Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:3, Did:0, useCase: 0

Klusējošo hokeja kareivju piemiņas diena

Jānis Matulis
Jānis Matulis

Klusējošo hokeja kareivju piemiņas diena
Andris Zeļenkovs, Andis Pikāns, Ēvalds Grabovskis, Valija Liepiņa, Arnis Jākobsons, Uldis Opits; Kārlis Ronis Jr.,Armands Leja, Renē Rozenbergs, Kristīne Hatuļeva, Miks Kovtuns, Jānis...

Ir agra 5. oktobra priekšpusdiena. Pie II Meža kapiem pulcējusies gana raiba publika, lai kopējā gājienā godinātu tos Latvijas hokejistus, kuri vairs nav mūsu vidū. Kopā esam piecpadsmit, ieskaitot idejas autoru, biedrības “Latvijas Hokeja vēsture” vadītāju Ēvaldu Grabovski. Mūsu mērķis ir cēls un latviešu tautai saprotams – rudenī aiziet uz kapiem pie saviem piederīgajiem, pieminēt viņus un atcerēties tos laikus, kad visi vēl gājām kopā un kopā skrējām arī pakaļ hokeja ripai.

Tas, protams, nebūtu Grabovskis, ja neizdomātu kaut ko oriģinālu. Pirms četriem gadiem, kad Ēvalds mani uzaicināja piedalīties pirmajā “Klusējošo hokeja kareivju” piemiņas pasākumā, uzaicinājumu pieņēmu ar zināmu lepnumu. Tātad viņš mani arī pieskaita pie hokeja sabiedrības. Paldies par to.

Šajos četros rudeņos itin raiba ir bijusi mūsu kompānija. Šoruden pirmo reizi klātienē iepazinu Kristīni Hatuļevu, kaut pa tālruni laikam esam runājušies. Bija gods iepazīt Juri Straupi, kura mājās esmu bijis vismaz pāris reižu, intervējot viņa mazdēlu Jāni. Nu iepazīstu vienu pakāpi atpakaļ. Un esmu lepns, ka pie Georga Straupes kapa varu dažiem jaunākajiem akcijas dalībniekiem pastāstīt, ka Georgs Straupe savulaik bijis labākais... vieglatlētikas sektoru un celiņu iekārtotājs visā Padomju Savienībā. Zīmīgi, ka Jāņa Straupes metiens atzīts par labāko pagājušās nedēļas “Optibet” līgas mačos.

Pie katras kapa kopiņas mums ir, ko atcerēries un... par ko pasmieties. Jo lielākā daļa “klusējošo hokeja kareivju” bijuši cilvēki, kas izcēlušies pat hokeja publikā. Kā Andris Siliņš, kurš pirms vairākiem gadiem piezvanīja uz toreizējā premjera Andra Šķēles biroju, piedraudot, ka viņš nošaus Šķēli. Ja netiks atmuitots inventārs, kas pienācis Rīgas 55. vidusskolas hokeja laukuma celtniecībai. Tagad, kad mums arēnu gandrīz divi desmiti, tas var izskatīties arī pēc neadekvāta pilsoņa zvana, bet tolaik Latvijā reāli funkcionēja tikai Sporta pils un Talsu nestandarta laukums. Kaut dzīves laikā ne visi hokeja ļaudis bija apmierināti ar Siliņa darbiem (un nedarbiem), taču Andrim bija vismaz viena ļoti laba īpašība – viņš prata pie kopējā galda nosēdināt ļoti dažādus cilvēkus. Lai viņi kopā kalpotu hokejam.

Nonākot pie PSRS Nopelniem bagātā sporta meistara Alfona Jēgera atdusas vietas, smaids pats sāk rotāt manu vaigu. Jo Ješka, kā viņu sauca hokeja un futbola līdzjutēji, arī cilvēkiem pretī nāca ar smaidu sejā. Varbūt ar mazliet viltīgu smaidu, jo allaž bija gatavs kādu iznest cauri un izjokot. No “Dinamo” komandas priekšnieka esmu aizguvis divus izcilus teicienus: “Labāk nesmuka uzvara, nekā smuks zaudējums!” Un: “Spēle aizmirsīsies, bet rezultāts paliks!”

Pie divu Hariju Vītoliņu kapavietas ir gan skumji, gan daudz ko atcerēties. Ar Vītoliņu II (5.07.1941.-16.08.1997.) man bijis gods kādu brīdi kopā strādāt Hokeja federācijā. Ļoti labs hokeja treneris un organizators. Iespējams, Latvijā vienīgais, kurš mācēja dabūt naudu no Lipmana. Vēl tagad man acu priekšā 1994. gada rīts Kopenhāgenas lidostā pēc zaudējuma Šveicei pasaules čempionātā. Haris Lipmanam: “Kirov! Vai tad Tu neredzi, cik tiem žurnālistiem švaki ar veselību? Uzsauc alu ar desiņām!” Haris organizēja abus mačus ar NHL (“Capitals”, “Canadiens”), kā arī hokeja cilvēku bezmaksas braucienu uz 1992. gada pasaules čempionātu Prāgā, kur Latvija vēlreiz tika uzņemta IIHF. Ļoti gaisš cilvēks.
Ar Hari vienmēr bija interesanti. Un jautri. Atceros mūsu pēdējo kopējo braucienu uz Eiropas jauniešu čempionātu 1997. gadā. Tagad jau tauta ir dzirdējusi par rumāņu hokeja centru Merkurja Čukā. Pirms 22 gadiem tur alkohola cenas pat viesnīcā bija tik smieklīgas, ka treneris Aleksandrs Cicurskis uzsauca pa dzērienam visai Lielbritānijas izlases vadībai. Kādu vakaru ar Hari arī sēžam bāriņā. Viens, otrs, trešais kokteilis. Kad Harim jāmaksā rēķins, viņš mazliet samulst, ka kaut kas nav riktīgi. Bet bija. Jo manis dzertais vermuts ar apelsīnu sulu, protams, bija dārgāks par šņabi ar apelsīnu sulu, ko lietoja Haris.
Otrs gadījums no 1993. gada Ziemssvētkiem. Iebraucot ar RAF autobusu Kopenhāgenā, dāņu muitnieki mūsu šoferiem konfiscēja 33 pudeles šampanieša. Pēc tam tās atdodot Latvijas U-20 komandas vadībai. Spēles laikā pieskrien Kārlis Skrastiņš pie rezervistu soliņa un ķer pirmo ūdens pudeli. Bet Vītoliņš brēc: “To nedrīkst! To nedrīkst!” Jo tajā pudelē uz spēli ieliets šampis...

Kopējais gājiens ir četras stundas garš. Ar iegriešanos pie Andra Siliņa, Kārļa Roņa, Jura Liepiņa, Alfona Jēgera, Jura Liberta, Jāņa Dobeļa, Jāņa Šūlberga, Georga Straupes, Gunāra Detlava, Edgara Gastona Rozenberga, Kārļa Skrastiņa, abiem Vītoliņiem, Viktora Zemmera, Viktora Hatuļeva, Elmāra Baura.
Ēvalds Grabovskis kopā ar Armandu Leju tiek deleģēti arī uz Baltezera, Jaunciema un vēl kādiem kapiem. Jā, jā, Armanda, kurš vismaz 30 gadus spēlē sintezatoru hokeja mačos, tēvs spēlējis hokeju. Bet es nevaru sagaidīt, kad Leja-juniors beidzot izpildīs solījumu un Arēnā nospēlēs “Murku”.

     [+] [-]

, 2019-10-08 17:53, pirms 2 nedēļām
Vot tas ir psc šitā pateikt: "lai kopējā gājienā godinātu tos Latvijas hokejistus, kuri vairs nav mūsu vidū. Ieskaitot (...) Ēvaldu Grabovski"