Brože @UlvisBrozhe

Cibuļskis: "Kad komanda vēl nebija pabeigusi spēli, es jau biju slimnīcā"
Oskars Cibuļskis pret Jevgeņiju Malkinu
Foto: AFP/Scanpix

Kontinentālās hokeja līgas kluba Rīgas "Dinamo" 26 gadus vecajam aizsargam Oskaram Cibuļskim aizvadītā sezona ceļgala savainojuma dēļ beidzās pēc 12 mačiem. Taču spēlētājs intervijā portālam Sportacentrs.com atzina, ka jau šobrīd jūtas gatavs atgriezties laukumā. Tāpat Cibuļskis stāstīja par atveseļošanos no smagās traumas, pirmssezonas nometni, karjeras līkločiem, kas aizveda līdz Austrijai, sezonu kopā ar Sandi Ozoliņu un piedzīvoto Krievijas plašajās ārēs.

Ir divu veidu hokejisti: tādi, kuriem hokejs beidzas ar nokāpšanu no laukuma, un tādi, kuriem tas nebeidzas nekad. Pastāsti, kāds ir režīms pēc sezonas beigām, kā pavadi laiku.
Mana sezona nebeidzās - kā guvu traumu, tā sākās smagākais darbs. Jau no oktobra beigām sāku trenēt kāju, un ar dienām, nedēļām un mēnešiem arī ķermeņa augšdaļu, tādējādi tagad sanāk pilna slodze. Protams, treniņi nav tik smagi kā sezonas gaitā. Tagad gūstu vairāk prieka, eju un strādāju, lai vēlāk nekristu ārā no komandas, lai būtu labākajā sportiskajā formā, lai būtu tāds pats vai labāks nekā pārējie. Vasarā uzdevums ir nevis atpūsties, bet gan smagi strādāt, lai vēlāk nekristu ārā no komandas.

Strādājot uz ledus, visam seko līdzi arī treneris vai slidojat draugu kompānijā?
Kopā savācamies paši, varbūt atnāks kāds treneris, kurš uzspēlē kopā ar mums. Vienkārši čomi sazvanāmies, nav noteikti spēlētāji, kuri ierodas. Tagad uz halli iet čaļi, kuru virzienā skatās Rīgas "Dinamo". Brīva izvēle - ja negribi, tad nenāc. Lai gan man nav izvēles - pats apzinos, ka man ir jāiet, citādi sezonas sākumam nebūšu gatavs. Protams, ejot uz zāli, līdzi nāk ["Dinamo" treneris] Vilnis Klucis, tad strādājam divatā. Kontaktējos arī ar Arti Ābolu, klausos, ko man vajadzētu uzlabot, lai kļūtu pēc iespējas labāks, lai kāja nebūtu par iemeslu, kāpēc nespēlēju.

Beigās sanāk, ka no ledus šogad nemaz nav izdevies nokāpt?
Nē, un domāju, ka šogad no ledus tā arī nenokāpšu. Ir pēc iespējas vairāk jātrenējas, lai kāja varētu atstrādāt kustības, lai celis pierod. Svarīgi ir arī tas, lai, ejot divcīņā pie apmales, nebaidītos.

Ņemot vērā, ka pagājušajā sezonā piedalījāties Cerības kausā, cik ilgu laiku izdevās atvēlēt atpūtai?
Kopā ar komandu sezona ilgst astoņus mēnešus, plus Latvijas izlase ir divi mēneši, tādējādi brīvajam laikam atliek divi mēneši. Taču, ja divus mēnešus neko nedari, tad pirms nākamās sezonas ir diezgan bēdīga situācija - pirmajā pusē sāpēs kājas un netiksi līdzi. Tāpēc parasti atpūtai tiek atvēlētas divas nedēļas, bet tad spēlētāji paši atsāk iet uz zāli, slido, meklē iespējas, sazvanās ar citiem. Varbūt kāds, kurš spēlējis vairāk, atpūšas mēnesi; profesionāļiem pašiem ir jāredz, kāda ir situācija ar ķermeni. Varbūt kādam ir jāsadziedē traumas, kurām ar diviem mēnešiem ir par maz, citam jau ir sarunātas operācijas, tādēļ nākas atteikt valstsvienībai.

Taču pirmajā reizē, kad saņēmi izsaukumu uz izlasi, noteikti nebija nekāda lielā domāšana?
Arī šogad nebija ilgas pārdomas. Treneris zvanīja un teica, lai atbraucu, varbūt beigās varēšu kopā ar čaļiem braukt uz pasaules čempionātu. Gāju un trenējos, tomēr, kad jautāja par to, kā jūtos, diemžēl nebiju gatavs. Arī ķermenis pats to juta, kāja sāpēja. Protams, pirmajā reizē gribas braukt, taču arī tagad domas nav mainījušās. Uzskatu, ka visi, kuriem to ļauj veselība, noteikti izmanto iespēju braukt palīgā Latvijas izlasei.

No sākuma līdz galam: kāds bija atveseļošanās process pēc savainojuma?
Šobrīd vairs tam īpaši nesekoju līdzi. Pirmajā mēnesī komandas ārsts Āris Aivars teica vingrinājumus, ar katru dienu palika arvien labāk un labāk, pēcāk pats gāju uz rehabilitāciju vingrot. Šobrīd ārsti vairs nemaz neskatās, jo viss ir kārtībā, tikai pašam zālē jācilā stienis un jāstrādā. Daudz par to nedomāju, vienkārši gatavojos sezonai. Pēc traumas uzreiz bija operācija, tāpēc divas nedēļas nevarēju darīt neko. Sekoja vingrinājumi kājai divas stundas dienā, jo muskulis bija pilnībā pazudis, kā mazam bērnam bija jāmācās no jauna. Lēnā garā apjoms palielinājās līdz trīs stundām, tad klāt nāca zāle un svaru celšana ar vienu un abām kājām, vēl stunda vai pusotra rehabilitācijā, arī vingrošana baseinā. Kā no rīta aizbraucu, tā pusdienās biju mājās, bet tad atkal līdz vakaram biju prom. Sanāca normāla darbadiena. Ikdiena daudz nemainījās, vienīgi tas, ka neredzi komandas biedrus, viss notiek vienatnē, nav neviena, kas atbalsta, tādēļ bija psiholoģiski grūtāk. Taču blakus bija treneris, kurš skatījās, vai viss notiek pareizi, jo šajā situācijā tas bija pats svarīgākais. Tagad jau šķiet, ka viss ir kārtībā, ka varētu spēlēt.

Esi sapratis, kas toreiz nogāja greizi?
Vienkārši gadījās neveiksmīga situācija - uzkrita uz kājas. Tāpat bija Ginčam [Gintam Meijam]. Visādi gadās. Hokejā traumas ir neizbēgamas, jāspēlē, jācīnās, nav laika domāt par to, kas notika. Savainojumu redzēju televizorā - kad komanda vēl nebija pabeigusi spēli, es jau biju slimnīcā. Viss notika pirmajā trešdaļā, bet spēles beigās jau gaidīju operāciju un skatījos, kā zaudējām Ufas "Salavat Yulaev" ar, šķiet, 2:4.

Tas bija pirmais mačs, kuru skatījies slimnīcā?
Laikam. Bet ir bijušas arī citas operācijas. Pagājušajā gadā izlases rindās pret Baltkrieviju pirms pēdējās pārbaudes spēles salauzu roku. Nevarēju nūju noturēt, tāpēc bija jātaisa operācija, bet tāpat atskaitīja no izlases. Arī pa taisno braucu uz operāciju.

Laikam hokejistiem jau agri ir jāiemācās sadzīvot ar to, ka savainojumi ir neatņemama dzīves sastāvdaļa...
Varbūt kāds visu karjeru aizvada bez nopietnām traumām, bet citam tādas gadās ik pa laikam. Ar to ir jāiemācās sadzīvot. Hokejā notiek visādi, varbūt traumas tiek gūtas no pārslodzes, taču tādēļ ir treneri un pārējais personāls, kas tam seko līdzi. Gadās arī vienkārši neveiksmīgas situācijas, piemēram, man vai Ginčam.

Beigās kļuvāt par bēdu brāļiem.
Sezonas izskaņā savācās prāvs pulciņš spēlētāju - kad pievienojās Kails Vilsons, uz zāli gājām sešatā. Biju es, Ginča, Vilsons, Miks Indrašis, lai gan viņam operācija laikam nebija. Domāju, ka tas ietekmēja komandas sniegumu izslēgšanas spēlēs. Arī Arvīdam Reķim rokai tika taisīta operācija. Tie bija spēlētāji, kuri Gagarina kausā bija nepieciešami, kuri pietrūka sērijā pret Doņeckas "Donbass".

Toties regulārā čempionāta sākums izdevās labākais komandas vēsturē.
Šogad spēlēt bija ļoti pacilāti, jo, neskatoties uz laukumā parādīto sniegumu, vienmēr uzvarējām. Interesanti, jo iepriekš varējām spēlēt labi, bet zaudējām. Toties šoreiz viss krita iekšā. Ir laba sajūta, ja met pa vārtiem un zini, ka vismaz būs bīstams moments. To juta visa komanda. Arī taktiskais zīmējums, kuru deva treneri, attaisnoja cerības. Ja pildi uzdevumu, tad viss būs kārtībā. Lai gan izslēgšanas spēlēs bija savainojumu novājināta komanda, panācām 3-3 un varējām uzvarēt sēriju, tikt nākamajā kārtā. Labais sniegums bija treneru korpusa panākums, jo viņi gatavojās sezonai, Ābols visiem pārliecinoši izstāstīja, ko sagaida, kamēr iepriekšējos gados varbūt bija spēlētāji, kuri nezināja, kas laukumā jāpaveic. Un šogad visi bija pilnīgi vienādi, visi zināja, ka, lai tiktu spēlēt, ir jāstrādā, neviens netika stumts.

Tad drīkst teikt, ka starp treneriem un spēlētājiem bija labāka komunikācija?
Tā drīkst teikt. Taču tas nāk ar uzvarām, to nedrīkst aizmirst. Ja ir uzvaras, tad kluba vadība jutīsies labi. Ja kluba vadība jutīsies labi, tad labi jutīsies arī ģenerālmenedžeris. Ja labi jutīsies ģenerālmenedžeris, tad labi jutīsies arī treneri. Ja labi jutīsies treneri, tad labi jutīsies arī spēlētāji. Un tā tālāk. Tas viss ir saistīts. Nekad nebūs tā, ka alga nāk un treneris ir apmierināts. Tāpēc visiem ir smagi jāstrādā, un tikai tādā veidā var kaut ko sasniegt.

Laikam pirmo reizi ari tika ielikta pamatīga fiziskā bāze, skrienot pa pludmali?
Mums vienmēr ir bijušas smagas nometnes, bet pirms sezonas varbūt vairāk uzmanības pievērsām skriešanai - mēnesi skrējām pa jūru. Iespējams, to varēja redzēt arī laukumā, kad skrējām 60 minūšu garumā. Katru gadu ir bijušas smagas nometnes, nekad nav bijusi atpūta. Ja sākas nometne, tad visi strādā, bet šogad vienkārši vairāk skrējām pa jūrmalu.

Ir izdevies aplēst, cik daudz noskrējāt?
Mēneša garumā katru dienu vidēji desmit kilometrus. Taču nebija tā, ka skrējām desmit kilometrus bez pārtraukuma - skrienam, svilpe, tad jāskrien sprintā. Protams, visu pamatīgi apgrūtināja smiltis, plus kalns, trepes. Bija smagi. Pēc treniņa skatāmies, ka bez apstājas skriets divas stundas, bet noskrieti tikai desmit kilometri. 20 vai 30 dienās sanāca diezgan daudz. Cik runāju ar Mārtiņu Karsumu, tad arī Maskavas "Dynamo" paveica līdzīgu darbu ar skriešanu un visu pārējo. Domāju, ka visos Kontinentālās hokeja līgas klubos tā gatavojas, tāpat mums ir lielāks laukums nekā Ziemeļamerikā, tāpēc vairāk jāskrien. Lai gan Nacionālajā hokeja līgā ir 80 spēles, kamēr mums ir tikai 50. Taču tur treniņu sezonas laikā vispār nav. Runāju ar Gudi [Kristers Gudļevskis]: viņiem ir līgums, ka ar ģērbšanos un dušām spēlētāji arēnā nedrīkst atrasties ilgāk par trīs stundām. Mums tādu likumu nav, un domāju, ka arī nevajag - jātrenējas, lai būtu labāka sezona, nevis jāgaida brīvdienas.

Ja nemaldos, tev nākamā būs piektā pilnvērtīgā sezona Rīgas "Dinamo" rindās?
Pagājušajā gadā aizvadīju 12 mačus un pat iemetu vienus vārtus, tāpēc jā [Smejas].

Atceries, kā spēri pirmos soļus?
No Austrijas atbraucu laikā, kad galvenais treneris bija Jūliuss Šuplers. Pirmajā gadā laukumā parādījos kādās 12 spēlēs ar mazu laiku, protams, gribējās vairāk, bet tad atlikušo daļu aizvadīju Baltkrievijas čempionātā kopā ar pieaugušajiem. Pēc Austrijas jau biju pieradis, tāpēc nebija lielu problēmu. Pirms nākamās sezonas sāku spēlēt kopā ar Sandi [Ozoliņu], ļoti labi aizgāja, tā arī kopā nospēlējām visu sezonu, kas man kļuva par vienu no labākajām karjerā.

Kā nonāci līdz Austrijai?
Oļegs Znaroks no "Rīga 20" aizbrauca uz Krieviju, uz Balašihas MVD, bet mēs to vecumu jau bijām pārauguši. Nācās meklēt profesionālu klubu. Gāju pie "Rīga 2000" pārbaudes nometni cerībā, ka varētu tikt Rīgas "Dinamo". Arī pats interesējos par citiem variantiem - zvanīju aģentiem un skautiem, palīdzēja brālis. Austrijā piedāvāja pārbaudes laika līgumu ar Zalcburgas "Red Bull" fārmklubu. Sezonas laikā pasauca augšā, noslēdzu kārtīgu līgumu, kuru pēc sezonas viņi gribēja pagarināt. Taču aģents piedāvāja braukt uz Vāciju, bet tur klubs bankrotēja. Beigās nonācu "Dinamo", un to nenožēloju. Bija laba sezona; varbūt, ja būtu palicis Austrijā ilgāk un tad dotos uz "Dinamo", būtu labāk, bet labi spēlēju Baltkrievijas čempionātā, iekrāju nelielu pieredzi arī "Dinamo".

Kā atceries laiku Austrijā?
Tā bija kūrortpilsēta, diezgan interesanti. Spēlē, izbaudi hokeju, ne par ko nav jāuztraucas. Bija spēcīga komanda, kas allaž cīnījās par pirmajām vietām, viss bija profesionāli sakārtots. Atbraucot uz Rīgas "Dinamo", jau zināju, ko sagaidīt no profesionālas organizācijas. Tāpat redzēju, ka nav lielas starpības starp Rīgas un Zalcburgas klubu organizācijas līmeni. Visu biju izdzīvojis, sapratu, kā jācīnās. Jaunajiem parasti ir smaga pāreja no junioru uz pieaugušo hokeju, daudzi beidz spēlēt, jo neredz iespējas.

Brālis joprojām ir aģenta lomā?
Ne gluži kā aģents, bet viņš man palīdz. Man ir krievu aģents, kurš visu organizē, bet brālis sazvanās ar viņu, runā, daudz palīdz. Tobrīd nebija citu iespēju - vai nu jābeidz spēlēt hokejs un jāiet mācīties, vai nu bračka palīdzēs atrast klubu. Laikam viņam patika hokejs, jo meklēja un atrada iespēju Zalcburgā. Tagad arī aģents zina - ja ir jautājumi, tad jāzvana bračkam.

Paspēji nopietni apsvērt variantu par mācīšanos?
Kad pāraugām "Rīga 20" vecumu, tā bija ļoti daudziem. Ja gribēji spēlēt augstā līmenī, tad bija jābrauc uz ārzemēm; toreiz daudzi pielika punktu karjerai. Tagad notiek tieši tas pats. Biju iestājies Latvijas Universitātē, pusgadu paspēju pamācīties, bet to nebija iespējams pavilkt. Cik tiku, tik mēģināju, bet ar to bija daudz par maz. Tagad ir pavisam citādi: vairs pat nav jāiet uz universitāti, visu var darīt internetā. Priekšrocības izmanto arī daudzi hokejisti, kuri iegūst izglītību. Karjera ilgst līdz 35 vai 40 gadiem, tāpēc ir jādomā uz priekšu.

Nule punktu karjerai pielika arī Sandis.
Bija gaidāms, ka kaut kad tas notiks. Tiesa, es uzskatu, ka viņš varēja gadu divus vēl spēlēt un būt noderīgs komandai, bet tāds ir viņa lēmums. Katram ir savs, ko viņš uzskata par spēlēt labi. Piemēram, Jānis Sprukts - viņš nebija pārliecināts, ka var spēlēt labākajā līmenī, tāpēc nebrauca uz pasaules čempionātu. Arī es neiešu laukumā, ja nevarēšu spēlēt savā līmenī. Tad laukumā nav ko darīt. Domāju, tas pats bija arī Sandim - ja viņš nevar noturēt līmeni, tad izvēlas nespēlēt vispār. Kopā ar viņu aizvadīju vienu no labākajām sezonām, lai gan nevaru sūdzēties arī par citām - nedz par gadu Austrijā, nedz par sezonu, kurā izcīnījām Cerības kausu. Treneris uzticējās un ļāva spēlēt. Protams, ja dod spēles laiku, tad sezona patīk visiem un tā paskrien vēja spārniem, bet, ja jāsēž uz soliņa, tad tā velkas.

Kas notika Cerības kausā, kad guvi vienus vārtus pēc otriem?
Ābols atnāca un ļāva spēlēt visiem. Varbūt citiem turnīrs neko nenozīmēja, bet mums tas bija svarīgs. Lai gan jebkurš hokejists nebūs ar mieru zaudēt nevienā sporta veidā, kaut pārbaudes spēlēs. Pat spēlējot novusu vai šahu, negribu zaudēt. Tas pats bija arī Cerības kausā. Citi var teikt, ko grib - ka tas neko nenozīmēja, ka tas bija zaudētāju un pēdējo vietu turnīrs -, bet vārtsargs tāpat speciāli nelaidīs iekšā ripas. Visiem deva spēlēt, lai redzētu, ko katrs māk, treneris īpaši neaizrādīja, partneri atvērās, skrēja un mēģināja, jo sezona nebija izdevusies. Visi mēģināja pierādīt, ka ir pelnījuši vietu sastāvā.

Droši vien bijāt priecīgi, ka finālā pretī stājās Habarovska?
Nebijām priecīgi, jo atkal bija jālido tas lielais gabals. Bet tāds ir hokejs - ir jābrauc tur, kur jābrauc. Savs darbs ir jādara.

Četru gadu laikā daudz nācies lidot pa Krieviju. Varbūt ir kāds interesants atgadījums vai stāsts, jo Krievija tomēr ir pārsteigumu zeme.
Patiesībā nekas ievērības cienīgs nav bijis. Protams, ir smieklīgi nosēsties kukurūzas laukā, kur pretī sagaida armijnieki un iesēdina autobusā. Tāpat izslēgšanas spēlēs, braucot uz Doņecku, visiem iekšā bija neziņa par to, kas būs. Taču tobrīd nebija jūtams tas, kas tur notiek šobrīd. Vēl ir piedzīvoti Maskavas sastrēgumi - desmit kilometri četrās stundās. Ilgas stundas ir pavadītas lidostās; reizēm piecas stundas varbūt nav daudz, taču, ja tā ir vienīgā brīvdiena starp mačiem...

Austriešu vārtsargs Berns Briklers, kurš pārstāvēja gan Novosibirskas "Sibir", gan Ņižņijnovgorodas "Torpedo", par piedzīvoto sarakstīja grāmatu. Rakstīja arī par lidmašīnām, kurās nav nekāda apdare, tādēļ nācies lidot metāla bundžās.
Ir bijušas arī tādas, bet mums, latviešiem, tas nav nekas īpašs. Varbūt tikai ārzemnieki ir pieraduši pie luksusa, bet mēs esam parasti cilvēki, lielākā daļa komandas nāk no laukiem. Arī ar pārtiku nav lielu problēmu - ēdam to pašu, ko mājās. Baltkrievijā ir zilās omletes, Krievijā ir zilās desas, taču, ja gribas ēst, tad var apēst visu. Parasti problēmas ar vēderu pirmajiem sākas leģionāriem.

Atgriežoties pie Ozoliņa, kas nāk atmiņā saistībā ar viņu?
Kad viņš kā pēdējais spēlētājs, taisot virāžu uz zilās līnijas, nokrīt, un pretinieks izskrien viens pats pret vārtsargu. Tad viņš ceļas kājās un skrien pakaļ. Smieklīgi izskatās, un domāju, ka visi to ir redzējuši un saķēruši galvu. Taču nākamajā maiņā viņš iziet laukumā un iemet vārtus. Viņš var sapurināt komandu. Sandis runā inteliģenti, nav lamuvārdu. Tie nemaz nav nepieciešami, galvenais, lai visi saprastu domu. Viņš jau iepriekš ir izdomājis, ko teiks, un pasaka perfekti.

Manā atmiņā ir nosēdusies epizode no izbraukuma mača pret Čehobas "Vityaz". Tie noteikti bija interesanti laiki, kad gāji laukumā, nezinot, kas notiks turpinājumā?
Tā gluži nebija, jo visi ļoti labi zināja, kas notiks. Treneri vienmēr teica, ka provokācijām nedrīkst atbildēt, ka jāslido prom. Mums, jaunajiem, nemaz nebija citas izvēles - neizpildīsi trenera uzdevumu, sēdēsi rezervē. Atceros, kā Sandis gāja, cīnījās, aizstāvēja, bet tāds viņš ir - spēlēja komandas interesēs. Protams, ir jāmāk sevi laukumā aizstāvēt, bet hokejs ir baudāma lieta, tāpēc kaušanās jāatstāj policistiem. Vienas komandas vadība teica, ka ir jākaujas, pārējo - ka jāslido prom. Tāpat bija, kad pie mums spēlēja Raitis [Ivanāns]. Gadās visādi mēģinājumi izsist pretinieku no ritma, visvairāk pirms iemetieniem ir dzirdējuši vārtsargi, bet tas ir pilnīgi normāli. Piemēram, pasaules čempionātā Znaroks saplūcās ar zviedru treneri; hokejs uzsit asinis un gribas atbildēt. Noteikti pēc tam gāja uz ģērbtuvēm un domāja par to, ko sadarīja.

"Rīga 20" laikos pēc zaudējuma cik daudz jauna par sevi un komandas biedriem uzzināji no Znaroka?
Patiesībā nebija tā, ka pēc zaudējumiem viņš lamātos. Piemēram, pie Ābola zināji, ka esi vainīgs, saprati, ka esi kļūdījies. Tāpat pie Oļega: viņš nesāka visu klātbūtnē kliegt uz vienu spēlētāju par to, ko sastrādāji. Hokejs ir komandas spēle, visi strādā un visi atbild par rezultātu. To apzinās arī treneris.

Jānoslēdz ar aktuālāko jautājumu ar hokejistu vidū - kura ir tava favorīte Pasaules kausā?
Sekoju Nīderlandei, bet patīk arī Vācija un Argentīna. Taču Nīderlandei sekoju līdzi jau pietiekami ilgi. Pirmajā mačā ar 5:1 sakāva spāņus, tāpēc pagaidām pasākums izskatās cerīgi.

  +6 [+] [-]

, 2014-06-25 19:28, pirms 6 gadiem
Interesanti, kur Cibiņš spēlēs pēc Ģinamas neizbēgamā kraha?
Es lieku uz Dānijas līgu!

  +4 [+] [-]

, 2014-06-25 19:33, pirms 6 gadiem
Poish rakstīja: Interesanti, kur Cibiņš spēlēs pēc Ģinamas neizbēgamā kraha?
Es lieku uz Dānijas līgu!
kazahstānā

  +8 [+] [-]

, 2014-06-25 19:42, pirms 6 gadiem
Labs raksts,paldies.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +1 [+] [-]

, 2014-06-25 21:24, pirms 6 gadiem
Bet Jūsus visus gaida celolīts, paaukstināts cukura līmenis asinīs un nodzertas aknas

  -1 [+] [-]

, 2014-06-25 21:49, pirms 6 gadiem
ugons12 rakstīja: Bet Jūsus visus gaida celolīts, paaukstināts cukura līmenis asinīs un nodzertas aknas
nespried par citiem no savas pieredzes, mister

  -2 [+] [-]

, 2014-06-25 22:14, pirms 6 gadiem
Poish rakstīja: Interesanti, kur Cibiņš spēlēs pēc Ģinamas neizbēgamā kraha?
Es lieku uz Dānijas līgu!
Liepāja.

  +2 [+] [-]

, 2014-06-26 00:18, pirms 6 gadiem
Poish rakstīja: Interesanti, kur Cibiņš spēlēs pēc Ģinamas neizbēgamā kraha?
Es lieku uz Dānijas līgu!
Dānijas līga ir drusku zem Cibuļska līmeņa. Mierīgi var uzspēlēt EBEL vai, piemēram, Allsvenskan, turklāt ar KHL pierakstu galīgi nav izslēgts, ka sanākt tikt kādā no top Eiropas līgām.

     [+] [-]

, 2014-06-26 10:57, pirms 6 gadiem
Paldies, bija interesanti lasīt
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja