Layout: current:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative:getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:115, Did:0, useCase:0

"Mettas" čempiones gads ir klāt. Riherts par kluba vīziju un leģendāro solījumu

Andris Riherts. Foto: Zigismunds Zālmanis, rigafc.lv

Lai arī par "Mettas" pirmo komandu un tās tradīciju sezonu pabeigt pārspēlēs mēdz smīkņāt, grūti nepamanīt kluba kopējo attīstību un uzņemto kursu. Nu jau, iespējams, labākā akadēmija ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, un arī viena no jaunākajām komandām augstākajās līgās visā Eiropā. Portāls Sportacentrs.com aicināja skolas līdzdibinātāju, sporta direktoru un ilggadēju pirmās komandas galveno treneri Andri Rihertu uz sarunu, lai noskaidrotu, kādā virzienā "Metta" plāno virzīties nākamajos gados un kad ieguldītais darbs beidzot varētu atspoguļoties arī pirmās komandas rezultātos. Galu galā - ir pienācis 2020. gads, kurā "Mettai" ir jāizpilda solījums kļūt par Latvijas čempioni.

"Metta" mājas spēles joprojām vēlas uzņemt "Daugavas" stadionā

- Kad un kur atsākāt treniņus?
- Viss notika pēc noteiktā likuma. Kolīdz tika pieņemti valdības lēmumi, tā arī sākām trenēties. Galvenā komanda uzreiz sāka trenēties Upesciemā – sākumā profesionāļi, pēc tam pievienojās arī spēlētāji ar amatieru līgumiem vai jaunatnes akadēmijas spēlētāji. Pēc tam ar nākamo lēmumu sāka trenēties arī akadēmija – Hanzas vidusskolā. Sākumā, kad trenēties vēl drīkstēja tikai profesionāļi, Hanzas vidusskola nebija pieejama, jo pašvaldība reaģēja tikai vēlāk. Bija variants arī RTU stadionā, taču drusku pagaidījām, un Garkalnes dome noteiktajā kārtībā ātri pieņēma lēmumu. Paldies tai par operatīvo darbu, un tur galvenajai komandai ir ļoti labi apstākļi.

- Leģionāri visu dīkstāves laiku bija uz vietas Latvijā?
- Visi bija uz vietas. Viņi saprata, ka šeit ir krietni labāk nekā tur, no kurienes nāk viņi. Līdz ar to pat īpaši nebija domas kaut kur braukt un nevajadzīgi tērēt enerģiju. Arī Zviedrijas leģionārs [Silvēns Kajembē] negribēja braukt mājās – viņš ir ļoti apmierināts ar Latviju. Pie mums varēja iet ārā un individuāli trenēties, viņam vēl arī tika kārtoti papīri. Arī austrietis [Stefans Baračs] mierīgi varēja aizlidot, bet palika šeit.

- Bija kāds spēlētājs, kuram šis laiks nāca par labu un varēja izārstēt savainojumu? Kāds varbūt, tieši pretēji, tika pie jaunas traumas?
- Jaunu traumu, tfu, tfu, tfu, par laimi, nav – jāpārspļauj pār plecu. Savukārt Iļjam Korotkovam, jā, šis laiks nāca par labu, un viņš pēc pagājušā gada operācijas jau maija sākumā sāka trenēties kopā ar pārējiem. Mums ir 24 spēlētāji, un visi ir ierindā un trenējas – divās grupās pa 12 gan, bet trenēties var visi.

- Jums sastāva komplektācija gan atšķiras no citām komandām, bet ir kāds spēlētājs, kuram vasarā beigsies līgums?
- Tādu nav. Parasti arī īpaši nepraktizējam tādas situācijas, ka kādam vasarā varētu beigties līgums. Vai nu atrisinām to pirms sezonas, vai arī, slēdzot līgumu, nemaz neizskatām tādus variantus, ka līgums varētu beigties vasaras vidū. Izskatās, ka tie, kuri pašlaik ir pieteikumā, arī uzsāks sezonu. Ja kāds arī pienāks klāt, tad spēlētāju migrācija drīzāk notiks akadēmijas līmenī. Tā notika arī starpsezonā, kad akadēmijai pievienojās kāds ar potenciālu nokļūt arī galvenajā komandā. Pirmās komandas sakarā visdrīzāk skatīsimies iekšējo resursu virzienā, kāda arī ir mūsu filosofija.

- Ir vairākas Virslīgas komandas, kuras jau bija vai kuras vēl dosies uz Igauniju aizvadīt pārbaudes spēles. Vai arī jums ir tāda doma vai piedāvājumi?
- Piedāvājumi bija vairāki. Šobrīd vienu izskatām un uz nākamās nedēļas beigām tādu lietu varbūt arī izskatīsim. Redzēs, kāda būs situācija, jo kontaktreniņu vēl tomēr nav bijis, bet citas komandas būs aizvadījušas divas trīs spēles. Kaut kādām ugunskristībām pirms sezonas ir jābūt, bet, vai to vajag darīt, pagaidām vēl grūti saprast. Piedāvājumi ir, tos izskatām un neesam atteikuši, bet vēl jāņem vērā, ka mums ir ļoti daudz spēlētāju, kuriem ir eksāmeni. Arī šajā ziņā [dīkstāve] mums pat ir nākusi par labu, ka eksāmeni nav jāliek spēļu karstumā. Piedāvājumi ir no vairākām Latvijas virslīgas komandām. Mums ir labs kontakts ar Igaunijas 1. līgas komandām, taču tām turnīrs jau ir atsācies. Lietuvu savukārt neesam izskatījuši.

- Ja pirmā komanda visu laiku trenējas Upesciemā jeb uz dabīgā seguma, tas nozīmē, ka arī pandēmijā mērķis joprojām ir spēlēt "Daugavas" stadionā?
- No rītdienas [no 27. maija] Hanzas vidusskolas laukums slēdzas ciet, jo tiks mainīts sintētiskais segums. Varēja nomainīt, kamēr bija pandēmija (iesmejas), bet laikam neko nedrīkstēja darīt. Tas jau bija plānots, un tas būtībā bija plānots mēnesi vēlāk – jūlijā. Tādēļ tas drusku apstādinās akadēmijas treniņprocesu. Trenējamies uz zāles laukuma un komunicējam ar "Daugavas" stadionu – skatīsimies. Pirmā tikšanās jau bija, ir kaut kāds sezonas kalendāra uzmetums – mēģināsim saskaņot un skatīsimies, kāda būs situācija ar finansēm. "Daugavas" stadions futbolam bez skatītājiem nav no tām lētākajām izpriecām. Ja izdosies vienoties, tad spēlēsim "Daugavas" stadionā. Ja ne, tad izskatām arī dažus citus variantus.

- Cik liela ir atšķirība starp vienas spēles organizēšanu Hanzas vidusskolā un "Daugavas" stadionā?
- Pēc pēdējām summām "Daugavas" stadionā sanāk laikam septiņas reizes vairāk. Atšķirība ir diezgan liela. Atkarībā, vai ar gaismām vai bez gaismām, bet "Daugavas" stadionā jaunākā summa laikam bija ap 3,5 tūkstošiem, varbūt varēja aiziet arī līdz četriem tūkstošiem. Tās summas nav slēptas – tās ir atrodamas publiskajā cenrādī. Šis ir laiks, kad sportu vajadzēs atbalstīt, un šī būs viena no lieliskām iespējām to izdarīt – piešķirot kādu atlaidi.

- Cik ilgi Hanzas vidusskolas laukums būs ciet?
- Pēdējais noliktais datums ir 10. jūlijs. Alternatīvas, ja neizdodas vienoties, ir vairākas. Īpaši pat negribas tās pieminēt, bet aptuveni nedēļas laikā visam vajadzētu būt zināmam – viss ir ātri jāatrisina, jo sezonai vajadzētu sākties jau pēc pāris nedēļām. Alternatīvie varianti ir Rīgā – daudz iespēju Rīgā gan nav, bet var būt arī kāds pārsteigums.


Komanda sparīgi trenējas, lai jūnija vidū būtu gatava lidot. Foto: FS "Metta".

"Ar varu nevienu turēt nevēlamies - palikuši tie, kuri grib palikt"

- No pagājušās sezonas sastāva pieteikumā vairs nav spēlētāju, kuri Virslīgā aizvadīja vairāk nekā 50% visas komandas minūšu. Kādēļ nepalika tik daudz vadošo spēlētāju?
- Pēc minūtēm tā varbūt arī ir, taču starp viņiem bija arī sava veida rotācijas spēlētāji. Ko varu teikt – mūsu kluba pašreizējā vīzija ir tāda, ka esam starta punkts. Tas jaunajiem spēlētājiem ir ļoti labs starta punkts, lai spēlētu Virslīgā, attīstītos un gūtu pieredzi. Pienāk laiks, kad ir jādodas prom. Mēs neesam tie, kuri spēlētājus mēģinās noturēt tikai tādēļ, lai tas nākamajā sezonā būtu nepieciešams kaut kādai kārtējai uzvarai. Ja visi kopā jūtam, ka ir jāsper nākamais solis, un ja tas ir izdevīgi arī klubam, tad speram šo soli un ejam uz priekšu. Man īpaši lielu pārdzīvojumu par to nav, jo, teikšu godīgi, šā gada sastāvs man ļoti simpatizē, ir ļoti labs darba process. Skaidrs, ka komanda ir palikusi vēl jaunāka, bet teiktu, ka meistarības ziņā mēs neatpaliekam. Pieredzes gan noteikti trūkst. Vārtsarga pozīcijā pieredzes mums nav vispār [22 gadus vecais Helmuts Saulītis Virslīgā 60 reižu palicis rezervē, bet 19 gadus vecais Alvis Sorokins un 17 gadus vecais Jānis Beks nav bijuši pat pieteikumā – A.S.], taču aizsardzībā pieredzes būs diezgan, pussargu līnijā – tāpat. Arī uzbrucēji, manuprāt, būs ar labu pieredzi – ja ne pieredzi Latvijas čempionātā, tad vismaz no kvalitatīvām komandām.

"Mettas" sastāva izmaiņas

SezonaNepalikaPalikušie
2013.17.2%87.2%
2014.25.2%68.7%
2015.38.1%47.3%
2016.55.7%47.9%
2017.23.7%77.5%
2018.35.6%77.5%
2019.32.4%77.3%
2020.51.4%?

Nepalika – minūšu īpatsvars no iepriekšējās sezonas, cik aizvadīja spēlētāji, kuri šajā sezonā "Mettas" pirmajā komandā vairs neaizvadīja nevienu minūti. Tādējādi šajā ailē ieskaitīti arī tie spēlētāji, kuri iepriekšējā sezonā aizgāja jau vasarā. Palikušie – minūšu īpatsvars, cik šajā sezonā aizvadīja spēlētāji, kuri iepriekšējā sezonā "Mettas" pirmajā komandā aizvadīja vismaz vienu minūti. Tādējādi, piemēram debitants no akadēmijas šajā statistikā netika iekļauts.

- Vairums aizgājušo prom devās pēc savas iniciatīvas vai arī klubs viņus vairs nevēlējās paturēt?
- Katram spēlētājam ir savs plāns, cik ilgi viņš varētu uzturēties klubā, lai varētu spert nākamo soli. Teikšu godīgi, gandrīz lielākajai daļai tas laiks bija pienācis. Bija kāds spēlētājs, kuram tas laiks absolūti nebija pienācis, bet, ja bija tāda vēlēšanās iet un skatīties tālāk, netaisos ar varu piespiest šeit spēlēt. Tas nozīmētu, ka nebūtu arī nekādas attīstības. Par to lielu pārdzīvojumu nav. Visi, kuri vēlas, ir palikuši. Esmu pateicīgs par tiem, kuri manā rīcībā ir šobrīd, un mani šie spēlētāji pilnībā apmierina. Īsto spēku gan varēs redzēt tikai tad, kad sāksies spēles, taču atkārtošu, ka, ja palikuši tie, kuri vēlas un kuri grib, ieguvējas no tā ir abas puses – gan klubs, gan spēlētājs. Tie spēlētāji, kuri ir klubā, pa šo gadu ir kļuvuši spēcīgāki. Un attiecīgi arī konkurence būtu bijusi lielāka – neteiktu, ka tiem, kuri aizgāja, šeit vispār būtu garantēta vieta sastāvā. Mūsu uzdevums ir dot iespēju un, varbūt nebūtu labi tā teikt, kā rūpnīcā ražot spēlētājus gan sev, gan Latvijas un Eiropas futbolam. Ievirzīt viņus futbolista profesijā.

- Par dažiem gribas parunāt arī atsevišķi. Kādēļ karjeru 29 gadu vecumā beidza komandas kapteinis Kirils Ševeļovs?
- Kirils pie mums bija piecus gadus, un viņš bija vienīgais spēlētājs, kurš papildus futbolam arī strādāja. Viņa darba grafiks ir tāds, ka nosacīti jāstrādā no rīta līdz pieciem vakarā. Sanāca, ka viņam visu laiku darba laikā bija jābrauc uz treniņiem Upesciemā. Viņš to darīja ļoti labi un ļoti atbildīgi, praktiski bez izlaistiem treniņiem, taču tas kopā sakrājās. Bija grūti. Viņam ir ģimene, viņš arī mācījās par treneri, un viņam ir liela vēlme kļūt par treneri. Tuvākajā nākotnē viņam šādu iespēju arī dosim. Ar viņa palīdzību ir arī izauguši centra aizsargi, un pašlaik ir ļoti laba konkurence starp četriem aizsargiem, vēl arī akadēmijā ir divi ļoti labi centra aizsargi. Domāju, viņa pienesums kā trenerim arī būs ļoti labs gan klubam, gan akadēmijai, gan tiem spēlētājiem, kuri Virslīgā ir šobrīd.

- Kā beigās šķīrāties ar Kabelo Seribu un vai tikāt skaidrībā par to, kas notika pirmajā pārspēlē [kurā Seriba patvaļīgi pameta laukumu un tajā vairs neatgriezās]?
- Visu izrunājām. Līgums jau gāja uz beigām. Neteiktu, ka bija nesaskaņas, bet cilvēkam bija stress. Viņš izvēlējās savu. Nekādu problēmu nebija – paspiedām rokas, viņš aizbrauca mājās, un man nekādu pretenziju nebija. Tas neko neietekmēja, jo jau bija skaidrs, ka viņš nepaliktu komandā. Viņš šeit bija trīs gadus. It kā bija kādi piedāvājumi, it kā viņš brauca uz Dienvidāfrikas U23 izlasi – spēlēja, bet pārsvarā nespēlēja. Viņš bija noilgojies pēc mājām, viss bija sakrājies – vienkārši nedaudz izdega. Nebija nekā tāda, kā dzirdēju, ka Riherts ir rasists (smejas). Tā bija parasta epizode un nekas vairāk.

- Kāda bija situācija ar Tamirlanu Džamalutdinovu, bija cerības, ka viņš varētu palikt?
- Bija. Bija doma, ka viņš varētu palikt. Starp citu, viņš arī iepriekšējā gadā bija ļoti tuvu tam, lai šobrīd jau spēlētu Polijas Ekstraklasē. Visi papīri bija parakstīti, aizbrauca uz turieni, bet pēkšņi kaut kas nojuka. Arī šogad viņš bija ļoti tuvu vienam Turcijas Superlīgas klubam. Figurēja vēl kaut kādi klubi, bet beigās nokļuva Bosnijā un Hercegovinā…Piedāvājumi bija, bet visu laiku kaut kas nesasējās kopā. Teikšu godīgi, ka Tamirlanu mēs, kā klubs, beigās vairs vienkārši nevarējām atļauties.

- Aizgāja ļoti daudz vietējo – Ošs ["Spartaks"], Liepa ["Valmiera"], Varslavāns, Lagūns [abi RFS]. Kuri aizgāja kā brīvie aģenti, kuri – ar transfēru?
- Kā brīvais aģents aizgāja Lagūns, pārējie - ar transfēru. Summas? Summas ir tādas, ka nosaukšu vienu summu, bet beigās īstenībā būs pavisam cita, jo visiem ir pakāpeniskā trepe [izpildoties konkrētiem nosacījumiem, pārejas maksa pieaug - A.S.]. Dod Dievs, lai tā dzīvē realizētos. Tā nav tikai vienpusēja informācija, tā ir arī cita kluba informācija – ja otrs klubs ir gatavs izpaust, tad to var darīt. Negribu būt tas, kurš mētājas ar cipariem, kas realitātē beigās būs pavisam citi.

- Varslavāna (dzimis 2001. gadā) un Lagūna (2002.) aiziešana šajos gados bijusi vissāpīgākā? Bieži bijis, ka aiziet līderi, kuri pie jums atnākuši no citiem klubiem jau pilngadīgā vecumā, kamēr šie divi ir no jūsu pašu akadēmijas un pirmajai komandai savu artavu pa īstam vēl nemaz nebija devuši.
- Viņi mūsu komandā pat nebija līderi. Nav jau noslēpums – tie pēdējie četri nosauktie, ja ieiet Transfermarkt, ir ar vienu un to pašu aģentu ["Baltic Sports Agency"]. Tāpēc tas nemaz īsti nav pārsteigums, ka viņi ir prom. Ja par tiem trijiem dabūjām arī kādu kompensāciju, tad par Lagūnu gan ne. Taču visu izšķir tas, kā spēlētājs aiziet prom. Tā ir godīga attieksme, ka kādā mirklī ir jāiet prom. Tomēr detalizēti iedziļināties nevēlētos. Vai tas bija sāpīgi? Sāpīgi vairs nav, bet tajā brīdī man šķita, ka vēl varam kopā pastrādāt un spert stingrākus soļus uz priekšu. Ja cilvēki nevēlas šeit būt, tad nākamajā līmenī ir grūti kaut ko sasniegt šajā klubā – ja tādas vēlmes nav.


Pirms gada "Mettas" jaunās formas prezentēja Renārs Varslavāns (priekšplānā), Emīls Birka (pa kreisi) un Dāvis Ošs. Komandā no šā trio palicis vairs tikai Birka. Foto: FS "Metta".

- Cik Varslavānā un Lagūnā bijāt ieguldījuši naudu? Pieļauju, ka pagājušajā gadā arī Varslavāna operācija un rehabilitācija prasīja līdzekļus [Renārs pavasarī iedzīvojās smagā traumā un izlaida visu atlikušo sezonu].
- Lagūns, ja nemaldos, "Mettā" ir no astoņu vai septiņu gadu vecuma. Varslavāns pievienojās nedaudz vēlāk – 12 gados. Par summām vairāk būtu jāprasa Ģirtam [Mihelsonam], kurš tajos ciparos ir iedziļinājies, bet viena jauniešu sistēmas komanda, sākot no U13 vecuma grupas, izmaksā aptuveni 70 tūkstošus eiro gadā. Līdz U13 summas ir mazākas. Ja no 10 līdz 12 gadu vecumam tas vēl ir aptuveni pa nullēm, tad pēc tam to jau var saukt par kluba ieguldījumu. Līdz tam tas vairāk ir vecāku atbalsts un klubs iesaistās tikai ar kaut kādiem resursiem. Skaidrs, ka līdzekļi tika ieguldīti, bet, kā jau teicu, mūsu kluba vīzija ir ražot spēlētājus – negribas lietot to fabrikas vārdu, bet diemžēl jālieto – ne tikai "Mettai", bet arī Latvijas un Eiropas futbolam. Un, protams, ceram arī uz pasaules futbolu. Ceru, ka tā viņiem bija laba pieredze, un lai viņiem veicas nākamajā posmā.

- Iepriekšējos trīs četros gados līderus esat zaudējuši diezgan regulāri un diezgan izteikti. Vardanjans, Emsis, Indrāns, Stuglis, Fjodorovs – varētu saukt un saukt. Kādēļ nenoturat savus spēlētājus? Tas galvenokārt ir finansiālais arguments?
- Finansiālais arguments kaut vai iepriekšējo jauniešu ziņā ir kā diena pret nakti. Finanšu ziņā starpība ir kā diena pret nakti un vēl vairāk. Pienāk laiks, un viņi iet uz priekšu. Ir cilvēki, kuri ir ļoti labi atvadījušies no kluba, un ir cilvēki, kuri pat nav atvadījušies no kluba, kaut gan, manuprāt, ieguldījums ir bijis ļoti liels. Paspiest roku, pateikt lielu paldies un, iespējams, kādreiz dzīvē atgriezties, kad būs grūtāks brīdis. Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais jebkuram cilvēkam, ka viņš jebkurā brīdī var atgriezties mājās un nav jānāk ar noliektu galvu. Finanses, skaidrs, ir viens no pirmajiem iemesliem, kādēļ nevaram noturēt. Otrkārt, šie spēlētāji agri vai vēlu paliek visvecākie klubā – kaut gan viņi vēl ir diezgan jauni. Tad nu viņiem jāmeklē citi izaicinājumi. Pašlaik klubs ir tādā attīstības stadijā, ka ienāk liela daļa akadēmijas spēlētāju, un vecums, domāju, Latvijas čempionātā nebūs izšķirošais faktors. Nosacīti bagātākie klubi kādu laiku dominēs, bet vai viņi visu mūžu dzīvos tikai tērēšanas režīmā? Grūti teikt. Ceru, ka tā būs, jo tad mums būs iespēja augt un sacensties pret pieredzējušākiem un spēcīgākiem futbolistiem. Mūsu klubs ir tas, kurš dzīvo tā, kā nopelna. Ja nespēsim nopelnīt, tad visdrīzāk Virslīgā arī vairs nebūsim. Mēs Virslīgā spēlējam tā, lai spēlētāji būtu pievilcīgi un viņus varētu dot tālāk. Rupji runājot, ja pagājušajā gadā no bumbas kontroles noņemtu 10 procentpunktus, kas laikam tāpat sanāktu 40%, un uztaisītu primitīvu futbolu, tad pieļauju, ka mēs turnīra tabulā būtu bijuši krietni augstāk. Taču vai ar tādiem spēlētājiem un tādu stilu varētu virzīt viņus tālāk? Drīzāk tas būtu ļoti grūti.

- Vai arī no palikušajiem kādu bija grūti noturēt?
- Piedāvājumi ir joprojām, arī ziemā tādi bija, bet tie vairāk bija uz vasaras perspektīvu. Viņi gribēja paskatīties, kā šie spēlētāji izskatās pieaugušo futbolā, un no marta līdz maijam viss jau bija salikts pa dienām, kad kurš kuru skatītos. Arī ziemā, arī pēc sezonas bija aizbraukuši uz dažādiem klubiem. Viņiem seko līdzi, un tas ir tas, ko mēs vēlamies. Pārsvarā runa ir par ārzemēm.

- Ņemot vērā pagājušās sezonas statistiku, pareizi minēšu, ka no palikušajiem pieprasītākais bija Krollis?
- Viens no tiem, jā, kuram seko līdzi. Krollis ir viens no tiem. Ņemot vērā viņa statistiku Virslīgā [19/25 spēles, pieci gūti vārti] un jaunatnes izlasē [pagājušajā gadā U19 izlasē 8/11 spēlēs 10 vārti], skaidrs, ka ir jēga uzmest aci tādam spēlētājam, taču tajā pašā laikā viņam ir 18 gadu. Ja skatāmies nākamo līmeni, tad viņa vecuma akadēmija ārzemēs būtu solis atpakaļ. Vienalga, vai tā būtu "Milan" vai "Juventus" akadēmija. Ja vien tā nav "Juventus" U23 komanda, kas spēlē C sērijā. Šobrīd viņam ir jāskatās uz nākamo līmeni kādā no pieaugušo komandām. Vai viņš tur varētu uzreiz izturēt konkurenci, tas ir cits jautājums, jo klubiem ir dažādi līmeņi un stratēģijas. Taču ja līgums būtu ar galveno komandu, tad tas vismaz dotu kaut kādu laika posmu, kurā varētu progresēt un sevi pierādīt tās galvenās komandas sastāvā.

- Daudz runājām par aizgājušajiem, taču jāparunā arī par jaunpienācējiem. Pastāsti sīkāk par jaunajiem leģionāriem un to, ko no viņiem varam sagaidīt!
- Ir atnākuši četri jauni leģionāri. Palika gan [kanādietis] Bensons Fazilī, gan [dienvidafrikānis] Kgotso Masangane. Atnāca divi brazīlieši: Danilu Perasolli [1999.] no "Red Bull Brasil" akadēmijas, kur regulāri spēlēja U20 komandā, un Frenklins Džozefs [1999.], kurš bija "Corinthians" U20 komandas kapteinis. Viņam pēdējais transfērs bija no Horvātijas augstākās līgas [Zagrebas "Lokomotiv"], kur tā arī gan neuzspēlēja. Nomainījās visa kluba vadība, atnāca citi investori, viņiem bija cits virziens, un tad viņš atgriezās "Corinthians", no kurienes atnāca pie mums. Jau kopš pagājušās vasaras, kad [uz "Real Betis" otro komandu] aizgāja [pamatsastāva centra aizsargs Lukmens] Zakari, sekojām līdzi pozīcijām, kuras varētu pastiprināt un kuras ir nepieciešamas. Ir vajadzīgi spēlētāji, kuri varētu būt labi piemēri un kuri var dot kvalitātes zīmi. Ļoti meklējām kreili, un tad uzradās austrietis Baračs [1997.]. Skaidrs, ka viņam nav tik lielas pieredzes augstāka līmeņa spēlēs, taču viņš ir austrietis, kurš ir no labas akadēmijas [Vīnes "Rapid"]. Jā, gadu ir 22, bet skatījāmies, ka mums vieglāk ir dabūt nedaudz pieredzējušāku ārzemnieku nekā pieredzējušāku vietējo, kurš atbilstu noteiktam līmenim. Un pēdējais ir Kajembē [2001.], kurš ir Zviedrijas jaunatnes izlašu spēlētājs un kurš [2018. gadā] arī spēlēja [Eiropas] U17 čempionāta finālturnīrā Anglijā. Zviedrija tika ārā no grupas, ceturtdaļfinālā ar 0:1 zaudēja Itālijai, un viņš piedalījās visās spēlēs – trijās izgāja pamatsastāvā, bet vienreiz gāja uz maiņu. Tas ir viens no labākajiem ieguvumiem. Ja mums aiziet Varslavāns – Latvijas jaunatnes izlašu spēlētājs – un tajā pašā pozīcijā atnāk Zviedrijas jaunatnes izlašu spēlētājs, tad viņi ir sapratuši līmeni, kādu viņi var iegūt šajā klubā.

- Jaunos ārzemniekus esmu redzējis un dzirdējis tikai vienā mačā, bet no iepriekšējo gadu leģionāriem acīs krita divas vienojošās īpašības – ātrums un angļu valoda. Tie ir parametri, kādus meklējat?
- Ātrums, protams, ir ļoti būtisks. Kajembē ir fantastisks ātrums, tāpat kā Masanganem, taču mums visvairāk interesē tas, ka viņiem apakšā ir jābūt arī labai skolai. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski, lai no tā varētu mācīties arī mūsu jaunie spēlētāji. Ar leģionāriem ir viegli komunicēt, ar viņiem ir viegli sarunāties, viņi ir pieredzējuši visus līmeņus un saprot, ko nozīmē profesionāls līmenis. Tādā ziņā nav problēmu.

- Līdz ar ātrumu parasti diemžēl līdzi nāk arī diezgan īss augums. "Metta" iepriekšējos gados droši vien bija viena no īsākajām komandām Virslīgā.
- Ja viņi būtu lielāki, tad "Metta" visdrīzāk viņus nemaz nevarētu atļauties. Taču, piemēram, Kajembē ir 1,80 metrus garš, kas, manuprāt, malējam spēlētajam ir ļoti labs augums. Tam pašam centra aizsargam [Džozefam] ir labs augums [ap 1,86 metriem], arī austrietim ir labs augums [ap 1,85 metriem]. Jā, desmitajam numuram Danilu Peresolli ir tikai 1,69 metri – viņš nav tas lielākais, bet tajā pozīcijā arī neprasās. Citām komandām vajag lielus, spēcīgus spēlētājus, bet mums ir ļoti dažādi spēlētāji – ir divmetrīgi un ir arī tādi, kuriem ir 1,61 metrs. Nākamajā līmenī tas pienākas. Latvijas čempionātā savācot komandu ar 1,80 metriem un uz augšu, skaidrs, ka ir priekšrocības, lai uzvarētu. Taču kam tie spēlētāji nākamajā līmenī būs vajadzīgi – grūti pateikt.

- Tas liecina par to, ka šajā attīstības posmā izaugsmes potenciāls ir būtiskāks par punktiem tabulā?
- Ja skatās pagājušo gadu, mēs nebūt nebijām bezcerīgi. Absolūti ne! Ja skatās statistiku, mēs daudzos komponentos bijām starp līderiem. Tas ir iemesls, kādēļ ar dažiem spēlētājiem ir gatavi parakstīt līgumu pat bez braukšanas klātienē vai pārbaudes laika. Tāpēc, ka viņi redz to statistiku, un citi klubi rēķinās tikai pēc tās. Mana pamatfunkcija kā trenerim ir kluba vīzijas attīstība un nostiprināšanās Latvijas futbola ģeogrāfijā. Cenšos to arī izpildīt. Ja akadēmijā pieturamies pie tādiem principiem, gribam, lai viņi nokļūst galvenajā komandā, un cenšas rezultātus sasniegt ar to pašu futbolu, kādu viņi spēlēja pie jauniešiem. Arī pie jauniešiem mūsu prioritāte nav uzvarēt čempionātos. Skaidrs, ka spēlētājiem, sanākot kopā individuālajām ambīcijām, tāda vēlme ir, bet sēdēt savā laukuma pusē un gaidīt iespēju – Latvijas futbolam nākotnes ar tādu stratēģiju nebūs. Nacionālo izlašu līmenī praktiski nav iespējams neko sasniegt ar tādu futbolu. Nav iespējams sasniegt! Arī spēlētājiem ar tādu futbolu ir diezgan grūti pāriet nākamajā līmenī. Nav iespēju ne ar ko īpašu izcelties. Uzbrucējam varbūt kāda iespēja būtu izrauties, bet tas arī diez vai būtu pats augstākais līmenis – drīzāk līmenis, kurā turpinātu spēlēt tādu pašu futbolu un kurā visdrīzāk viss arī apstātos.

- Sastāvā nav neviena vecāka par 23 gadiem – sakritība vai likumsakarība?
- Sakritība tā nav – uz to arī gājām. Gribējām vienu spēlētāju, kurš ir vecāks. Labs spēlētājs, vietējais, kurš jau ir citā klubā, bet vienkārši nevarējām atļauties. Tā ir likumsakarība, un neviens [jauns vietējais] nav no citurienes – visi ir no akadēmijas, pie kā arī gribam pieturēties.

Pirmās komandas pieteikums šai sezonai

GadsSkSpēlētāji
1997.3Gulbis; Šibass; Baračs
1998.2Saulītis; Masangane
1999.4Ķipsts; Džozefs; Perasolli; Žaldovskis
2000.4Birka; Fazilī; Korotkovs; Zēģele
2001.9Sorokins; Fedorovičs; Kirkils; Uldriķis; Guliaks; Ozoliņš; Krjukovičs; Krollis; Kajembē
2002.2Beks; Vientiess
2003.1Vapne

- Atceroties iepriekšējo gadu modeļus, parasti bija kāds pieredzējušais, kurš savā ziņā varētu būt kā tēva figūra,- Gatis Kalniņš, Ševeļovs. Kādēļ tagad neviena tāda nav?
- Gatis Kalniņš bija ļoti labs piemērs Robertam Uldriķim, kurš tos divus gadus bija viņam blakus. Paldies Gatim, ka viņš bija blakus un iejutās lomā. Ja vajadzēja, viņš spēlēja pat kā centra aizsargs, taču deva ļoti labus padomus Robertam Uldriķim. Domāju, ka viņš diezgan daudz iedeva. Kirils Ševeļovs palīdzēja Roberta brālim Normundam Uldriķim. Bija Eduards Emsis un Indrāns, kuri iespēju mācīties deva Ozoliņam, arī leģionāram Fazilī. Šobrīd jāskatās tā – ja mums jāizvēlas starp pieredzējušu spēlētāju un jaunu spēlētāju, kuram līmenis ir tāds pats, un ja skatās, ko varam atļauties, tad, manuprāt, jāliek uz to, ka ir liels azarts, liela vēlme attīstīties un jaunie spēlētāji arī ļoti ātri progresē. Sezonas laikā tev var būt divas komandas – jau sezonas vidū tā progresa dēļ var būt pavisam cita komanda. Ja nevaram atļauties [pieredzējušo], tad nav jēgas mocīties. Protams, varējām pierunāt Kirilu spēlēt vēl dažus gadus, bet tas beigās nenesīs rezultātu, jo cilvēks izdegs. Lieki iztērēsim gan līdzekļus, gan enerģiju.

"Tuvāko trīs gadu laikā vēlamies nokļūt Eirokausos"

- Nākamo lielo tēmu jau esi daudz pieminējis – kluba vīzija. Iesākšu ar šādu jautājumu: Virslīgā esat aizvadījuši jau astoņas sezonas, bet joprojām neesat tikuši augstāk par septīto vietu – tas ir slikti, labi vai pilnīgi vienaldzīgi, kamēr vien paliekat Virslīgā?
- Pilnīgi vienalga par to nav, bet tas ir tas, uz ko šobrīd esam gājuši. Tagad ir tas slavenais 2020. gads, par kuru Andris Riherts teica, ka tajā laikā būsim tikuši galā ar savu akadēmiju, audzēkņi beidzot būs izauguši un mēs varēsim sākt būvēt komandu, kas kādu dienu, iespējams, cīnītos arī par titulu. Līdz tam tas nebija iespējams, bet šobrīd tiem puikām ir 17-20 gadu un viņi jau ir nokļuvuši galvenajā komandā. Mums ir, manuprāt, 16 spēlētāji, kuri ir "Mettas" akadēmijas audzēkņi jeb, kā es skaitu, akadēmijā ir pavadīti vismaz trīs gadi. Tas brīdis ir pienācis. Iepriekš laiku, līdzekļus un visu pārējo šajos spēlētājos ieguldījām, kad vēl viņi bija akadēmijā, un dabiski, ka Virslīgā varējām attīstīt tos spēlētājus, kuri citos klubos visdrīzāk nebūtu tikuši pie tādas prakses vai profesionāli spēlēt Virslīgā būtu sākuši vēlāk. Skaidrs, ka kādā sezonā varējām būt arī augstāk, it sevišķi gan iepriekšējā, gan arī 2018. gada sezonā. Tomēr domāju, ka viss bijis likumsakarīgi un saprotami. Ja uzsvaru būtu likuši uz rezultātu, spēlējuši tikai uz rezultātu un visu laiku būtu kādā piektajā vai sestajā vietā, bet no tādas sezonas neko neiegūtu, tas, manuprāt, būtu diezgan veltīgi un muļķīgi. Tagad ir iekrāta ļoti laba pieredze ar savu stilu, savu pieeju un pārliecību. Tas, manuprāt, ir krietni vairāk nekā viena vieta augstāk vai zemāk – visdrīzāk viena vieta augstāk kādā no iepriekšējām sezonām.

"Mettas" vidējā statistika Virslīgā

Statistika2012.2013.2014.2015.2016.2017.2018.2019.
Vieta Virslīgā8.9.9.7.7.7.7.9.
Vidējais punktu skaits0.810.700.440.501.070.630.680.81
Vietējie spēlētāji10.9610.9911.0010.097.887.627.907.17
Vietējie U237.076.345.805.845.727.625.905.30
Vietējie U214.153.893.602.974.474.013.104.32
Vietējie U191.670.360.682.341.390.401.493.36
Visi U237.076.345.806.288.279.149.009.10
Visi U214.153.893.602.976.275.775.886.36
Visi U191.670.360.682.342.091.282.523.86
Vidējais vecums23.1523.7824.5123.1722.3922.5921.7021.32

Piezīmes: 1) trūkstošās minūtes par sarkanajām kartītēm nav kompensētas, līdz ar to sezonā var būt mazāk par vidēji 11,00 spēlētājiem vienlaikus laukumā, 2) šajā statistikā 2019. gadā par U21 spēlētāju tika uzskatīts tas, kurš dzimis ne agrāk par 1998. gadu, un arī U23 un U19 vecuma kategorijas bija piesaistītas U21 cikliem – attiecīgi U23 spēlētājs bija dzimis ne agrāk par 1996., bet U19 spēlētājs ne agrāk par 2000. gadu. Ar katru gadu šis gadskaitlis mainījās par vienu (attiecīgi 2018. gadā U21 spēlētājs būtu dzimis ne agrāk par 1997. gadu), 3) aprēķinot vidējo vecumu, vērā tika ņemts precīzs dienu skaits, nevis tikai gadskaitlis, 4) vidējais vecums tika rēķināts, ņemot vērā minūšu skaitu visā sezonā un spēlētāju vecumu vienā fiksētā datumā – 2. jūlijā jeb kalendārā gada viduspunktā.

- Kā visvairāk pietrūka, lai tajās sezonās iegūtu labāku vietu? Skaidrs, ka pieminēsi pieredzi un jaunību, bet no konkrētākām futbola lietām – piemēram, centra uzbrucēja-snaipera?
- Pats pie sevis biju tā nospriedis un rēķinājis, ka, ja mums komandā ir spēlētājs, kurš gūst desmit vārtu, tad mums diez vai vajadzētu būt zemāk par sesto vietu [uzbrūkošais pussargs Džamalutdinovs iepriekšējā sezonā guva 10 vārtus, sešus no 11 metru atzīmes, un divciparu skaits Virslīgā iepriekš bija sasniegts tikai "Mettas" debijas sezonā, kad 10 iesita Mārtiņš Milašēvičs – A.S.]. Skaidrs, ka tie pārsvarā gan bija no standartsituācijām. Kāpēc tas nenostrādāja? Visdrīzāk tāpēc, ka sava stila dēļ ļoti daudz kļūdījāmies savā laukuma pusē. Kādēļ ļoti daudz kļūdījāmies savā pusē? Jo gribam spēlēt atklātu futbolu, kas veicina progresu un attīstību un dod spēlētājiem pārliecību. Pēc 2015. gada, kurā bija sarunātās, netīrās spēles ["Metta" no komandas izmeta Artjomu, tagad Artēmiju, Loginovu un Denisu Tarasovu, kurus LFF vēlāk diskvalificēja par spēļu ietekmēšanu – A.S.], visu izmainījām. Gribējām izbeigt to murgu, īpaši nekustināt iekšējo pīļu dīķi un koncentrēties tikai uz saviem spēkiem vai arī uz pārbaudītām vērtībām. Tas visdrīzāk mūs saliedēja un atļāva pārorientēties uz pavisam citu stilu un ieiet Virslīgā ar savu manieri.

- Kad 2012. gadā debitējāt Virslīgā, jums noteikti bija vīzija un plāni, kāda būs "Mettas" nākotne un kā klubs un pirmā komanda varētu izskatīties 2020. gadā. Cik ļoti esat novirzījušies no šā kursa?
- Arī tolaik mums bija savi audzēkņi, ar kuriem ienācām Virslīgā. Mums bija doma un vīzija attīstīt viņus. Attīstīt tikai un vienīgi Latvijas spēlētājus. Tajā brīdī mums likās, ka tas ir pareizais ceļš, jo nevarējām atļauties uzturēt leģionārus. Nebija jēgas viņus mērdēt badā, kaut kur iespundēt un cerēt, ka kāds izšaus. Kad klubs tam nobrieda, skaidri sapratām, ka pieredzējuši spēlētāji un leģionāri tikai un vienīgi attīsta mūsu vietējos spēlētājus. Viņi rada konkurenci un, iespējams, parāda arī futbola citu pusi – to, kā futbolu spēlē Āfrikā, Brazīlijā, Krievijā, Āzijā utt., ar kādiem stiliem ir jārēķinās, ko viņi ir gatavi atdot un ziedot futbola dēļ, no Brazīlijas un "Corinthians" akadēmijas vai Zviedrijas jaunatnes izlases pamatsastāva braucot uz Latviju, lai spēlētu pie pieaugušajiem. Tie ir labi piemēri, ko ar leģionāriem iegūstam. 2012. gadā mums bija Milašēvičs, Puķītis, Riherts, Putniņš. Tie bija spēlētāji, kuri varbūt nebija pirmās vijoles savās jauniešu izlasēs, taču viņi bija vieni no mūsu pirmajiem audzēkņiem. Darījām visu, lai viņi varētu spēlēt futbolu Virslīgā, studēt – paldies Dievam, viņi visi ir ieguvuši augstāko izglītību, daži pat divas. Domāju, ka tajā ziņā mēs visu izpildījām. No tā gada gājuma arī Vardanjans debitēja izlasē – ja nebūtu veselības likstu, varbūt būtu nokļuvis arī kādā citā līmenī. Kopumā tas bija diezgan pozitīvs laiks – ko vēlējāmies, to ar saviem ierobežotajiem resursiem arī izdarījām. Viena no paralēlajām prioritātēm vienmēr bija stipras akadēmijas būvniecība, kas vēl bija tikai pašā pirmsākumā. 2012. gadā mums vēl nebija nevienas lielā futbola jauniešu komandas, puikām bija tikai 12 gadu. Līdz tagadējam 2020. gada līmenim, kad ir pilna spektra piramīda, bija ilgs un grūts ceļš. Esam gandarīti par to darbu, ko darījām, paralēli spēlējot Virslīgā.

"Mettas" Virslīgas simboliskā izlase pēc nospēlēto pilno sezonu skaita


Tā kā astoņu gadu laikā spēļu skaits Virslīgas sezonā bijis ļoti atšķirīgs, simboliskā izlase veidota nevis pēc kopumā aizvadītā minūšu skaita, bet gan pilno sezonu skaita (procentuāli aizvadītās minūtes no sezonas kopējā minūšu skaita) Tiesa gan, pēc abām metodēm vienpadsmitnieks būtu identisks, tikai nedaudz atšķirtos dažu spēlētāju vietas. Arī pirmais sešinieks būtu identisks pēc abām metodēm. Starp citu, "Spartakam" pārdotais vārtsargs Dāvis Ošs Virslīgā ir aizvadījis tieši 9000 minūšu jeb 100 spēles (9090 minūtes jeb 101 spēli, taču viena spēle bija pret "Gulbeni", kas vēlāk tika anulēta). Foto: chosen11.com

- Vai atceries, cik grūts bija lēmums par pirmo leģionāru piesaisti?
- Liels paldies Latvijas futbolistiem – viņi manī radīja nekavējošu reakciju pēc tās sarunāto spēļu sāgas 2014. un 2015. gadā. Man bija ļoti grūti noticēt tiem spēlētājiem, kuri nāca no citiem klubiem, ka viņi ir tīri un godīgi. Man bija ļoti grūti noticēt, un es nedomājot pateicu – labi, ir pārbaudīti cilvēki, par kuriem man ir skaidrs, bet pārējie lai nāk un pierāda, ka ir gatavi spēlēt godīgi. Ja ne, tad vienkārši jāiet uz leģionāru pusi. Pirmie leģionāri arī parādījās jau 2015. gada vasarā. Viņi deva pienesumu, un tā bija mūsu pirmā pieredze – sapratām, ka spējam viņus pavilkt diezgan civilizētā līmenī.

- Par akadēmiju viss ir skaidrs – tā aug un attīstās -, bet definē, lūdzu, kluba galvenās komandas pamatfunkcijas!
- Funkcijas tuvākajā laikā ir iespēlēt un spēlēt ar savas akadēmijas audzēkņiem. Gribētu, lai arī mūsu akadēmijas audzēkņi atgrieztos šajā klubā un, iespējams, tajā arī pabeigtu karjeru. Ja runājam par rezultātu, tad tuvāko trīs sezonu laikā noteikti gribētu nokļūt Eirokausos – vai tas būtu caur kausu vai caur čempionātu. Ja šobrīd dominēs tās komandas, kuras iegulda ļoti lielus līdzekļus, tad mums ar finanšu iespējām būs grūti konkurēt un spēlētājus noturēt ilgāk. Taču, domāju, ja izvēle būs starp ārzemēm vai vietējo klubu, mums kādā brīdī būs iespēja viņus arī noturēt. Tomēr tas ir atkarīgs arī no finansēm.

- "Metta" Virslīgā allaž bijusi ļoti jauna komanda, tomēr iepriekšējos gados bijusi izteikta tendence vecumam arvien samazināties. Cik vēl ilgi šī līkne turpinās iet uz leju un kā tā varētu virzīties pēc tam?
- Pašreiz līkne varētu būt ja ne zemākajā punktā, tad tuvu tam. Nākamgad liela daļa spēlētāju gan jau paliks, līdz ar to kļūsim nedaudz pieredzējušāki un vecāki, bet tajā pašā laikā no akadēmijas būs pienākuši vēl citi spēlētāji, kuri arī būs gadu vecāki. Ja agrāk pie mums akadēmijas spēlētāji Virslīgā debitēja 16 gadu vecumā, tad tagad šī novirze jau ir līdz kādiem 17-18 gadiem. Tas nozīmē, ka veidojas arī savstarpējā konkurence no akadēmijas nākušajiem spēlētājiem. Iespējams, arī kāds leģionārs kļūs pieredzējušāks. Taču domāju, ka šis vecuma diapazons – no 17 līdz 23 gadiem - ir optimālais, lai klubs nākotnē varētu cerēt uz transfēru, bet spēlētājs – uz nākamo līmeni. Šajā vecumā interese par spēlētājiem ir lielākā, it sevišķi par spēlētājiem no tāda čempionāta kā Latvijas.

"Metta" - trešā jaunākā komanda Eiropas augstākajās līgās


Piezīmes: 1) Par U21 spēlētāju uzskatīti tie, kuri dzimuši 1998. gadā vai vēlāk jeb kuri pašlaik drīkstētu spēlēt U21 izlasē, 2) toties par U19 spēlētājiem uzskatīti nevis 2001. gadi, kuri piedalījās kvalifikācijā rudenī, bet gan 2000. gadi un jaunāki, jo mērķis bija noteikt spēlētāju grupu, kas drīkstēs piedalīties arī nākamajā U21 ciklā, 3) dati vākti galvenokārt no portāla soccerway.com, bet dažām līgām, kurām tas nebija iespējams,- no transfermarkt.de, taču jāņem vērā, ka transfermarkt.de statistika virknē gadījumu ir krietni neprecīzāka salīdzinājumā ar līgu oficiālajiem protokoliem nekā soccerway.com. 4) vidējais vecums rēķināts nevis pēc dzimšanas gada, bet gan pēc dienu skaita, 5) rēķinot vidējo vecumu, vērā ņemts visas sezonas aizvadīto minūšu skaits un spēlētāja vecums sezonas viduspunktā (pavasara-rudens sezonā tas ir 2. jūlijs, bet rudens-pavasara sezonās tas ir 30. decembris).

- Pagājušajā sezonā "Mettas" vidējais vecums bija 21,3 gadi. 2010. gadā "Skonto" ar drusku vairāk nekā gadu vecāku komandu (22,6) izcīnīja titulu. Vai mūsdienu Virslīgā kas tāds ir iespējams?
- Tur bija ļoti labs treneris – [Aleksandrs] Starkovs. Un "Skonto" kā mašīna. Starkovam vienmēr bijuši pieredzējuši spēlētāji, taču vienmēr bijuši arī jaunie, kuri bija ļoti tuvu klubam, ļoti tuvu galvenajai komandai un arī spēlēja tajā – viņš nekautrējās viņus mest laukumā. Toreiz, kad viņš atnāca, klubs varbūt vairs nebija labākajā stāvoklī, bet akadēmija bija kārtīgi pastrādājusi, bija tāda komanda kā "Olimps", caur kuru varēja iegūt ļoti labu pieredzi. Un "Skonto" līdz ar to Virslīgā ieguva jaunus, bet jau pieredzējušus spēlētājus. Tas 2010. gadā, manuprāt, bija ļoti liels pluss. Un, protams, arī pats treneris. Vai tas šobrīd ir iespējams? Domāju, ka neiespējami tas nav. Cīnīties par titulu būtu grūtāk, bet par labāko četrinieku – gan. To pierādīja arī "Spartaks" – skaidrs, ka viņiem ļoti daudz jauno ir tieši leģionāri, bet tas ir pilnībā iespējams. Ar jaunu, saliedētu, Virslīgas spēļu ziņā pieredzējušu sastāvu par Eirokausiem droši var cīnīties.

- Aizceļojam piecus gadus tālākā nākotnē – kāds tad izskatīsies "Mettas" sastāvs?
- Kā teicu par tiem spēlētājiem, kuri aizgāja pagājušā gada beigās vai šā gada sākumā, katram ir savs laiks, ko mēs vēlētos redzēt viņus klubā un kādā laikā viņi varētu sasniegt nākamo līmeni. Man ir salikts arī dublieru sastāvs pēc pieciem gadiem – sākot ar 2007. gadu – pa pozīcijām, kuri spēlētāji pēc kāda laika varētu nokļūt galvenajā komandā. Kuru pozīciju varbūt nedaudz pietrūks, tajās visdrīzāk būs jāpiemeklē arī kāds leģionārs – varbūt arī no citas Latvijas komandas, ja varēsim viņu atļauties un ja viņš spēs konkurēt ar "Mettas" akadēmijas audzēkņiem. Par uzvārdiem runājot, ceru, ka no pašreizējā sastāva pēc pieciem gadiem pie mums nebūs neviena spēlētāja. Es par to būtu tikai priecīgs – tas nozīmētu to, ka mēs būtu labi strādājuši. Taču arī ja kāds būs, tas nenozīmēs, ka esam strādājuši slikti. Ja tā būs, visdrīzāk mēs varēsim sasniegt arī krietni augstākus sportiskos rezultātus nekā šobrīd. Esmu par to, lai spēlētāji ietu tālāk.

"Verpakovskis un Pahars jau ir piemirsti. Jauniešiem vajag jaunus piemērus"

- Par leģionāriem un sarunātajām spēlēm jau minēji. Kādas vēl bija mācības šo astoņu gadu laikā, par kurām ar Ģirtu sapratāt – gribējām darīt tā, taču tas nestrādā un stratēģiski jāiet citā virzienā?
- Atkarībā, vai runa ir par akadēmiju, par galveno komandu vai vispār Latvijas futbolu. Sfēras ir dažādas, un "Metta" ir tikai viens no Latvijas futbola klubiem, kas, tāpat kā pārējie, ietekmē Latvijas futbola dzīvi. Sapratām to, ka, lai sasniegtu rezultātus futbolā, nepietiek tikai ar to, ka tu esi gudrs. Tu vari iegūt divas augstākās izglītības, taču futbolā tev tomēr ir arī jāatdodas. Mums šķita, ka ar gudru futbolistu mums pietiks. Nesaku, ka futbolistam ir jābūt aprobežotam, bet beigu beigās tā ir specializācija un profesija. Sākumā varbūt īsti līdz galam nesapratām futbolu kā profesiju, bet tagad, kad jau septīto gadu notiek futbola klases un kopā ar viņiem mācoties, sapratām, ka futbolists reāli ir arī profesija. Futbolists nav tikai bumbas dzenāšana, bet, protams, arī dzīves stils, kas pavelk pārējos uz labām lietām.

Teikšu godīgi, tajā vecumā, kad veidojām klubu, darījām to bez apziņas par nākotni. Vai šobrīd es veidotu klubu? Visdrīzāk ne, jo tie ir tik daudz zemūdens akmeņu, par kuriem katru dienu jādomā, lai attīstītos un noturētos struktūrā, jo tikai ar darbu nepietiek. Ir arī lietas, kas ir jāziedo. Un jāziedo ir diezgan daudz. Ja runājam par leģionāriem, tad kaut vai pēdējais secinājums no pagājušā gada – izlases rezultāti mums atvēra acis par to, ka, ja mums nebūs konkurences un mēs dzīvosim pašapmierinātībā, visdrīzāk mēs nekad vairs nesasniegsim "Euro 2004" līmeni, kas bija mūsu visu kopējais sapnis, kuru sasniedzām. Tad mēs tikai apstāsimies un visu laiku muļļāsimies uz vietas savā sulā. Tas nenesīs rezultātus.

- Laikam jau atbildēji, kādēļ balsojāt par leģionāru limitu, tāpēc uzdošu citu jautājumu: kā leģionāru limits ietekmēs Latvijas futbolu un jauniešu iespējas spēlēt Virslīgā?
- Jauniešiem iespēju, manuprāt, ir pietiekami daudz. Domāju, ka spēlēs daudz jauniešu, īpaši divās komandās. To rāda vidējais vecums un jauno spēlētāju skaits. Arī tajā pašā "Ventspilī" spēlē pietiekami daudz jauno. Vai limits ļaus viņiem spēlēt arī turpmāk – jāskatās, bet katrā ziņā viņi tur vismaz trenējas. Katram klubam ir sava stratēģija, kā tas var uzturēt klubu. Protams, gribētos, lai tie arī rūpētos par Latvijas futbolu un Latvijas izlases nākotni, bet tādā ziņā cepuri nost Dainim Kazakevičam, kurš šajos septiņos gados ir panācis ļoti labu akadēmiju sistēmu, ka bez tās nedrīkst startēt Virslīgā. Tas šobrīd nodrošina kapacitāti ar futbolistiem gan Virslīgā, gan dublieru čempionātā, gan 1. līgā, gan 2. līgā, gan 3. līgā.

Tikai un vienīgi pateicoties tai akadēmiju sistēmai, kurā ieviesa kontroles sistēmu un piešķīra papildu finanses, esam panākuši šo kvantitāti. Ceru, ka ar laiku būs arī kvalitāte. Iepriekšējās jauniešu izlases bija vai nu Elites kārtā, vai bija ļoti tuvu tai – pagājušajā gadā tajā varēja iekļūt arī abas divas izlases [U19 izlase ar 6:0 pār Moldovu izrāva vietu Elites kārtā, bet U17 izlase to pazaudēja pēdējās spēles 88. minūtē – A.S.]. Pirms tam 2000. gadi bija tuvu, 1999. gadi iekļuva. Viss izšķīrās pēdējās spēlēs, arī kvalitāte ir augusi. Domāju, ka nav ko baidīties. Ja mazie klubi uztraucas, ka viņu spēlētāji no Balviem, Viļāniem, Kuldīgas netiks spēlēt Virslīgā, tad jāatgādina, ka Jānis Ikaunieks no Kuldīgas ir spēlējis Francijā un tagad spēlē Norvēģijā, Dāvis Ikaunieks no Kuldīgas spēlē Čehijā, Kristers Tobers no Rucavas spēlē Polijā, kur ir krietni lielāka konkurence. Nav ko baidīties – mums ir jāspēj konkurēt, jāstrādā, un ir ļoti labi piemēri, kuri pierāda, ka tas ir iespējams.

Komandu vidējā pārstāvniecība Latvijas jaunatnes izlasēs

Komanda1998.2000.2001.2002.2003.
Ārzemju4.464.411.660.830.97
Riga0.601.90
RFS1.080.412.930.40
Ventspils0.441.29
Valmiera0.770.27
Spartaks0.030.29
Liepāja0.102.261.342.32
Jelgava1.26
Daugavpils2.201.401.512.71
Metta1.402.384.611.893.38
Tukums 20000.670.89
Citas1.170.33

Piezīmes: 1) 1998. gadiem (U21 izlase), 2001. gadiem (U19 izlase) un 2003. gadiem (U17 izlase) vērā ņemtas kvalifikācijas spēles pagājušā gada rudenī, savukārt 2000. (U19 izlase) un 2002. gadiem (U17 izlase) vērā ņemtas kvalifikācijas spēles 2018. gada rudenī, 2) norādīta komandas pārstāvniecība, nevis kluba piederība – piemēram, Balodis, Regža un Toņiševs pieskaitīti nevis pie RFS, kurai pieder šie spēlētāji, bet gan "Daugavpils", kas visus savus U21 izlases futbolistus īrēja, tādējādi "Daugavpils" šajā statistikā ieguva, bet RFS zaudēja, 3) norādīta tā brīža pārstāvniecība, nevis pašreizējā pārstāvniecība – piemēram, Varslavāns un Lagūns vēl pieskaitīti pie "Mettas", nevis RFS, 4) tā kā gads norāda tikai vecāko iespējamo dzimšanas gadu - komandā drīkst spēlēt arī jaunāki – un tabulā ir statistika gan par 2018., gan 2019. gadu, viens un tas pats spēlētājs var tikt pieskaitīts pie vairākām izlasēm – piemēram, Deniss Meļņiks, kurš turklāt U17 izlasē pie 2002. gadiem vēl spēlēja kā RFS pārstāvis, bet pie 2001. gadiem U19 izlasē jau bija Itālijas "Torino" paspārnē.

- Tātad, tavuprāt, šajos gados jaunatnes futbols iet uz augšu?
- Pa vidu starp jaunatnes futbolu un pieaugušo futbolu ir tāda trekna svītra. Lai šai svītrai vai līnijai pārkāptu, ir jābūt sava veida veiksmei, ir jābūt izvēlei starp pilnībā mācībām vai mācīties paralēli futbolam. Ne visi vecāki tic, ka ar futbolu bērns varēs veidot ģimeni un visu pārējo. Pro-UEFA licences kursos man bija tēma par pāreju no jauniešu futbola uz pieaugušo, profesionālo. Tāda bija mana tēma, kādu izvēlējos Pro-UEFA kursos. Izvēlējos tādu, jo strādāju akadēmijā un galvenā komanda spēlēja Virslīgā, un gribēju saprast, kādi apstākļi traucē tur nokļūt. Intervēju esošos spēlētājus, bijušos spēlētājus, trenerus un arī klubu vadītājus. Varbūt mana kļūda bija, ka nepaprasīju arī kādu vecāku domas. Sliecāmies uz to, ka, pirmkārt, tas ir motivācijas trūkums. Nav tik daudz labo piemēru. Kurš gan grib spēlēt Virslīgā? Ko es tur tai Virslīgā – visi par to tikai smejas. Nīderlandē, Portugālē ir ļoti daudz labu piemēru. Verpakovskis varbūt jau ir aizmirsts, Pahars ir aizmirsts, gribas jaunus piemērus. Varbūt Uldriķis, varbūt Ošs, varbūt kāds cits. Pašlaik Latvijas futbola izlase šādu piemēru nerāda un arī tolaik īsti nerādīja.

Nākamais iemesls ir finansiālais stāvoklis. Vai nu strādāt un mācīties, vai spēlēt futbolu un mācīties. Trešo lietu blakus pirmajām divām vairs neizdarīsi. Tad Virslīgas klubiem ir jāmaksā, jāpiesaista stipendijas, taču tad var uznākt Ieņēmumu dienests – arī stipendiju maksāt laikam ir slikti (iesmejas). Šobrīd ir pieņemts likums, ka arī skolēnam kā sportistam no minimālajām algām ir jāmaksā nodokļi, viņš drīkst strādāt tikai noteiktu stundu skaitu. Tagad tā jaunā organizācija – laikam saucas LaFA [Latvijas Futbola arodbiedrība] – uzbrūk klubiem, ka visi klubi ir nelieši utt. Vienkāršs jautājums – vai viņi ir padomājuši par galveno lietu? Profesija: sportists. Profesija: futbolists. Vai viņi ir padomājuši, ka 35 gadu vecumā varētu iet pensijā? Jo ir diezgan smieklīgi, ka futbolists iet pensijā 65 gadu vecumā. Tā ir viņu galvenā vīzija.

Skaidrs, ka klubos, tāpat kā valstī un tāpat kā visur citur, ir lietas, kas ir jāuzlabo, taču, lai ietu un attīstītos, ir jābūt draudzīgai, nevis uzbrūkošai videi. Viņiem jābūt pirmajiem, kuriem jāpadomā par futbolistiem. Nevis jāsaka, ka visi klubi ir ienaidnieki, bet gan jārunā par to, kā valsts varētu atbalstīt sportistus. Tāpat kā ugunsdzēsējam, kuram pēc kāda dienesta laika ir pensija, policistam utt. Viņiem ir cits darba ritms. Skolotāji pensijā iet 65 gadu vecumā – viņiem pieminekli vajadzētu uzcelt, ka viņi var izturēt tik ilgi! Taču futbolisti tik lielā vecumā futbolu spēlēt vairs nevar – vismaz kaut kādai minimālajai pensijai būtu jābūt, lai viņš pēc futbolista karjeras beigām varētu sākt kaut ko darīt un viņam būtu vismaz kaut kāds finansiālais pabalsts, ja ir maksāti visi nodokļi. Šobrīd sanāk tā, ka maksā nodokļus un tas tev ir tikai stāžs, nevis krājas pensija, kas būs tikai pēc 30 gadiem. Un vēl nezini, kā to pensiju pēc 30 gadiem vispār aprēķinās.

Ir daudz jautājumu, kas jauniešiem liek aizdomāties, vai viņiem vajag iet riskēt un spēlēt futbolu. Vai viņš ir pietiekami gudrs, padodas mācības un redz iespējas biznesā. Labo piemēru pietrūkst. Protams, arī infrastruktūra. Tā ir krietni jāuzlabo. Šobrīd ar mākslīgajiem laukumiem ir labāk, tikai jāatrisina haļļu jautājums, tad, domāju, varēsim vēl vairāk konkurēt jauniešu līmenī, jo ir vairāki klubi, kuri nevar atļauties vai kuriem nav iespēju iekļūt hallēs, kur var vērtīgi strādāt tajos mēnešos, kad to nevar izdarīt ārā un nākas trenēties parastās zālēs.

- Motivācija, infrastruktūra un citi nosauktie iemesli ir galvenie, kādēļ mums nav neviena spēlētāja "Top 5" līgās, pat "Top 9" līgās [ja skatās pēc UEFA ranga, kurā Ukraina noslīdējusi uz 10. vietu]?
- Šī ir tā paaudze, kas spēlēja laikos, kad bija tikai "Skonto" akadēmija un kad vēl parādījās Liepāja – tie ir tie Ikaunieki un pārējie. Tolaik nebija tik lielas konkurences.

- Būtībā runājam tieši par to paaudzi, ar kuru "Skonto" 2010. gadā izcīnīja titulu.
- Kad pie manis nāk un saka, ka viņš ir pieckārtējs Latvijas jaunatnes čempions un viņam ir 72 medaļas, vai tās visas medaļas tagad nesīsim un rādīsim Virslīgas kluba trenerim? Vai Virslīgas zelta medaļu nesīsim "Arsenal" trenerim? Tās neko nedod. 2009. gadā "Ventspils" bija Eiropas līgas grupu turnīrā. Tas nebija slikts līmenis, absolūti ne, un nenoniecinu to uzvaru, bet laikam kaut kur nav paveicies. No otras puses, tajā pašā laikā vēl spēlēja Juris Laizāns, pat Astafjevs, Koliņko – viņus tolaik tik un tā vajadzēja. Tā paaudze bija ļoti spēcīga, lai nākamajai nebūtu tik viegli to aizvietot. Tā paaudze bija ļoti spēcīga – nokļuvām Eiropas čempionātā. Tās paaudzes ēnā būt ir ļoti grūti.

- Atgriežoties mūsdienās, kas ir galvenās lietas, ko "Mettas" akadēmija nevar piedāvāt to, ko var piedāvāt ārzemju akadēmijas? Kā vēl trūkst līdz tam līmenim?
- Skatoties, par kādām ārzemju akadēmijām runājam. Ja skatāmies uz Skandināvijas akadēmijām, tad varam piedāvāt tieši to pašu, ko skandināvu klubi. Praktiski to pašu. Tas pats futbola klašu projekts, treniņprocess, apjoms, infrastruktūras kvalitāte. Gribētos, protams, vēl vairāk fitnesa treneru, fizioterapeitu, ārstu, rehabilitologu. Tās ir tās lietas, ar kurām nevaram sacensties ar lielajām akadēmijām. Un vēl ar lielajām akadēmijām nevaram sacensties sparingu ziņā. Mums bija mērķis katru mēnesi aizvadīt kādu spēli. Mums bija sadarbība ar "Hammarby", AIK, kas mūs aicina uz Zviedriju, uz vietas apmaksā dzīvošanu, bet pašiem mums uz turieni ir jātiek, lai trīsreiz gadā varētu ar viņiem spēlēt. Uz turieni aizbraukt mēs varam. Vienreiz gadā cenšamies aizbraukt un iegūt pieredzi arī uz lielajām akadēmijām, bet viņiem tāda pieredze ir katru mēnesi, dažreiz varbūt gadās, ka pat katru nedēļu. Arī to futbola atmosfēru nevaram iedot. Šobrīd pacietīgi trenējamies, bet, cik tas atbilst realitātei uz pārējo fona, nevaram katru mēnesi izmērīt. Aizbraucot vienreiz trijos mēnešos, varam uz emocijām ar viņiem sacensties, bet ja tas būtu jādara katru nedēļu – tas jau būtu pavisam cits līmenis. Un arī cita trenētība un cita atdeve. Arī treneriem pašiem tas būtu krietni lielāks izaicinājums, lai saplānotu treniņprocesu, slodzes, taktiskos lēmumus, tehniku.

"Mans mērķis ir kādreiz kļūt par Latvijas nacionālās izlases galveno treneri"

- Esam tikuši līdz pēdējai tēmai - pie tevis kā trenera. Ļoti labi noraksturoji "Skonto" spēlētājus, ko var pārfrāzēt par tevi pašu: joprojām jauns, taču jau diezgan pieredzējis treneris. Lai arī tās abas viena otru neizslēdz, pie kuras kategorijas sevi pieskaiti?
- Virslīgai, domāju, vairs neesmu jauns treneris, bet arī neesmu pieredzējis. Esmu tajā vecumā, kurā varētu nākt pirmie brieduma gadi, kad es varētu apzināti iet uz konkrētu rezultātu. Taču tas ir atkarīgs arī no kluba vīzijas. Šobrīd kluba vīzija ir stabilizēt kluba darbu un ne tikai attīstīt spēlētājus un, iespējams, katrā spēlē iegūt rezultātu, bet ļoti būtiska ir arī paša kluba izaugsme. Vairs neesmu jauns treneris, bet arī ne pieredzējis. Teiksim tā, tagad ir pirmie soļi, kad varētu sasniegt Virslīgas briedumu.


Virslīgas jaunākie galvenie treneri – Andrejam Kaļiņinam (foto tapšanas brīdī viņš vēl trenēja RFS, bet tagad vada "Liepāju") otrdien apritēja 39 gadi, bet Andrim Rihertam 39 paliks parīt. Trešais jaunākais ir Viktors Morozs, kuram pēc diviem mēnešiem apritēs 40, savukārt "Ventspils" galvenajam trenerim Viorelam Frunzem decembrī būs 41. Vecākais treneris līgā ar 56 gadiem ir Aleksejs Jerjomenko no "Spartaka", par septiņiem mēnešiem apsteidzot Mareku Zubu ("Tukums 2000"/TSS). Foto: fkrfs.lv

- Starp Andri Rihertu un "Mettu" joprojām ir vienādības zīme? Vai tavas trenera ambīcijas sniedzas arī ārpus "Mettas"?
- Tā ir vienādības zīme. Ceru, ka "Metta", kad beigšu karjeru, būs mans pēdējais klubs, bet tajā pašā laikā ambīcijas vienmēr ir bijušas kļūt par profesionālu treneri, kurš ir pieprasīts ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Un, protams, mans mērķis ir kādreiz kļūt par Latvijas nacionālās izlases galveno treneri.

- Cik daudz tev ir bijis piedāvājumu no citiem Latvijas klubiem, varbūt arī ārzemju?
- No Latvijas klubiem ir bijuši vairāki piedāvājumi. Esmu palicis uzticīgs tam darbam, kas ir jāveic "Mettā", un arī jānes sava veida atbildība par to, ko esam šeit uzsākuši un darījuši. Tas laiks vēl nav pienācis. No ārzemēm kā galvenajam trenerim vēl nav bijis piedāvājumu, bet iet kā asistentam gan ir bijis. Vismaz ja ne piedāvājumi, tad…Nē, var teikt, ka tie bija piedāvājumi.

- No kādiem ārzemju klubiem tie bija?
- Par līmeņiem un klubiem negribas runāt. Līmenis bija pietiekami augsts un pietiekami labs. Valsts? Lai nu paliek…Tā bija futbola valsts, bet es tajā visā nebiju viens. Ja tas būtu bijis atkarīgs tikai no manis, tad citādi, bet bija vairāki faktori. Pēc kāda laika varbūt varēšu pastāstīt, ja tas kādu vēl interesēs. Taču piedāvājumi no ārzemēm – ne kā galvenajam trenerim – ir bijuši, to varu apgalvot.

- Kāds no visiem piedāvājumiem ir bijis tik nopietns un vilinošs, lai liktu reāli apdomāt iešanu prom no "Mettas"?
- Piedāvājumi bija pietiekami nopietni, bet, lai es ietu prom no "Mettas", vismaz ņemot vērā šo stāvokli un to, ko esmu solījis, nebiju tiesīgs to darīt. Nevis tiesīgs, bet man to neļāva sirdsapziņa. Īpaši pārdomu nebija, momentā atbildēju, ka šobrīd intereses par to nav.

- Vai sirdsapziņa tev ļautu iet uz citu Latvijas klubu?
- Šobrīd pavisam noteikti ne.

- Par spēlētājiem jau vaicāju, kādēļ neviena nav "Top" līgās, tagad tas pats jāprasa par treneriem. Turklāt nevis "Top" līgās, bet ārzemēs vispār.
- Pirmkārt, mums bija viens tāds treneris – Aleksandrs Starkovs. Viņš ir liela personība un liels treneris, viņa sasniegumi runā paši par sevi. Domāju, ka tā Latvijas futbola treneriem bija laba reklāma. Tomēr atkal tā "Skonto" ēra – tā plaisa bija tik liela, ka bija grūti. Šobrīd Latvijas treneri Latvijas galvenajās komandās, kas par kaut ko cīnās, nav pieprasīti. Teikšu godīgi, man gan bija piedāvājums, bet es no tā atteicos. Šajā brīdī atteicos. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, ka treneri jūtas nenovērtēti. Taču, ja trenerim nav rakstura un ambīciju, ir diezgan grūti pēc tam pierādīt, ka klubu vadītāji ir kļūdījušies. Mums, treneriem, ir jāsaprot, ka treneriem konkurence ir vēl lielāka nekā futbolistiem, jo visi, kuri beidz spēlēt futbolu, grib kļūt par treneriem. Ir daudz spēlētāju ar lieliem vārdiem, kuri grib kļūt par treneriem, un viņiem šādu iespēju ir vairāk, jo viņiem līdzi nāk kaut kāds mārketings.

Es gribētu ticēt, ka šobrīd treneru audzināšanas process notiek krietni labākā līmenī. Ir arī vairākas programmas, arī Latvijas Universitātē ir programma "Futbola treneris", kas būs kā specializācija, un treneri varēs noticēt, ka futbola treneris ir liela profesija un arī atbildīga profesija. Vēl viens iemesls noteikti ir Latvijas izlases veiksmīgais starts. Tā, manuprāt, ir vienīgā arēna, kurā Latvijas treneris no šejienes, pašas Latvijas, varētu parādīties. Kādiem spēlētājiem, kuri ir spēlējuši ārzemēs un kuri palikuši tur dzīvot, kļuvuši par treneriem, varētu būt cits ceļš, taču neviena tāda mums lāga nav. Varbūt Andrejs Štolcers, kurš spēlēja Anglijā, tagad ir treneris Honkongā, trenēja arī Portugālē. Viņam no futbola lielvalsts varbūt ir daudz lielākas iespējas nokļūt kādā citā līmenī. Vienīgā cerība ir tā, ka caur Latvijas izlasēm, caur jaunatnes izlasēm treneris var augt un viņu starptautiski var atpazīt. Ja skatās uz vietējo čempionātu, ārzemnieki ar lielām cerībām var mēģināt atrast kādu jauno dimantiņu, bet vai viņi te meklē treneri – visdrīzāk, ka ne.

- Vai tā ir tiesa, ka tevi nesenā pagātnē ļoti nopietni aicināja "Riga"?
- Starp Rīgas klubiem tas bija, jā.

- Interviju noslēgsim ar diviem simboliskiem jautājumiem. Pirmais – izskaidro, kas ir "Mettas" gēns, kas tik bieži tiek pieminēts kluba mājaslapā!
- Man šķiet, ka "Mettas" gēns ir tas, ka "Mettu" vienmēr vajag apstādināt, ka "Metta" vienmēr grib vairāk un krietni vairāk. Kad ieeju futbola zālē un arī akadēmijas treniņos, redzu to, ka tie, kuri ir "Mettā", grib krietni vairāk. Dažreiz viņus pat vajag apturēt. Ja nosacīti iesi karā – es esmu pret vardarbību! – un noģībsi, tad būs grūti kādu uzvarēt. Kad paliec sarkans no vēlmes sacensties, to ir vieglāk regulēt un novirzīt pareizajā virzienā. Tas ir tas "Mettas" gēns: tā ir vēlme pēc krietni vairāk, tik daudz vairāk, ka ir jāapstādina, lai neizdarītu vairāk nekā tajā brīdī vajadzētu.

- Un kārta arī leģendārajam jautājumam: vai "Metta" šogad kļūs par Latvijas čempioni?
- Bravo Jegoram Novikovam – viņš to izpildīja, un pie tā arī paliksim (smejas)! Viņš un "Mettas" klubs esporta vidē ir čempions [17 gadus vecais Novikovs pandēmijas laikā kļuva par Virslīgas esporta turnīra uzvarētāju – A.S.], taču ar to noteikti neapmierināsimies. Varu ironiski teikt, ka cīnīsimies par čempionu titulu. Nē, mēs cīnīsimies par vietu zem saules, par "Mettas" vārdu, par "Mettas" audzēkņiem, par "Mettas" vecākiem, par "Mettas" faniem un atbalstītājiem. Katrā spēlē izdarīsim to, ko mēs varēsim. Mūsu mērķis ir iet uz priekšu un neapstāties.

     [+] [-]

, 2020-05-29 20:55, pirms mēneša
Uh super intervija, izlasīju vienā rāvienā. Lai arī kā cilvēki Andris un Ģirts liekas ļoti abrazīvi un nepatīkami, tad viņu futbola sistēma ir godam izveidota. Cerams tas viss atmaksāsies ilgtermiņā, kad ārzemju investori nolaidīs kārtējo virslīgas "superklubu" līdz bakrotam.

  +4 [+] [-]

, 2020-05-30 01:03, pirms mēneša
No kādiem ārzemju klubiem tie bija?
- Par līmeņiem un klubiem negribas runāt. Līmenis bija pietiekami augsts un pietiekami labs...............................Laikam no gibraltāra!

  -2 [+] [-]

, 2020-05-30 10:55, pirms mēneša
Labs darbiņš.Domāju,ka rakstījis Edmunds un biju pārsteigts izlasot,ka autors Suveizda.Izrādās,ka Andersonu un Pētersonu uzvārdu kropļotājs spēj arī labus rakstus par futbolu veidot.Ar ko arī apsveicu.

  +3 [+] [-]

, 2020-05-30 11:05, pirms mēneša
Izdzirdot šos vārdus Suveizdam nesanāca smiekli vai arī pārsteigumā neieplētās acis? :

"Skaidrs, ka klubos, tāpat kā valstī un tāpat kā visur citur, ir lietas, kas ir jāuzlabo, taču, lai ietu un attīstītos, ir jābūt draudzīgai, nevis uzbrūkošai videi."

Tad kad kongresā kādam vajag brukt virsū, tad gan viss ok, bet kad pašam jāaizstāvas, tad gan var nedaudz divkosību ieslēgt.

Vispār jau liels respekts par to, ko Andris ar Ģirtu ir izveidojuši, bet bieži vien nevaru viņus izturēt.

  +1 [+] [-]

, 2020-05-30 11:16, pirms mēneša
alguns rakstīja: Labs darbiņš.Domāju,ka rakstījis Edmunds un biju pārsteigts izlasot,ka autors Suveizda.Izrādās,ka Andersonu un Pētersonu uzvārdu kropļotājs spēj arī labus rakstus par futbolu veidot.Ar ko arī apsveicu.
Suveizda taču nav jāvērtē tikai pēc to zviedru vārdu atveides, viņš arī ir liels malacis par LV futbola atspoguļošanu, komentēšanu, dažādām statistikām utt. Var redzēt, ka cilvēkam interesē un rūp Latvijas Virslīga un ne tikai tas saistībā ar LV futbolu.

  +2 [+] [-]

, 2020-05-30 13:47, pirms mēneša
Loginovs arī ir ''Mettas'' audzēknis, vadoties pēc kritērija ''klubā pavadīti vismaz 3 gadi vecumā līdz 21 gadam'' (2010. un 2011.gadā - 1.līgā, 2012.gadā - Virslīgā).

     [+] [-]

, 2020-05-30 18:18, pirms mēneša
Ļoti labs raksts! Paldies par lieliskajām tabulām!

  +2 [+] [-]

, 2020-05-30 18:51, pirms mēneša
Pa lielam intervija,liela dirssanaaaaa, nekur ta Metta neaizies uz prieksu, tas no pedeja jautajuma atbildem...

  +2 [+] [-]

, 2020-05-30 21:03, pirms mēneša
alguns rakstīja: Labs darbiņš.Domāju,ka rakstījis Edmunds un biju pārsteigts izlasot,ka autors Suveizda.Izrādās,ka Andersonu un Pētersonu uzvārdu kropļotājs spēj arī labus rakstus par futbolu veidot.Ar ko arī apsveicu.
Es arī apsveicu! Župeizda- molodčiks!

  +2 [+] [-]

, 2020-06-01 11:50, pirms mēneša
Maikl30 rakstīja: Pa lielam intervija,liela dirssanaaaaa, nekur ta Metta neaizies uz prieksu, tas no pedeja jautajuma atbildem...
Tu arī kādreiz neheito kaut ko, kas ir saistīts ar Latviju un latviešiem? Tā kā tāds neattīstijies, tikko no meža izmucis, dzīvnieks