Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:118, Did:0, useCase: 0

Šteinbora stāsts: caur Āfriku uz goda vietu Polijā (1. daļa)

Edmunds Novickis
Edmunds Novickis @EdmundsN

Šteinbora stāsts: caur Āfriku uz goda vietu Polijā (1. daļa)
Pāvels Šteinbors. Foto: Damjans Kujava/ Polska Press

Sportacentrs.com piedāvā lielo interviju (šobrīd - pirmo no divām daļām) ar 2019. gada labāko Latvijas futbolistu Pāvelu Šteinboru. 34 gadus veco vārtsargu, kurš pagājušajā gadā kļuva par izlases pamatvārstargu, bet klubu karjerā pēc vairākiem gadiem "Jūrmalā" un "Liepājas metalurgā" devās uz DĀR, lielākos panākumus gūstot pēc tam - Polijas klubu futbolā. Intervijā Šteinbors atklāti un sirsnīgi stāsta par savām futbola gaitām un ne tikai.

Pāvela Šteinbora klubu karjera:
2002. - "Lido-Nafta" (1. līga)
2003. – JFC "Skonto" (tā pati komanda, "Lido-Nafta" nosaukums tika mainīts, 1. līga)
2004.-2007. - "Jūrmala"
2007./2008. - "Blackpool" (īrē, galvenajā komandā neuzspēlēja)
2008.-2012. - "Liepājas metalurgs"
2012./13. - "Golden Arrows" (DĀR)
2013.-2015. - "Gornik" (Polija)
2015./16. - "Nea Salamis" (Kipra)
2016.- ? - "Arka" (Polija)

Izlasē debitējis 2015. gadā un pagaidām aizvadījis 12 spēles, no tām astoņi mači nospēlēti 2019. gadā "Euro 2020" kvalifikācijas turnīrā.

Tituli: 2009. gada Latvijas čempions ar "Liepājas metalurgu", bet ar Gdiņas "Arka" Polijas kausa ieguvējs (2017.) un divkārtējs Polijas Superkausa ieguvējs (2017. un 2018.). Atzīts par Latvijas 2019. gada labāko futbolistu (gan LFF aptaujā, gan žurnālistu aptaujā), atzīts par Trīspilsētu reģiona (ietver Polijas pilsētas Gdaņsku, Gdiņu un Sopotu) labāko sportistu 2017. un 2019. gadā. Tāpat 2019. gadā iekļauts "Arka" 90 gadu vēstures simboliskajā izlasē.
___________________________________________________________________________________________________

Atteicās parakstīt līgumu ar "Skonto" un nonāca pie Popkova

Nepārzinu labi visu Latvijas sportu, bet no mūsu futbolistiem noteikti intervijas visbiežāk sniedz tu. Polijā sezonas laikā gandrīz katru nedēļu var lasīt tavus citātus. Kā sadzīvo ar šo mediju interesi?
Zini, es nemaz neizjūtu tik lielu interesi no medijiem - varbūt viņi lielās intervijas publicē pa citātiem ar vairākiem piegājieniem, bet ir bijuši arī garāki laika nogriežņi, kad neviens neinteresējas.

Šeit ieskaitu ne tikai lielās intervijas, bet arī mazos video komentārus pēc mačiem.
Jā, Polijā ir noteikums, ka pēc katras spēles jāpienāk vismaz pie kluba TV cilvēka. Ir gan reizes, kad pēc spēles nav vēlmes runāt.

Paldies, ka piekriti garākai sarunai ar mani. Tā kā Polijā materiālu un ziņu par tevi kopumā ir ļoti daudz, vēlētos šai intervijā vairāk uzzināt tieši par tavas karjeras pirmo daļu, kad biji Latvijā. Sākšu gan ar vispārīgu jautājumu. Vai tas, ka pārliecinoši labākos gadus aizvadi tieši karjeras otrajā posmā, varētu būt saistīts ar to, ka pirmajos karjeras gados ne vienmēr biji numur viens savā klubā un neesi paguvis atēsties futbolu?
Iespējams, ka tev ir taisnība. Karjeras laikā man ir nācies ilgstoši būt pacietīgam. Noteikti, ka tie vārtsargi, aiz kuru mugurām esmu sēdējis, objektīvi tobrīd bija labāki. Domājot par to, vai karjeras otrajā daļā esmu kļuvis meistarīgāks un labāk sācis saprast futbolu, - laikam jau nē. Vienkārši klāt nākusi pieredze, esmu daudz strādājis pie savu kļūdu labošanas, esmu daudz analizējis savu spēli. Sagaidīt savus labākos gadus palīdzējusi ģimene, kas vienmēr bijusi blakus un ir atbalstījusi. Un vispār ar vārtsargiem ir šī specifika - vari ilgi, ilgi nespēlēt, tad nospēlēt vienu labu spēli un turpinājumā ilgi, ilgi spēlēt. Šajā ziņā vārtsarga profesijas specifika atšķiras no laukuma spēlētājiem. Tāpat uzskatu, ka man karjeras otrajā pusē smaidījusi arī veiksme - tikt tieši tādos klubos kā Zabžes "Gornik" un Gdiņas "Arka". Veiksme, trenera ticība. Neslēpšu, ka ir palīdzējusi arī tāda veida veiksme, kas citam bijusi nelaime - runāju par konkurentu savainojumiem. Cita lieta, ka pašam arī izdevies izmantot šīs sniegtās iespējas, taču atkal esmu pateicīgs arī treneriem, kuri bija blakus un iedvesa ticību.

Runājot par šo karjeras pirmo daļu un ieskriešanos, līdz 25 gadiem tikai pusotru sezonu ["Jūrmalā"], neskaitot Latvijas 1. līgu, klubā biji numur viens vārtsargs. Šajā posmā nebija neviena brīža, kad tavs futbolista ceļš varēja pārtrūkt? Sak, iešu labāk iegūt izglītību citā jomā un strādāt algotu darbu.
[Aizdomājas] Labs jautājums. Grūti atbildēt, jo tagad vairs tik labi neatceros savas tālaika sajūtas, taču šķiet, ka vienmēr esmu bijis pozitīvi noskaņots. Apzinājos savas spējas un potenciālu, ieklausījos gudros futbola cilvēkos, kuri, kad vajadzēja, palīdzēja man, savukārt, kad vajadzēja, lamāja mani. Ticēju, ka man futbolā galu galā kaut kas sanāks. Jā, šim pirmajam posmam bija jātiek pāri. Izturēju, palīdzēja lieliski treneri.

Esmu vēl no tās paaudzes, kad vēl nebija vārtsargu treneru, turklāt pats ar futbolu sāku vēlu nodarboties. Pirmais vārtsargu treneris man bija, šķiet, 16 gadu vecumā. Tas bija Dmitrijs Petrenko. Viņa vadībā trenējos neilgu laiku, un tad parādījās Aleksandrs Proskurņins, kuru saucu par savu pirmo treneri. Tiesa, vēl pāris treniņu aizvadīju "Skonto" dublieru sastāvā pie Aleksandra Kulakova, taču viņu par savu treneri nevaru nosaukt, jo treniņu skaits nebija pārāk liels. Tieši Proskurņins bija pirmais nopietnais treneris. Viņš deva savu artavu manā attīstībā. Pārejot uz "Jūrmalu", iepazinu pieaugušo futbolu un tur jau satiku Gintaru Stauči, kurš uz mani atstāja milzīgu iespaidu - gan kā uz vārtsargu, gan kā uz cilvēku, gan arī nodemonstrēja, ko nozīmē pareiza attieksme pret sportu.

Par Stauči vēl parunāsim, taču šeit gribēju vēlreiz norādīt uz laukuma spēlētāju un vārtsargu profesijas atšķirībām. Ja esi laukuma spēlētājs, pat ja neesi pamatsastāvā, tev iedos iespēju vismaz iznākt uz maiņu un pierādīt sevi. Savukārt ne man tev stāstīt, kā ir vārtsargu gadījumā - ir pamatvārtsargs, kamēr otrais vārtsargs var mēnešiem bezcerībā deldēt soliņu. Tāpēc gribēju saprast, kāds bija tavs psiholoģiskais stāvoklis - tu atrodies Latvijā, nevis kādā lielā futbola valstī, un, piemēram, kā "Liepājas metalurgā" visu gadu sēdi aiz Spoles muguras, kuram ir gandrīz 40 gadu [tā tas bija 2010. gadā, kad Šteinboram bija 25 gadi, bet Spolem 38 - aut.]...
No vienas puses tev ir taisnība - kā tad tā, es ambiciozs un tādā vecumā sēžu uz soliņa. Taču, ja runājam tieši par šo piemēru Liepājā, tobrīd jau biju aptvēris, cik vērtīga ir tāda iespēja mācīties no pieredzējuša vārtsarga. To pirms tam iemācījos pie tā paša Staučes "Jūrmalā". Šie vārtsargi brieduma gados rāda meistarklasi, viņi spēlē labā līmenī, un es sev teicu: "Labi, tagad pacietīšos, un lai Dievs dod man tādā vecumā, kāds bija viņiem, rādīt tikpat labu futbolu." Tā ka es šo situāciju psiholoģiskā ziņā pagriezu sev pozitīvā gaismā. Protams, neslēpšu, ka brīžiem arī sāpēja un man gribējās spēlēt, taču sapratu, ka tātad vēl nav laiks, un pratu novērtēt, aiz kādu vārtsargu muguras atrodos. Apzinājos, kas man jāuzlabo, lai augtu. Un uzskatu, ka tieši gan Staučes, gan Spoles rādītā piemēra dēļ manas karjeras otrā puse, kā tu saki, ir labāka nekā pirmā. Tikai tāpēc.

Atgriezīsimies tavas karjeras pašā startā. Vairumam Latvijas futbola līdzjutēju tu, visticamāk, asociējies ar "Jūrmalu" un "Liepājas metalurgu", kur pavadīji vairāk laika, taču esi "Skonto" audzēknis. Kādas bija iespējas izlauzties cauri "Skonto" sistēmai un pārstāvēt šī kluba galveno komandu?
Mans tā brīža labākais draugs un klasesbiedrs Nikolajs Ovčiņņikovs bija 1986. gada un trenējās JFC "Skonto" pie Anatolija Čebana [trenējis arī Latvijas U-15 un U-18 izlases, šobrīd Aleksandra Basova palīgs U-21 izlasē - aut.]. Nikolajs teica man: "Paška, nāc pievienoties treniņos!" Lai gan biju par gadu vecāks, arī pievienojos Čebana grupai, un man tīri labi sanāca. Pēc kāda laika mani paņēma treneris Vladimirs Beļajevs, kurš trenēja tieši manā 1985. gadā dzimušos. Vēlāk arī biju Beļajeva vadītajā U-16 izlasē, ja pareizi atceros. Starp citu, pavisam nelielā vecumā, vēl pirms pievienojos Čebana grupai, skraidīju aizsarga pozīcijā, bet pēc tam futbolu pametu un izmēģināju citus sporta veidus - karatē, aikido, basketbols, volejbols, teniss. Izmēģināju burtiski visu. Tad atgriezos futbolā, nonācu pie Čebana un jau sāku spēlēt vārtsarga pozīcijā.

Lūk, bet vēlāk tika izveidota tāda komanda "Lido-Nafta", kas piedalījās 1. līgā [šī komanda ar tādu nosaukumu piedalījās vienīgi 2002. gada sezonā, ieņemot sesto vietu, bet pirms un pēc tam spēlēja ar nosaukumu JFC "Skonto"; Šteinbors šai komandā nospēlēja 2002. un 2003. gada sezonu - aut.]. "Lido-Nafta" komandā spēlēja tie Latvijas U izlašu futbolisti, kuri bija "Skonto" sistēmas paspārnē. "Lido-Nafta" nosaukums radās tāpēc, ka mūsu komandā spēlēja Dmitrijs Čebotarjovs, kura tēvam piederēja šī kompānija, un viņš ļoti palīdzēja futbola attīstībai. Komandu nosauca kompānijas vārdā [uzņēmējs Vladimirs Čebotarjovs izveidoja arī tāda paša nosaukuma hokeja komandu, kurā pats arī spēlēja - aut.].

Pienāca brīdis, kad "Skonto" izvēlējās, kuriem jaunajiem un perspektīvajiem futbolistiem piedāvāt līgumu - ar domu, ka viņi trenējas dublieru komandā, gaida un mēģina aizcīnīties līdz "Skonto" galvenajai komandai. No mana gada līgumu piedāvāja parakstīt 10-11 spēlētājiem, taču es vienīgais nolēmu neparakstīt. Tā rīkojos, jo tobrīd ar mani sazinājās Jurijs Popkovs, kurš vadīja "Jūrmalu" - viņi tikko bija iekļuvuši Virslīgā. Mēs ar viņu jauki aprunājāmies, un Popkovs kļuva par manu pirmo treneri lielajā futbolā. Tā es nokļuvu "Jūrmalā" un Virslīgā.

Popkovs tevi ievēroja 1. līgā, kad viņa "Jūrmala" uzvarēja turnīrā, bet tu spēlēji JFC "Skonto"?
Jā. Piedāvājums pievienoties "Jūrmalai" sekoja, kad viņi jau bija iekļuvuši augstākajā līgā. Visi mani puiši parakstīja līgumu ar "Skonto", bet es izvēlējos citu ceļu, jo skatījos uz lietām objektīvi. Toreiz, cik atceros, "Skonto" bija Piedels, Pavlovs, Doroševs un, šķiet, vēl viens. Es šai hierarhijā būtu piektais. Likās nereāli izsisties un gribēju straujāk iesoļot pieaugušo futbolā.

Slavenais Stauče - mentors un apbrīnas objekts

Vēl pirms intervijas nosūtīju tev tavas Virslīgas debijas mača protokola izgriezumu, kad "Jūrmalas" sastāvā 2004. gadā izgāji uz maiņu uz otro puslaiku viesos pret "Liepājas metalurgu". Redzot tikai protokolu, šķiet apbrīnojami, ka savos 18 gados Liepājā neielaidi vārtus un nosargāji komandai neizšķirtu, jo "Metalurgs" [togad pārliecinoši rezultatīvākā komanda - aut.] bija liels favorīts ar tādiem uzbrukuma spēlētājiem kā Dobrecovs, Katasonovs, Grebis, Kalns... Padalies ar atmiņām un pastāsti, kāpēc vispār notika maiņa!
Maču pamatsastāvā sāka Doroševs, bet viņam sāka sāpēt vai nu roka, vai kāja. Pēc pirmā puslaika komandas devās uz ģērbtuvēm, bet mēs, rezervisti, palikām laukumā. Pēkšņi vārtsargu treneris Georgs Atvars skrien pie manis un sauc: "Paša, pārģērbies, būs maiņa!" Man gar acīm kļuva tumšs [smaida]. Kāda vēl maiņa?! Turklāt rezultāts 1:1. Nezināju, kur likties - bučus vilku nepareizajās kājās. Joks, protams, bet tiešām jutu lielu uztraukumu un bailes. Izgāju ar domu nepievilt komandu un noturēt rezultātu. Tas izdevās, lai gan nebija arī tādu baigo momentu, kur vajadzēja glābt un sevi parādīt. Tomēr galveno sasniedzām - aizvedām punktu no ļoti sarežģīta pretinieka.

Tajā 2004. gadā vēl ne un ne visi vienlaicīgi, bet nākamajās sezonās "Jūrmalā" parādījās varena spēlētāju grupa, kuru droši var saukt par mūsu futbola zvaigznēm: Blagonadeždins, Fereira, Torress, Lobaņovs, Babičevs, Stepanovs, Bleidelis, Edijs Daņilovs, Kalns, Prohorenkovs...
Jā, tika savākta komanda, kuru varēja dēvēt par bijušo Latvijas izlasi, kas iepriekš bija sasniegusi reālas virsotnes [runa par vairākiem "Euro 2004" zelta izlases dalībniekiem - aut.]. Tā bija laime būt vienkārši blakus viņiem. Grūti novērtējama un fantastiska pieredze. Tāpēc arī tajos gados "Jūrmala", domāju, ļoti neslikti spēlēja [allaž tika sešiniekā - aut.], īstenībā laba komanda bija.

"Jūrmala" pirms Virslīgas 2006. gada sezonas Slokā, Šteinbors labajā pusē.

No šī minētā zvaigžņu saraksta bija kāds, kurš ar savu profesionālo attieksmi demonstrēja sevišķi labu piemēru, uz ko tiekties?
Uz mani tik un tā lielāko iespaidu atstāja Gintars Stauče - kā vārtsargi mēs ar viņu nepārtraukti uzturējāmies kopā, treniņnometnēs pat dzīvojām kopā. Neteikšu, ka mēģināju viņu kopēt, taču paņēmu no viņa daudz noderīgu lietu - attieksmi pret futbolu un tā tālāk. Visi pārējie, laukuma spēlētāji, bija super futbolisti un uz viņiem visiem varēja skatīties un apbrīnot. Vairāk atmiņā palicis Imants Bleidelis - tik akurāts, tik pieklājīgs, tik kulturāls, ļoti pareizs cilvēks. Taču te varētu runāt par visiem - Vaļu Lobaņovu, Andreju Prohorenkovu, - kuri ņēma ar citiem trumpjiem, piemēram, varēja uzjautrināt visu mūsu brigādi [smaida]. Tas viss, protams, paliks atmiņās.

Lasīju, ka jaunības gados esi cītīgi gājis uz futbolu, tai skaitā klātienē vēroji kā mūsu izlase izsitas uz "Euro 2004". Kas motivēja apmeklēt mačus, nevis vērot tos televīzijā? Tobrīd vēroji labāko vārtsargu darbības, baudīji futbola atmosfēru vai kā citādi?
Atceros, kā braucām uz "Daugavas" stadionu, lai vērotu, kā "Skonto" spēlē pret "Barcelona" [Šteinboram tobrīd bija 11 gadu - aut.], un tā bija fantastika, nekad to neaizmirsīšu. Toreiz uz visu skatījos lielām acīm, bet, kad pats sāku ar futbolu nodarboties profesionāli un atdevu futbolam sevi visu, vairs nebija tādu izjūtu. Piemēram, kad vēroju, kā mūsu izlase iekļūst "Euro 2004", pats jau biju vecāks [16-17 gadu vecumā] un sapratu, ka gribu nokļūt turpat, nodarboties ar futbolu. Tāpēc, nevis apbrīnoju vārtsargus, bet aukstasinīgi, analītiski vēroju viņu sniegumu. Protams, prieks par izlasi bija neizmērojams, un cerēju, ka arī man kādreiz izdosies kaut kas līdzīgs. Mērķis jau bija.

Šteinbors (pirmais no kreisās apakšējā rindā) ar Latvijas U-16 izlasi 2001. gadā treniņnometnē Kuldīgā. Foto: no personīgā arhīva.

Vari uz piemēru pamata paskaidrot, ko tieši, izņemot godprātīgu attieksmi pret futbolu, iemācīja Stauče?
Pārnākot uz "Jūrmalu", vārtsargu treneris bija Georgs Atvars [starp citu, gandrīz 46 gadu vecumā Atvars Latvijas kausa izcīņā "Upesciema" sastāvā spēkojās pret tā brīža čempioni "Daugavu" no Daugavpils - aut.]. Arī viņam milzīgs paldies, viņš man daudz ko iemācīja. Georgs ir pasaulē labākais minifutbola vārtsargs - kad viņš iestājās vārtos, man nebija izprotami, kādā veidā viņš ķēra tās bumbas [gardi smejas]. Ja nemaldos, viņš pārstāvēja arī Latvijas minifutbola izlasi [par dažiem no Atvara mačiem var lasīt šeit un šeit - aut.]. Fantastisks cilvēks. Kad uz "Jūrmalu" atnāca Gintars, Atvars joprojām palika par vārtsargu treneri. Tomēr Gintars deva padomus, ieteica dažādus vingrinājumus. Stauče ar Atvaru apspriedās un treniņos realizēja idejas.

Ja par Gintara devumu, tad, pirmkārt, viņš iemācīja, ka vārtsargam jābūt nevainojami atstrādātai tehnikai - bumbas tveršana, pārvietošanās, kāju kustība. Nevis tā, ka tu pēc atvairīta sitiena nokrīti kā sadauzīta lidmašīna un paliec guļam apmierināts ar sevi. Vārtsargam tāpat kā laukuma spēlētājam jābūt labai vispārīgai tehnikai, nevis jāprot tikai atsist sitienus. Ja laukuma spēlētājam ir svarīga kāju tehnika un bumbas dribls, tad vārtsargam ir citi parametri - kā viņš ķer bumbu, kā viņš sitiena brīdī krīt, kā viņš pēc sitiena ceļas kājās, kā viņš ievada bumbu spēlē ar roku, vēlāk modē kļuva arī bumbas ievadīšana ar kāju. Stauče tajā visā mani apmācīja, stāstīja dažādas nianses, un es to visu uzsūcu. Protams, ne viss man sanāca un joprojām man ir lietas, kas nepadodas, tomēr viņš man daudz deva.

Vēlos izcelt Staučes cilvēciskās īpašības - bija mierīgs, nosvērts. Visvairāk apbrīnoju viņu vēl par citu lietu. Stauče pēc tik bagātīgas karjeras, spēlējot Vācijas Bundeslīgā, Turcijā, Maskavas "Spartak", ieradās Latvijā, kur nav tie labākie futbola laukumi - pat es jaunības gados raucu degunu, redzot tādus laukumus. Toties viņam, tādā līmenī uzspēlējušam, tas nebija svarīgi - vai ideāli apgriezts zālājs vai smiltis ar bedri. Viņš nekad par to neburkšķēja, nekad neizrādīja neapmierinātību un vienmēr bija līmenī. Tajā vecumā man šāds piemērs bija ļoti vērtīgs, un es to pārņēmu. Arī es tagad nešķiroju, vai tā ir pārbaudes spēle vai oficiālā, vai ir 20 tūkstoši līdzjutēju, vai 20 līdzjutēju. Neatkarīgi no apstākļiem, savs darbs ir jādara labi.

Psiholoģiskā ziņā Stauče iedvesa tevī pārliecību? Viņš saskatīja tevī spējas un potenciālu?
Viņš man "Jūrmalā" teica: "Paša, tu esi viens no nedaudzajiem šajā komandā, kurš var izsisties uz ārzemēm un pelnīt ar futbolu." Arī šos vārdus iekalu sev galvā. Neteiktu, ka mēģināju viņu nepievilt, taču vēlējos viņu pozitīvā nozīmē pārsteigt. Skaidrs, ka tobrīd mūs pat salīdzināt nevarēja, man līdz viņam bija kā līdz Ķīnai, taču bija lietas, ko no viņa iemācījos. Tas, ka tagad spēlēju šādā līmenī, turklāt garas spēļu sērijas bez izlaistiem mačiem, ir arī Staučes liels nopelns.

Stauče nu jau vairākus gadus strādā par Krievijas izlases vārtsargu treneri, bijis klāt šīs komandas panākumā PK2018, kaut gan nezinu, ko viņš var iemācīt tik pieredzējušam vārtsargam kā Akinfejevs...
[Pārtrauc] Var, var [smaida]!

Vai joprojām draudzējaties un uzturat kontaktus ar Stauči?
Sākotnēji, kad viņš pameta "Jūrmalu", mums bija ļoti labs kontakts. Stauče brauca uz Latvijas U-21 izlases spēli Lietuvā, tāpat viņš ar savu ģimeni bija ciemos pie manis Kiprā, viesojoties vairākas nedēļas. Pēdējā laikā sazināmies mazāk, taču esmu pārliecināts, ka jebkurā brīdī atkal varam atjaunot kontaktus.

Tikt pāri sagrāvēm un kā vārtsargam jāspēlē ar kājām?

Domājot par nākotni, plāno soļot Staučes pēdās un kļūt par vārtsargu treneri? Varbūt Gintars ar kontaktiem palīdzētu, lai gan tev jau pašam pietiekami liels vārds Polijā.
Jā, arī pēc karjeras vēlētos saistīt savu dzīvi ar futbolu. Uzskatu, ka man ir zināšanas, kuras nodot citiem vārtsargiem, un man apmācīšanas process arī patīk. Cita lieta, ka tādas lietas ieplānot grūti - redzēs, kā dzīve iegrozīsies. Gribētos iegūt trenera licenci.

Citā intervijā gan lasīju kaut ko par savu restorāniņu Eiropas dienvidos...
Nav tā, ka kāda valsts man patiktu labāk nekā citas - restorāniņš varētu atrasties arī Latvijā vai Polijā. Tas man ir nepiepildītais sapnis - ģimenes bizness, lai varētu vairāk laika pavadīt ar tuvajiem. Karjeras pēdējo posmu, kopš esmu "Arka", dzīvoju viens pats, jo dēlam Marianam Rīgā bija jādodas uz pirmo klasi, savukārt jaunākais dēls Devids iet bērnudārzā. Tāpēc man ģimenes ļoti, ļoti pietrūkst. Apzinos, ka, pelnot naudu ar futbolu, upurēju ģimenes lietas. Tāpēc pēc karjeras ļoti vēlos to kompensēt, būt kopā ar ģimeni, atpūsties kopā.

Šteinboru ģimene atpūtā Turcijā. Foto: no futbolista personīgā arhīva.

Vēl daudz runāsim par taviem sasniegumiem, bet vārtsargi bieži vien asociējas ar ielaistajiem vārtiem un kļūdām. Par 0:9 Kiprā reiz ar tevi jau runājām, bet, atgriežoties pie "Jūrmalas", viena no lielākajām sagrāvēm Virslīgas rekordu grāmatās ierakstīta "Ventspilij", kas 2007. gada oktobrī ar 10:0 sasita "Jūrmalu" [pieci vārti - "butriks"], kuras vārtus sargāji tu. Kas toreiz notika? Sastāvs uz papīra jums nebija slikts - tu vārtos, Jurģis Kalns, Gints Freimanis, Oļegs Malašenoks, Romans Bezzubovs, divi bulgāru leģionāri...
Tā gadās - 10 momenti bija, un tika gūti 10 vārti. Drausmīga spēle mūsu izpildījumā. Vispār esmu vārtsargs, kurš karjerā atsevišķos mačos ir salaidis ļoti daudz vārtu, esmu daudz kļūdījies, un man ir bijis kaudze ar šādām epizodēm, kas man ļāvušas vēlāk kļūt par psiholoģiski spēcīgāku vārtsargu. Jā, ceļā uz to man ir bijuši brīži, kad pazaudēju pārliecību par saviem spēkiem. Ir bijis, kad pēc 20 super spēlēm bez kļūdām atkal iekrītu bedrē. Pat nesen ielaidu sešus vārtus pret Austriju. Tāpat Polijas kausā man ir bijusi smieklīgā kļūda [tas notika pusfināla atbildes mačā, tomēr summā "Arka" tik un tā uzvarēja un ar Šteinboru vārtos triumfēja arī finālā - aut.]. Tās visas ir manas kļūdas, un laikam tām bija jānotiek, lai es aizdomātos un progresētu. Neko nenožēloju. Kļūdas ir visiem vārtsargiem - jautājums ir, cik bieži tās ir. Uz vieniem svaru kausiem lieku visas kļūdas, bet uz otriem labās spēles un uzvaras, kā, piemēram, atbildes cīņā pret Austriju vai Polijas kausa finālā. Tā ir labā un sliktā pieredze - mana kā vārtsarga bagāža, ar kuru labprāt dalīšos ar jaunajiem vārtsargiem, ja kļūšu par vārtsargu treneri. Teikšu jauniešiem, ka var gadīties pat 20 vārtus spēlē ielaist, bet tas nedrīkst tev likt apstāties ceļā pēc sava mērķa.

Tagad pret šādām lietām [kļūdām] attiecos ļoti mierīgi. Pavisam mierīgi. Kādreiz par to stipri pārdzīvoju. Atceros, ka ar "Liepājas metalurgu" divreiz pēc kārtas [2011. un 2012. gadā - aut.] zaudējām kausa finālā attiecīgi "Ventspilij" [1:3] un "Skonto" [0:0, 11m 3:4]. Kad atnācu mājās, es raudāju kā meitene. Uz spēli bija atbraukuši gan mani vecāki, gan sievas vecāki, un sieva ar viņiem visiem kopā mani mierināja. Tagad saprotu, ka tā ir cilvēka pieredze - jāiziet cauri visam. Tagad pat mīļi to visu atcerēties.

Vai ir cilvēki, anonīmi vai ne anonīmi, kas ļauni tevi baksta par 10 vārtu ielaišanu vai kādu pieļauto kļūdu, lai gan tas viss jau ir pagātnē?
Protams, ka esmu ar to saskāries, un es to uztveru kā realitāti, jo ir cilvēki, kas no tā dzīvo. Man liekas, cilvēki labprātāk lasa ziņas, kad cilvēkam noticis kaut kas slikts, nevis kaut kas labs. "Lūk, viņš tur pieļāva lielu kļūdu!", un visi uzreiz vēlas izlasīt vai noskatīties video, ko tad viņš tur tādu savārījis. Reti kuru interesē, ja uzraksta, ka futbolists ir nospēlējis labi. Malacis un malacis, viss. Liela daļa cilvēku radīta tā, ka interesantāk ir, ja kādam kas slikts noticis.

Pabeidzot vēl "Jūrmalas" tēmu, šī komanda savulaik bija iecienīta, Latvijas apstākļiem uz mājas spēlēm nāca prāvs skatītāju pulciņš, bija savi mīluļi kā, piemēram, Torress, kurš tikai sāka savu karjeru Latvijā. Ko vēl tu varētu ierakstīt atmiņu kladē no šiem laikiem?
Jā, līdzjutēju patiešām bija salīdzinoši daudz. Vēl man spilgtā atmiņā palicis kolorītais treneris Jurijs Popkovs, kuru pēc tam nomainīja Vladimirs Babičevs - arī lielisks treneris un ļoti labs cilvēks. Taču, atgriežoties pie Popkova [ar platu smaidu uzsāk stāstu - aut.], viņa vadībā sapratu, ko nozīmē lielais futbols. Reiz spēlējām vienu pārbaudes maču "Daugavas" stadiona sintētiskajā laukumā ziemas apstākļos - kā šodien atceros, ka bija bargs sals. Popkovs bija treneris, kurš vienmēr visu komentēja, sevišķi, ja kaut kas nesanāca. Laukums bija slidens, es apstādināju bumbu, izsitu kaut kur, vēl paslīdēju un nokritu. Un, lai gan līdz tam brīdim viss ritēja mierīgi [smejas], Popkovs mani kā jauniņo uzmundrināja, slavēja un bija iejūtīgs, pēc šīs epizodes viņš pāri visam laukumam sāka brēkt: "Briesmoni, ko tu dari?! Kur tu sit bumbu?!" Man kājas sāka trīcēt, tomēr tieši pēc šīs spēles sāku apzināties, ka jābeidz sevi attaisnot un domāšanas līmenī jāpāriet uz pieaugušo futbolu. Jābūt gatavam tādai skarbai attieksmei, ir jānobriest.

Starp citu, ja izstāstīji šo epizodi, vai tā ir taisnība, ka karjeras sākumposmā diezgan vāji spēlēji ar kājām un pielikt šajā elementā palīdzēja īre no "Jūrmalas" uz "Blackpool" 2008.-2009. gadā?
Būtu jāsāk ar to, ko vārtsarga gadījumā vispār nozīmē spēle ar kājām? Un kā tas ir mainījies pa šiem gadiem? Citi vienmēr teikuši, ka vārtsargam laba spēle ar kājām ir bumbas izsišana tālu pretinieka laukuma pusē. Citi savukārt uzskata, ka vārtsargam svarīgākais ir izpildīt īsās piespēles, jo tagad ir komandas, kurās tālās piespēles gandrīz netiek izmantotas, un visa izspēle sākas ar īsajām piespēlēm no aizsargiem un vārtsarga. Man pašam šķiet, ka joprojām pārliecinoši svarīgākā prasme ir sargāt vārtus, bet spēle kājām nāk kā labs bonuss, bez kura mūsdienās gan grūti iztikt. Spēle kājām manā izpratnē ir bumbas apstrāde tā, lai bumba nelēkātu, ātra piespēle, just bumbu. Kad sāku karjeru, šie aspekti nebija tik svarīgi un netika daudz atstrādāti. Tāpat neteiktu, ka Anglijā šai elementā būtu strauji progresējis, varbūt tieši bumbas izsišanu tur nedaudz uzlaboju.

Zini, savā karjerā pagaidām vēl neesmu pabijis komandā, atskaitot varbūt DĀR, kurā vārtsargam būtu jādarbojas kā pēdējam aizsargam, izpildot daudz īso piespēļu. Kā rāda vēsture, pārsvarā esmu bijis komandās, kurās uzsvars ir uz aizsardzību - tā ka, pats saproti, ja pretinieki uz mums izdara spiedienu, tad pēc bumbas atgūšanas nesāksi aizrautīgi bumboties pie saviem vārtiem. Tāpēc gandrīz vienmēr ir bijis jāspēlē vienkārši - ar tālu izsišanu. Tiesa, burtiski pēdējā laikā pat tādā komandā kā "Arka" [kas allaž cīnās par izdzīvošanu Ekstraklasē - aut.] parādās tendence, ka tomēr jācenšas izspēlēt no aizmugures. Pamazām to sāku darīt, bet kopumā nekad neesmu izcēlies ar super spēli ar kājām. Arī 34 gados varu to mācīties un pamazītiņām progresēt.

Manā izpratnē vārtsargs spēlē ar kājām labi tad, ja komandas biedri, aizsargi bez bailēm atspēlē viņam bumbu atpakaļ pat tad, ja piespēle sanāk diezgan neērta un pretinieks ir kaut kur tuvumā.
Jā, piekrītu. Tiesa, ir arī teiciens, ka tehnisks vārtsargs ir ļaunums komandai. Tas, protams, joks, taču katrā jokā ir zināma daļa patiesības - 20 reizes šis tehniskais vārtsargs nospēlēs veiksmīgi, bet 21. reizē sāks apspēlēt uzbrucēju un ielaidīs muļķīgus vārtus. Vārtsarga pozīcija tomēr ir visatbildīgākā pozīcija no visām. Ja vārtsargs ir tehnisks, tad cepuri nost, taču es neuzskatu, ka spēle ar kājām ir svarīgākā kvalitāte vārtsargam.

Nokļūt Āfrikā un nezināt, cik par tevi samaksāja

Savdabīgi sanācis ar Latvijas izlasēm - tā kā tava karjera pārklājusies ar Koliņko un sevišķi pēdējos gados ar Vaņinu, tikai 33 gadu vecumā tiki pie teikšanas lielajā izlasē [domāts kvalifikācijas turnīrs - aut.], turpretī U-21 izlasē spēlēji ļoti agrīnā vecumā. 2005. gadā tikai 19 gadu vecumā EČ atlases turnīrā palīdzēji U-21 izlasei 10 tūkstošu skatītāju klātbūtnē viesos nospēlēt 1:1 pret Krievijas U-21 izlasi, kurai gandrīz visi puiši bija 1983. gada jeb par diviem gadiem vecāki.
U-21 izlasi toreiz vadīja Jurijs Ševļakovs, pēc tam vēl spēlēju nelaiķa Genādija Šitika (lai vieglas viņam smiltis) vadībā. Viens no iemesliem, kāpēc tik agrā vecumā spēlēju U-21, bija tas, ka trūka šī gadagājuma vārtsargu. Trūka otrā vārtsarga, jo bija tikai Ingus Lukovičs [2006. un 2007. gadā spēlēja Šauļu komandā, bet pirms 2008. gada sezonas guva nopietnu traumu un profesionāli vairs nespēlēja - aut.]. Sanāca, ka paņēma mani - divus gadus jaunāku.

Šajā vecumā spēlēji arī Portugālē pret vecākajiem Motinju, Meirelešu, Kvarežmu.
Portugālē rezultāts pat vēl bija pietiekami cienījams [0:3], taču snieguma ziņā noteikti vajadzēja spēlēt labāk - bija spēles nogriežņi, kad mūs tur pamatīgi masēja [smaida]. Tiesa, tie bija cilvēki no citas planētas, jau tobrīd to varēja redzēt. Tomēr mūsu kolektīvu atceros ar vispozitīvākajām atmiņām. Atceros arī spēli pret poļiem [tas notika jau divus gadus vēlāk - aut.], kuriem bija ļoti talantīga paaudze ar Blaščikovski, Piščeku, Fabiaņski, kuri kļuva par Polijas futbola zvaigznēm. Pret poļiem gan mēs rādījām labu raksturu - bijām vājāki, taču rādījām zobus, bijām nepiekāpīgi. Man šķiet, ka tāda rakstura reizēm pietrūkst mūsu šī brīža nacionālajai izlasei. Arī tad visi pretinieki bija objektīvi stiprāki par mums, taču mums palīdzēja jaunības maksimālisms un sportiskā bezkaunība.

U-21 izlasē Mežaparkā 2006. gadā.

Kā 22 gadu vecumā nokļuvi "Liepājas metalurgā"?
Kad pārstāvēju "Jūrmalu", man pirmo reizi piezvanīja Jurijs Andrejevs, tā brīža "Liepājas metalurga" galvenais treneris. Viņš sacīja, ka Liepājai ir divi vārtsargi Spole un Krucs solīdā vecumā [tobrīd attiecīgi 36 un 32 gadi - aut.] un vajag šo pieredzējušo brigādi atšķaidīt ar jaunāku vārtsargu. Cik atceros, uzreiz tiku pie spēlēšanas Eiropas līgā [divas nedēļas pēc līguma parakstīšanas - aut.] pret rumāņu "Vaslui" - zaudējām ar 0:2 un tika pateikts, ka esmu kļūdījies abos ielaistajos vārtos. Es pārstāju spēlēt. Abramčika vadībā biju stabils otrais numurs, bet spēlēja Viktors Spole un darīja to labi.

Pirmajos gados spēlēja Spole, bet 2011. gadā, kad viņš sasniedza 39 gadu vecumu, par "Liepājas metalurga" pamatvārtsargu kļuvi tu. Pasaki godīgi, vai kluba iekšienē bija kāda noruna, ka laiks dot ceļu jaunajam, vai tomēr vienkārši izkonkurēji viņu?
Varbūt neesmu informēts par kaut kādām aizkulišu sarunām, taču, manuprāt, tā bija godīga konkurence. Es to tā jutu. Nebija nekādas sarunas, ka "Viktor, tu tagad sēdēsi, jo jādod ceļš Pāvelam". Varbūt gribēja man dot iespēju, kuru es izmantoju, tiešām nezinu.

Liepājā pirmo reizi saņēmi labu atalgojumu? Daudz labu atsauksmju dzirdēts par Zaharjinu.
Atalgojuma līmeni "Jūrmalā" un "Liepājas metalurgā", protams, var nemaz nesalīdzināt. Zaharjins bija labākais kluba īpašnieks manā karjerā. Kaut gan arī "Jūrmalas" Bašarins bija labs cilvēks - nezinu, kāpēc tur pēc tam viss pajuka. Ar Zaharjinu man bija ļoti siltas attiecības, ļoti cilvēcīgas attiecības. Kad gribēju pamest Liepāju un doties uz DĀR, lūdzu Zaharjinam: "Palaidiet mani uz Āfriku spēlēt!" Man vēl bija spēkā līgums ar "Metalurgu", bet viņš teica: "Paša, ja tu to vēlies, es pat neskatīšos ne uz kādiem cipariem, vari braukt." Tā arī notika. Par to viņam milzīgs paldies - ka nerīkojās kā citos klubos. Toreiz šur tur bija modē paprasīt miljonu, taču Zaharjins tā nerīkojās. Es joprojām nezinu, kāda toreiz bija transfēra summa, taču bez problēmām tiku uz Āfriku.

Kādreiz Virslīgā niknākā sāncensība bija starp "Skonto" un "Liepājas metalurgu". Tu pieminēji kausa fināla zaudējumu pret "Skonto", pēc kura raudāji, un tā mača video apskatā labi dzirdams, kā liepājnieku fani skandē "Sū*a "Skonto"!" To dzirdot, tevī raisījās kaut kādas atmiņas no "Skonto" akadēmijas laikiem vai tomēr jau kā profesionālis biji pilnībā "Liepājas metalurga" ādā?
Drīzāk otrais variants. Kad tu izej laukumā, tu aizstāvi to klubu, kura kreklu tajā brīdī esi uzvilcis, nevis jādomā par to, cik tev labi bijis citā klubā. Kas bijis - bijis. Protams, pēc spēles tu sāc domāt par savu sniegumu tieši kontekstā, ka esi spēlējis pret bijušo klubu, taču nekā tāda man nav bijis pirms spēles vai tās laikā. Pat pirmo reizi spēlējot Zabžes "Gornik" [pavadītas divas pilnas sezonas - aut.] stadionā ar "Arka", kaut kas minimāli bija, bet pārsvarā emocijas parādījās jau pēc mača [kuru Šteinbors aizvadīja teicami - aut.], kad sāc atcerēties, ka šeit un šeit lieti sviedri un spēlēti mači.

Kā pats minēji, Latvijā kausu tā arī neieguvi, lai gan vairākus gadus pārstāvēji spēcīgo "Liepājas metalurgu", toties Polijā tavā kontā gan kauss, gan divi Polijas superkausi ar mazo klubu "Arka".
Futbola dievs man kā futbolistam kompensēja tos divus zaudētos Latvijas kausa finālus. Turklāt ar "Arka" finālā uzveicām tādu pretinieku kā Poznaņas "Lech". Atkal varam runāt par svaru kausiem - karjeras laikā ir veiksmes un neveiksmes, bet beigās tas viss ir aptuveni līdzsvarā.

"Liepājas metalurgs" 2009. gadā kļuva par Virslīgas čempionu, bet tu biji aiz Spoles muguras un tai sezonā turnīrā nospēlēji sešus mačus. Jūties kā tā gada Latvijas čempions?
Protams, spēlēju maz un nevaru sevi saukt par čempionu, taču tai pašā laikā biju komandas sastāvdaļa un vismaz statistikā šis tituls man būs. Tomēr apzinos, ka pilnvērtīgu ieguldījumu sniedza Viktors Spole. Kad vajadzēja, es viņu aizvietoju, un, šķiet, nemaz tik slikti to nedarīju. Bija patīkami būt daļiņai no šīs čempionu komandas.

Kuri "Liepājas metalurga" spēlētāji tev palikuši atmiņā kā titula kaldinātāji, līderi?
Tajos gados ļoti labi bija lietuviešu spēlētāji ar Tamošausku [martā kā treneris debitēja Lietuvas augstākajā līgā - aut.] priekšgalā. Vēlākos gados Jurģis Kalns spēlēja rezultatīvi [trešais rezultatīvākais 2011. gada Virslīgā - aut.].

Tavu acu priekšā par futbolistu izauga Rakels, ar kuru pēc tam ne reizi vien esi ticies Polijas Ekstraklasē, tāpat esat komandas biedri Latvijas izlasē. Tomēr viss sākās Liepājā.
Rakels iepatikās Abramčikam, kurš caur saviem kontaktiem viņu gribēja iekārtot tālāk. Liepājā viņu iespēlēja 16-17 gadu vecumā, taču, neskatoties uz to, Rakels ātri vien pat šajā vecumā sasniedza līmeni, kāds bija pieredzējušajiem futbolistiem. Tāpēc Rakela pārdošana bija loģiska un pareiza. Galu galā viņš aizbrauca uz Ekstraklases klubu Ļubinas "Zaglebie", lai gan, cik es zinu, viņam bija arī kosmiski varianti, tai skaitā no Bundeslīgas [medijos tika minēti "Sampdoria", "Basel", "Rubin" - aut.]. Polija arī nebija slikts variants. Esmu priecīgs par viņu, labs puisis.

Polijā Rakels vienīgo reizi tevi pārspēja 2014. gadā. Tai epizodē saskrējies ar Denisu un savu aizsargu, pēc ielaistajiem vārtiem dusmīgi signalizējot tiesnesim par iespējamo pārkāpumu. Pēc video noskatīšanās arī bija pretenzijas pret šiem Rakela vārtiem?
Nē, Rakels malacis, prieks par viņu - labāk viņš nekā kāds cits futbolists. Mana reakcija bija tāda tāpēc, ka sajutu kontaktu - sākumā nemaz nepiefiksēju, ka vārtus guvis Rakels. Apgāzos un tai mirklī biju izbrīnīts, ka tiesnesis nav nosvilpis pārkāpumu. Ja par Rakelu, tad viņš tajās sezonās bija viens no labākajiem spēlētājiem visā Ekstraklasē. Ļoti rezultatīvs, kas viņam ļāva aizbraukt uz Angliju. "Cracovia" ar Rakelu sastāvā arī kopumā labi spēlēja.

"Liepājas metalurgā" savu iespēju pacietīgi gaidīji jau no 2008. gada un tikai 2011. gada sezonā pirmo reizi biji pamatvārtsargs. Tomēr jau 2012. gada sezonas vidū pameti Liepāju, lai dotos uz DĀR.
Gribēju kaut ko pamainīt, ar Liepāju man bija ilgtermiņa līgums. Jau biju pavadījis tur četrus gadus, turklāt parādījās šī iespēja doties uz ārzemēm. Lielā mērā tā parādījās, pateicoties Denisam Ivanovam, kurš pirmais aizbrauca uz DĀR. Viņš, zinot ka DĀR klubs meklē vārtsargu, iepazīstināja ar mani savu aģentu, un tālāk jau viss aizgāja pa ķēdīti. Turklāt toreiz "Golden Arrows" treneris personīgi ieradās mani vērot Latvijā. Sākotnēji, kad aģents man teica, ka parādījusies interese no DĀR un ka treneris vēlētos atbraukt pavērot mani, laidu to gar ausīm - kāds gan bija ticamības moments, ja šis turku aģents sola, ka treneris no Āfrikas brauks, lai vērotu Latvijas spēlētāju?! Tas izklausījās nereāli, un es aizmirsu par šo sarunu. Pēc dažām nedēļām zvana šis aģents, precīzi nosauc mūsu nākamo divu spēļu kalendāru un saka, ka ieradīsies ar treneri klātienē, biļetes jau nopirktas. Patiešām atlidoja un pēc šīm divām spēlēm "Golden Arrows" treneris pienāca klāt, sacīja, ka vēlas mani savā komandā, piedāvāja konkrētus līguma nosacījumus. Es piekritu, tāpat uz turieni devās Ritus Krjauklis.

Tomēr pasaki godīgi, vai naudas faktoram nebija izšķiroša nozīme? Tu tomēr vietu "Metalurga" pamatsastāvā tikai nesen biji izcīnījis, turklāt pat no Latvijas, manuprāt, uz labu Eiropas līgu izrauties ir reālāk nekā no Āfrikas.
Neslēpšu, ka "Liepājas metalurgā" tolaik sākās finansiālās problēmas. Alga katru gadu samazinājās, nevis auga. DĀR bija iespēja labāk pelnīt, tāpēc uzskatu, ka rīkojos pareizi.

Navalka un dzīvs gailis dāvanā

Šoreiz es vēlētos pieminēt svaru kausus. Svaigā atmiņā ir 0:6 ar Latvijas izlasi Zalcburgā, kam ir izteikti negatīva nokrāsa, taču tai pašā "Red Bull Arena" astoņus gadus agrāk tu ar "Liepājas metalurgu" 2011. gada vasarā Eiropas līgā nospēlēji 0:0 pret spēcīgo "Salzburg", un šis mačs izrādījās liktenīgs tavā karjerā - tur tevi ievēroja poļi, kas vēlāk ļāva no DĀR nokļūt Polijas Ekstraklasē.
Kā man stāstīja, aģenti tai mačā Zalcburgā bija ieradušies vērot citu spēlētāju, taču acīs iekritu es. Vēl pirms devos uz DĀR, man piezvanīja Zabžes "Gornik" vārtsargu treneris, kurš aicināja uz testiem. Lai gan vēl atrados Liepājā, jau biju vienojies ar "Golden Arrows", tāpēc delikāti atteicu. Taču toreiz sirsnīgi parunājāmies un pēc gada atkal viņš man zvanīja, un šoreiz jau devos uz "Gornik".

"Gornik" galvenais treneris bija Adams Navalka - ļoti pazīstams speciālists Polijā, kurš vēlāk ar Polijas izlasi sasniedza 1/4 finālu "Euro 2016" [pusfinālā liedza iekļūt neveiksme 11 metru sitienu sērijā pret topošo čempioni Portugāli - aut.], kā arī aizveda to līdz PK2018 finālturnīram. Tu juti starpību starp Navalku un citiem treneriem savā karjerā?
Pirmkārt, vēlos teikt, ka manā karjerā klāt stāvējusi futbola veiksme un visi treneri, arī Latvijā, man bija lieliski. Tai skaitā vārtsargu treneri - varētu visus nosaukt un slavēt. Ierodoties Polijā savos gandrīz 28 gados, uzskatīju, ka šo to futbolā jau esmu redzējis. Taču viens aģents man teica, lai patrenējos ar "Gornik", jo tur ir labs treniņprocess, bet vēlāk jābrauc uz Angliju, kur ir interese no otrās un trešās līgas klubiem. Aizbraucu uz "Gornik", nezinot, kas ir Adams Navalka. Satikāmies viesnīcas vestibilā, jo komandai bija treniņnometne. Zini, kad viņš pienāca, man burtiski ar elektrību iesita. Kad uz viņu skatījos, sapratu, ka tas ir cilvēks ar vārdu, lai gan viņu nepazinu. Navalkas pieeja un harizma arī bija īpaša, inteliģence caurstrāvoja. Sāku trenēties ar "Gornik", un tā bija mana labākā nedēļa karjerā - vārtsargiem pārbaudēs sevi pierādīt nav viegli, blakus faktoru un veiksmes faktoru netrūkst, taču man toreiz sanāca absolūti viss. Uzlēcu virs savas galvas - pārbaudes mačos sargāju vārtus uz nulles, treniņos viss padevās. Fantastika, pats biju šokā par sevi. Treneris, protams, teica, ka redz mani savā komandā.

Kā šodien atceros dienu, kad pēc pārbaudes spēles pienāca "Gornik" sporta direktors Kšištofs Majs, lai vieglas viņam smiltis [pāragri mira 39 gadu vecumā - aut.], kurš interesējās par manām prasībām. Es nosaucu palielu skaitli. Viņš atbildēja, ka varu braukt mājās, un viņi padomāšot un tad zvanīs. Es dodos uz ģērbtuvi un pa ceļam satieku Navalku, kurš saka: "Nu ko, tiekamies pēc trim dienām?" Atbildēju, ka ar klubu pagaidām mazliet nevienojāmies un došos mājās. Navalka sacīja: "Sekundīti!" un aizgāja pie sporta direktora. Kādu laiciņu viņi runājās, un tad Navalka atgriezās un paziņoja: "Tev būs tas, ko vēlējies!" Es apstulbu. Kad viņš šādi mani aizstāvēja, būtu bijis gatavs bez maz vai par velti spēlēt viņa vadībā, iet cauri ellei un ugunij. Tāpat viņa pieeja darbā ar futbolistiem bija īpaša. Polijā sākumā nezināju valodu - Navalka reizi nedēļā mani aicināja uz kafiju. Tikāmies, un viņš allaž apvaicājās ne tikai par mani, bet arī manu ģimeni un tā tālāk. Brīnišķīga attieksme, ar kuru viņš izpelnījās lielu mīlestību no futbolistiem. Viņš demonstrēja, cik viņam ir svarīgas tuvas attiecības ar spēlētājiem.

Tai pašā laikā Navalka varēja tevi salamāt tā, ka maz neliksies. Taču pelnīti - viņš bija ļoti taisnīgs. Viņš uzskatīja, ka futbolists laukumā ir kareivis. Nekad neaizmirsīšu vienu atgadījumu. Mums Zabžē bija pirmsspēles treniņš, trenējām standartsituācijas, tika izpildīti centrējumi - es gaisā sadūros ar spēlētāju, nogāzos zemē, sajutu zobu kraukšķēšanu, spļāvu asinis. Pieskrēja dakteri, masieris, bet tas viss notika brīdī, kad treniņš tieši beidzās. Pamazām atguvos, devos uz ģērbtuvēm, bet Navalka piesauc pie sevis un ļoti nopietnā balsī saka: "Pāvel, viss labi, ja? Man likās, būs jāsauc ātrā palīdzība." Skatos uz viņu un nesaprotu, ko viņš ar to gribēja pateikt. Navalka turpina: "Pāvel, tu nedrīksti rādīt, ka tev sāp! Tu ko! Uz tevi taču visi komandas biedri skatās! Lai tā būtu pēdējā reize! Nākamreiz - nokrati smiltis un aiziet tālāk!" Tas bija treneris no citas planētas [smaida].

Ar "Arka" cīnāties par neizkrišanu, bet ar "Gornik" tavā pirmajā sezonā sākumā bijāt pat turnīra vadībā, pēc tam ļoti ilgu laiku otrajā vietā. Tomēr sezonas gaitā Navalka pameta "Gornik", lai pārņemtu Polijas izlasi, savukārt jūs galu galā atkritāt un pabeidzāt Ekstraklasi sestajā vietā, trīs punktus aiz Eirokausiem. Tas bija trenera faktors?
Visticamāk, ar Navalku mēs būtu varējuši nospēlēt labāk. Atnāca cits treneris, un es nevaru teikt, ka viņš bija slikts - arī viņš darīja savu darbu. Galu galā uzskatu, ka vieta astotniekā tāpat ir pozitīvi vērtējama.

Nav žēl, ka ar Navalku neizdevās pastrādāt ilgāk par šiem dažiem mēnešiem 2013. gadā?
Žēl gan.

Ar Navalku laikam nepaguvi parunāt poliski.
Kad viņš mani aicināja uz kafiju, tad runājāmies angliski. Tomēr reiz, kad mēnešus trīs četrus jau runāju poliski, Navalka ar sievu ieradās uz "Gornik" spēli un pēc tās pienāca pie manis. Satikāmies, un viņš sacīja: "Alez jak pięknie ty mowisz! [Cik skaisti tu runā poliski!]" Patīkami bija to dzirdēt no viņa. Ar Navalkas ilggadējiem asistentiem Bogdanu Zajoncu un vārtsargu treneri Jaroslavu Tkoču regulāri sazināmies, apsveicam viens otru svētkos. Zajoncam vienmēr lūdzu pasveicināt Navalku. Ļoti žēl, ka viņam neizdevās gūt panākumus Poznaņas "Lech" [pēc 2013.-2018. gada Polijas izlasē Navalka pārņēma Rudņeva bijušo komandu, tomēr neapmierinošo rezultātu dēļ nenostrādāja pilnu sezonu - aut.].

Šteinbors ar neseno Polijas izlases galveno treneri [2013.-2018.] Adamu Navalku, kurš pirms tam [2010.-2013.] trenēja Zabžes "Gornik".

Paturpinot treneru tēmu, izvēloties jaunu klubu, cik tev svarīgi, kurš ir galvenais treneris un kurš vārtsargu treneris? Nav tā, ka laika gaitā vārtsargu trenerim ir aizvien lielāka loma, jo šobrīd klubos vārtsargiem lielāka darīšana ir tieši ar viņu?
Joprojām liela nozīme ir abiem diviem - galu galā pamatsastāvu tomēr izvēlas galvenais treneris. Viņš ieklausās vārtsargu trenera rekomendācijās, tomēr par rezultātu atbildīgs ir galvenais treneris, nevis vārtsargu treneris. Tomēr, ja runājam par manu pēdējo darba vietu "Arka", man pirmoreiz piezvanīja tieši vārtsargu treneris, nevis galvenais treneris Gžegožs Niciņskis. Tieši ar vārtsargu treneri [Jaroslavu Krupski] apspriedām to, vai es braukšu uz "Arka", kāds būs treniņprocess un tā tālāk. Globāli, protams, primāri ir labs kontakts ar vārtsargu treneri. Ar galveno treneri var būt dažādi, bet, lai es kā vārtsargs būtu labā formā un noskaņojumā, attiecībām ar vārtsargu treneri ir jābūt nevainojamām. Jābūt saderīgiem raksturiem un virknei citu nianšu. Šobrīd "Arka" man šai ziņā viss ir kārtībā.

Ar "Gornik" spēlējāt tīri labi, abās sezonās ieņēmāt vietas tabulas augšējā daļā [6. un 7.], tomēr komandu pameti. Lasīju, ka iemesls bija piedāvātā alga, kas bija mazāka, acīmredzot finansiālu problēmu dēļ ["Gornik" nākamajā sezonā izkrita no Ekstraklases - aut.]. Kāpēc pārcēlies uz Kipru, nevis uz citu Polijas komandu?
Teikšu godīgi, ka konkrēts piedāvājums bija tikai viens - no Kipras "Nea Salamis". Runu līmenī bija arī citi varianti, taču dzīve man ir iemācījusi, ka runas ir vienmēr, bet ar konkrētību runas beidzas reti. Tāpēc, par spīti dažādiem solījumiem Polijā, nolēmu negaidīt un paņemt to, kas ir par 100% - parakstīt līgumu ar Kipras klubu. Nezinu, vai tas bija labs lēmums, taču Polijā pēc tam atgriezos tik un tā.

Starp citu, kas notika ar gaili, kuru tev 2014. gadā uzdāvināja "Gornik" līdzjutējs?
[Iesmejas] Nezināju, ko ar viņu darīt, jo viņš reāli bija dzīvs, un es pat nezināju, vai viņu vest uz mājām. "Gornik" ir īpašs līdzjutējs vārdā Leons. Viņš ir kā kluba talismans, un viņš izmanto ogļraču zvanu, kad guvām vārtus vai ko citu labu paveicām. Un tāpat viņš arī veda uz spēlēm gaiļus, lai dāvinātu tos mača labākajam spēlētājam. Nezināju, ko darīt, bet mani nomierināja un nākamajā dienā saņēmu viņu jau mirušu un izplūkātu. Sieva izvārīja garšīgu zupu, un mēs viņu apēdām [smaida].

Pēc Kipras posma tikt atpakaļ Polijā bija viegli? Tevi joprojām labi atcerējās?
Kā gan tur viss sanāca [domā]... Nezinu droši, kā "Arka" mani atrada. Šķiet, tas varēja būt saistīts ar to vārtsargu treneri, kurš trenēja mani Zabžes "Gornik". Tas bija Jaroslavs Tkočs [piecus gadus strādājis par vārtsargu treneri Navalkas vadībā Polijas izlasē - aut.], un viņš ir labs draugs "Arka" vārtsargu trenerim Jaroslavam Krupskim. Cik saprotu, viņiem bija ciešs kontakts, vārds pa vārdam, un nonācu Gdiņā. Man ar Tkoču allaž ir bijušas labas attiecības, uzturam kontaktus. Kad pateicu viņam, ka pametu Kipru un atgriežos Latvijā, viņš acīmredzot mani rekomendēja. Tā nonācu "Arka".

Turpinājums sekos! Tuvāko dienu laikā tiks publicēta intervijas 2. daļa.

  +2 [+] [-]

, 2020-04-26 22:41, pirms mēneša
Labs darbiņš!

  +2 [+] [-]

, 2020-04-26 23:36, pirms mēneša
Gara, ļoti laba pusintervija!

     [+] [-]

, 2020-04-29 21:54, pirms mēneša
Toreiz, cik atceros, "Skonto" bija Piedels, Pavlovs, Doroševs un, šķiet, vēl viens.

Jevgeņijs Laizāns?