Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:118, Did:0, useCase: 0

Asaras un brīnums Šveicē, treneris kā tēvs: Mārcis Ošs par labāko sezonu karjerā

Agris Suveizda

Asaras un brīnums Šveicē, treneris kā tēvs: Mārcis Ošs par labāko sezonu karjerā
Mārcis Ošs tiek sveikts ar pirmajiem vārtiem Šveicē. Foto: "Xamax"

Ar limbažnieku Mārci Ošu runājām starp patīkamāko un droši vien nepatīkamāko brīdi viņa futbolista karjerā. Vien trīs dienas pirms intervijas Ošs un viņa pārstāvētais Neišatales "Xamax" izbraukumā atspēlēja četru vārtu deficītu un pendelēs pret "Aarau" nosargāja vietu Šveices Superlīgā, taču dažas dienas vēlāk Latvijas izlase ar Ošu aizsardzības centrā mājās bezcerīgi zaudēja gan Izraēlai (0:3), gan Slovēnijai (0:5). Īre Šveicē ir beigusies, un nepilnus 28 gadus vecais Jūrmalas "Spartaka" īpašums sarunā ar Sportacentrs.com atskatījās gan uz aizvadīto sezonu, kas viņam bija tikai otrā leģionāra karjerā, gan arī uz iespējamo nākotni.

- Būtu dīvaini sākt ar ko citu kā svētdienas spēli pret "Aarau". Kādas bija sajūtas pēc tāda mača, kuru izvilkāt no būtībā pilnīgi bezcerīgas situācijas?
- Tā bezcerīgā situācija drīzāk bija starp līdzjutējiem un futbola skatītājiem, jo komandā bezcerīgas situācijas tomēr nebija. Mēs apzinājāmies savu spēku. Skaidrs, ka 0:4 mājās, savā laukumā, uz sintētikas, uz kuras pretinieki īsti nespēlē, bija kaut kas traģisks. Mums visiem tas bija tāds šoks un kauns, bet varēja just, ka treneri vēl nav padevušies un ka spēlētāji, kuri komandā jau bija vairākus gadus, tam ticēja. Pat tādā situācijā, kurā mums bija izkrituši kādi trīs četri pamatsastāva spēlētāji, izgājām laukumā un parādījām, ka visu varam mainīt. Skaidrs, ka nedomājām, ka tūliņ uzvarēsim ar 4:0 un paliksim līgā. Uzdevums bija pēc iespējas agrāk gūt pirmos vārtus, lai viņi sāktu nervozēt, jo viņiem bija diezgan jauna komanda – laukumā spēlētāju vidējais vecums bija ap 22 gadiem. Tās bija neaprakstāmas emocijas. Grūti tagad tās vispār aprakstīt, jo 4:0 izbraukumā ir kaut kas – zinot, cik grūti visiem klājās tajā laukumā ["Aarau" mājās nebija zaudējusi 13 spēlēs pēc kārtas - deviņas uzvaras, četri neizšķirti, vārti 30:12]. Pagaidām trūkst vārdu.

- Saki, ka ticējāt, taču pats zini, cik maza ir iespēja izbraukumā atspēlēt tādu deficītu. Lai gan, no otras puses, varbūt psiholoģiskā ziņā palīdzēja virkne atspēlēšanās piemēru no Čempionu līgas? Kā vispār mentāli gatavojāties šai spēlei?
- Nav noslēpums, ka mūsu treneris [Stefans Anšo, kurš tagad trenēs Roberta Uldriķa "Sion" - A.S.] ir spēlējis "Liverpool", un viņa vienīgais ierocis bija parādīt tos momentus un tās spēles [no šīs sezonas pret "Barcelona" – 0:3, 4:0]. Vēl rādīja videosižetu, kurā cilvēks runā par to, ka viss ir sirdī un galvā. Principā pat neskatījāmies savas kļūdas [pirmajā spēlē], kā ielaidām vārtus vai kā mēs spēlējām. Uzreiz divas dienas pēc kārtas tika rādīti motivējoši video. Parādīja, ka viss ir iespējams un ka viss ir sirdī un galvā, un uz tā pamata viss arī tika balstīts – nevis uz to, kā un ar kādu taktiku mēs spēlēsim. Skaidrs, ka arī trīs gūti vārti pēc standartsituācijām ir diezgan liela veiksme, zinot, ka no standartiem līdz tam guvām diezgan maz vārtu. Nezinu, laikam visi futbola dievi tajā dienā bija ar mums. Grūti to izskaidrot. Arī pats tik bieži vārtus negūstu, bet šajā guvu. Grūti aprakstīt. Visas emocijas pēc spēles bija kaut kas nereāls. Kad realizējām izšķirošo pendeli, pa kreisi prezidents zemē raudāja, spēlētāji raudāja, pretinieku līdzjutēji raudāja, spēlētāji raudāja – tas bija kaut kas neaptverams, likās, ka visas emocijas, kas ir uz pasaules, tobrīd bija šajā laukumā. Bija prieks to izdzīvot.

- Arī tev asariņa nobira?
- Sākumā likās, kāpēc viņi tā pārdzīvo, un tad viņu iespaidā tās emocijas nedaudz piemetās arī man – arī man sariesās asaras. Tajā brīdī reāli saprati, cik tiem cilvēkiem tas bija svarīgi – tādas emocijas, atspēlējoties no 0:4 un paliekot līgā, var negūt, pat izcīnot kausu vai čempionu titulu.


- Čempionu līgā komandām starp spēlēm tomēr bija viena vai vairākas cīņas, kurās emocijas un prātu varēja nedaudz pārslēgt. Jums starp spēlēm bija trīs dienas, kurās droši vien domājāt tikai par to 0:4. Pieļauju, ka tās dienas bija diezgan smagas.
- Un vēl jāapzinās, ka Čempionu līgā viņiem arī bija vairāk dienu atjaunošanās procesam, bet mums laika nebija vispār un uzreiz nākamajā dienā braucām uz viesnīcu. Īsti nebija laika aptvert notikušo – varbūt tā pat bija labāk, ka nebija daudz laika par to domāt. Kā spēlētāji saka, pēc zaudējuma uzreiz gribas revanšu. Un te šāda iespēja bija – uzreiz iet un parādīt, ka tā spēle bija tikai kļūda. Viss sakrita mums par labu.

- Viss izšķīrās pendelēs. Cik augstu vai zemu tu biji komandas pendeļu hierarhijā?
- Skaidrs, ka Latvijā pendeļu izpildīšanā es droši vien rangā būtu augstāk, bet, zinot, cik labi viņi izpilda pendeles un standartsituācijas, centra aizsargam tuvumā lāga nevajadzēja būt. Mūsu spēlētāji diezgan meistarīgi izpildīja visas piecas pendeles. Arī tas ir mazs veiksmes faktors – vārtsargs var lekt uz pareizo pusi un bumbu paņemt. Bet, kā redzi, tajā dienā viss bija par labu mums.

- Kā nosvinējāt?
- No stadiona izbraucām tikai četras stundas pēc spēles. Nosvinēja kā kurš. Kāds trakoja, emocijas bija neaprakstāmas – līdz šim tādas vēl nebiju izbaudījis. Grūti teikt, kā nosvinēja, drīzāk – kā pārdzīvoja to visu. Asaru, pārdzīvojuma, ka tas viss ir noticis, bija vairāk nekā prieka. Pozitīvākais mirklis bija tad, kad atbraucām atpakaļ uz pilsētu un sagaidīja daudz līdzjutēju, priecājās par to visu – pilsētā bija lieli svētki.

- Ģērbtuvi aiz prieka izdemolējāt?
- Nē, jo diezgan ilgi bijām ārā pie saviem līdzjutējiem – pat kādu pusotru stundu. Pēc tam jau visas emocijas bija norimušās. Skaidrs, ka šampanietis gāja pa gaisu tā, it kā mēs būtu izcīnījuši kausu.

- Tās bija spilgtākās emocijas karjerā?
- Tagad varu teikt, ka jā. Grūti teikt, kas to var pārspēt, jo, kā jau teici, atspēlēšanās no 0:4 – bezcerīgas situācijas – izbraukumā… Saņēmu daudz apsveikumu, un visi rakstīja, ka ir šokā, un prasīja, kas tur notika. Grūti aprakstīt, gribētu spēli vēl kādu dienu noskatīties pilnā apjomā.


Mārcis Ošs pēdējā mājas spēlē pret "Aarau". Foto: "Xamax".

- Klubu sezona tev ir beigusies. Līgums ar Jūrmalas "Spartaku" tev ir vēl uz pusotru gadu. Kas notiek tālāk – kur brauksi, kur trenēsies?
- Tagad ir tāds kā gaidīšanas laiks. Sezonas otrajā daļā sevi parādīju labi. Sezonas pirmā daļa varbūt bija tāda kā ievelkoša, lai vispār saprastu, kas notiek. Zinot, cik daudz laika man tas parasti prasa, cik emocionāls esmu, cik lēni iepazīstos ar draugiem un kamēr vēl jāpierod pie sadzīves, tas viss prasīja laiku. Taču tas, ko darīšu, viss ir kluba rokās. Zinu, ka ar viņiem jau ir sazinājušies vairāki Šveices klubi un izrādījuši interesi. Tāpat interesējusies ir arī "Xamax". Tāpēc vairāk ir tāda neziņa – tas vairs īsti nav atkarīgs no manis, es jau izdarīju visu, ko varēju. Tagad viss būs atkarīgs no tā, cik kurš būs gatavs maksāt vai kādu līgumu piedāvāt. Viss ir klubu rokās.

- Galavārds būs Jūrmalas "Spartakam"?
- Protams, bet skaidrs ir arī tas, ka viņi ar mani konsultējas un prasa arī manu padomu. Tas savā ziņā tomēr ir arī mans lēmums – kur gribu spēlēt vai kur gribu iet. Pēc izlases atpūtīšos, un tad jau drīz visi klubi sāks gatavoties jaunajai sezonai. Aptuveni nedēļas laikā [šī nedēļa gan jau ir apritējusi – A.S.] būtu jābūt skaidrībai, kur būšu nākamajā sezonā.

- Jau teici, ka ir interese no citiem Šveices klubiem. Prasīšu tieši – no Sionas un Cīrihes?
- Jā, tie paši klubi, par kuriem jūs jau visu laiku runājat. Tā ir, jā. Varbūt ir vēl kāds klubs, par kuru nezinu, bet tie ir šie klubi. Un arī, protams, pats "Xamax" – arī viņi ir sazinājušies.

- Ko tavā izvēlē maina "Xamax" palikšana? Izkrišanas gadījumā to variantu droši vien nemaz neizskatītu?
- Protams, ka nē, un domāju, ka arī viņi tādu variantu neizskatītu, jo par mani, saprotams, ir jāmaksā [transfērs]. Klubam nav tas lielākais budžets, un domāju, ka no abām pusēm šāda iespēja būtu diezgan nereāla. Taču tagad, klubam paliekot līgā, budžets nākamajai sezonai uzreiz būs uz pusi lielāks. Tādēļ arī tā ir iespēja. Protams, ka tā man ir labi zināma vieta – viss pazīstams, esmu iedzīvojies, komanda pazīstama, prezidents zināms. Tur no emocionālā viedokļa varbūt justos labāk, bet jāsaprot arī tas, ka man vairs nav 20 gadu, lai tikai spēlētu. Man kaut kas ir arī jānopelna. Ja būs iespēja pāriet uz līmeni augstāku komandu, kādēļ gan to nedarīt. Tāpēc jācer, ka viss izdosies.

- Anšo pāriet uz Sionu, tādēļ jāvaicā, kā no viņa atvadījies – kā uz drīzu tikšanos?
- Nav ko slēpt, ka viņš līdz šim man ir bijis kā tētis. Kad kāds treniņš bija pārāk ilgs, visi komandā smējās, ko tavs tētis atkal ir izdomājis. Skaidrs, ka viņam es patīku. Kā atvadījos? Ar pozitīvām emocijām. Viņš novēlēja veiksmi turpmākajā dzīvē, bet skaidrs, ka tas bija vairāk caur puķēm, jo, cik esmu runājis ar vārtsargu treneri, kurš dodas viņam līdzi, viņš saka, ka cer, ka drīz tiksimies. Domāju un ceru, ka [atvadījāmies] vairāk uz drīzu tikšanos, bet tas nav atkarīgs no manis – tas būs atkarīgs no tā, vai klubi spēs vienoties. Protams, gribētu sekot viņam, jo viņš manā spēlē ir daudz ko mainījis un palīdzējis. Viņš man uzticējās un daudz ar mani strādāja video. Man patīk viņa darba metodes un tas, kā viņš attiecas pret mani. Kā teikt, viņš Šveicē vienmēr bija mana aizmugure, uz kuru varēju paļauties, un gribēju ar savu spēli laukumā viņam dot to pašu arī pretī. Domāju, ka man tas izdevās.

- Kā ieguvi viņa uzticību?
- Grūti pateikt. Viņš ir spēlējis Anglijā, un visi zina, kāds tur ir spēles stils. Katrā treniņā centos to parādīt un katrā epizodē darboties ar maksimālu atdevi. Tā arī varētu būt tā spēle, kādu viņš vēlas redzēt,- agresīva, nepadošanās nevienā epizodē. Un tas droši vien ir viens no iemesliem, kādēļ viņam tik ļoti iepatikos.

- Treneru maiņa bija lūzums sezonā – gan tev, gan visai komandai?
- Domāju, ka tas bija baigais lūzums visai komandai, jo sniegums strauji uzlabojās un tika sakārtota spēle aizsardzībā. Pirms tam bija tāda visai neprofesionāla pieeja, bet līdz ar trenera maiņu daudz kas izmainījās un kļuva daudz profesionālāk. Uzlabojās katra spēlētāja sniegums. Un tādā veidā izlīdām no pilnīgi bezcerīgas situācijas un varējām pat pacīnīties arī par kādu lielāku sapni – Eirokausiem, par ko daudzi runāja. Izlīdām no tādas situācijas [tabulā] un beigās vēl izlīdām arī no tādas spēles. Viss beidzās veiksmīgi.

- Kā treneris visu uzlaboja? Bija vairāk darba pie taktikas, ar video, vairāk individuālo treniņu?
- Pamainījās treniņprocess. Vairāk sākām strādāt pie aizsardzības, un viņš pamainīja arī spēlētāju mentalitāti. Sākām vairāk cīnīties cits par citu – viņš izveidoja labu kolektīvu. Tas bija viens no iemesliem, jo pirms tam bija redzams, ka spēlētāji laukumā pastaigājas. Ar treneru maiņu viņš sāka pret mums izturēties agresīvāk. Pēc uzvaras pār [Šveices stiprāko klubu] "Young Boys" nākamajā nedēļā it kā vajadzēja būt labam noskaņojumam, bet treneris pēc savas psiholoģijas saprata, ka spēlētāji pēc tādas uzvaras būs atslābuši, un nākamajā nedēļā bija ļoti agresīvs. Ar tādu pieeju viņš arī spēja mūs noturēt, likt pilnveidoties un uzlabot sniegumu.

- "Grasshopper" fani, maigi sakot, nebija pārāk priecīgi par cīņu par palikšanu, un klubs beigās arī izkrita. Kā jūsu fani kritiskos brīžos uztvēra vietu tabulā, jo gandrīz visu sezonu bijāt desmitie vai devītie?
- Mums ar skatītājiem bija diezgan pozitīvas attiecības, un no viņu puses nebija jūtama liela kritika. Viņi laikam arī apzinājās mūsu vietu un mūsu spēku šajā brīdī. Ja mūs salīdzina ar "Grasshopper", tad viņu budžets, protams, bija daudz lielāks un sastāvs – daudz meistarīgāks, ja tā var teikt. Tāpēc fani mūs arī atbalstīja līdz pēdējam. Skaidrs, ka 0:4 pirmajā pārspēlē viņiem bija kaut kas nenormāli traks – tad pret mums arī bija kaut kāda neliela nepatika -, taču visi tāpat ticēja un rakstīja pozitīvas vēstules. Un mēs viņu ticību attaisnojām.


Mārcis Ošs pret Cīrihes "Grasshopper". Foto: "Xamax".

- Tā nepatika vairāk izpaudās pēc pašas spēles turpat stadionā?
- Vairāk jau uzreiz stadionā pēc spēles, bet pēc tam vairāk bija uzmundrinošu vēstuļu. Taču zaudējums ar 0:4 pašam liek nedaudz nokaunēties – negribas iet ārā un liekas, ka visi uz tevi skatās, jo pilsēta ir maza. Tajā dienā, kad spēles nav, futbola aktivitāte it kā nav liela, taču tāpat jūti, ka uz tevi skatās – iedzīvotāji jau zina, ko dari ikdienā un ka spēlē "Xamax". Tas bija jūtams, un gribējās to mainīt.

- Teici, ka pirmais pusgads aizritēja iejūtoties jaunā vidē. "Xamax" no citām komandām atšķīrās ar to, ka kādi 80% spēlētāju tajā spēlēja jau vairākas sezonas. Juti, ka esi ieradies kā svešais jau izveidotā kolektīvā?
- Ja skatās uz tām komandām, kurās esmu bijis, var teikt, ka varēja just, ka esmu nonācis vienā lielā ģimenē. Spēlētāji cits ar citu ilgstoši bijuši kopā, un tas bija jūtams. Par to pārliecinājos arī pēc pēdējās spēles. Pirms tam, kad atbildes spēlē devāmies laukumā, spēlētāji teica, ka tev ir jābūt ar sirdi par šo komandu. Tad arī to sapratu. Daudzi spēlētāji atbrauc, izlido un aizbrauc, bet man bija atbildības sajūta, jo negribēju izkrist līgu zemāk – ka esmu atbraucis un atkal izkritis no augstākās līgas kā Polijā [2016. gadā Ošs spēlēja Polija dalīti titulētākajā klubā Zabžes "Gornik" - A.S.]. Arī tā tomēr ir sava veida statistika un ne tā labākā. Līdz pēdējam negribējās vēlreiz izlidot no augstākās līgas. To varēja just katrā spēlētājā, tādēļ varēja just ģimenes sajūtu.

- Polijas pieredze bija sliktākā tavā karjerā?
- Katra pieredze ir kaut kāda pieredze, kas kaut ko dod. Salīdzinot to visu izdzīvoto un to, cik tur bija grūti, Šveicē bija kā diena pret nakti. Vai tā bija slikta pieredze? Arī tā droši vien bija kaut kāda mācība. Ja reiz nokļuvu šeit, tātad viss bija tā, kā tam bija jānotiek.

- Kuras mācības no Polijas tev palīdzēja labāk iejusties Šveicē?
- Protams, ka ir vajadzīgs laiks, lai iedzīvotos jaunā kolektīvā. Nevar atbraukt un uzreiz būt draudzīgs vai pierast pie vides. Tas bija pats galvenais, kas lika saprast – esi mierīgs, vajag dažus mēnešus, lai iedzīvotos un saprastu, ka tavas mājas un dzīvoklis tagad ir šeit un ka pārstāvi šo komandu. Pametot Poliju, man nebija tādu skumju, ka braucu prom no mājām, bet, pametot Šveici, tādas sajūtas bija gan – bija mazliet skumji, jo atstāju ģimeni, atstāju mājas, kurās jau esmu iedzīvojies, pie visas pilsētas jau biju ļoti pieradis.

- Tev arī sākums bija visai savdabīgs – jau pirmajā spēlē iesiti savos vārtos. Komandas biedri neskatījās šķībi, kas tas tāds pie mums atbraucis?
- Protams, ka tas bija grūti. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka Latvijas futbolu nevar salīdzināt ar Šveices futbolu – kā diena pret nakti. Viss notiek daudz ātrāk, spēlē pret komandu, kas spēlēja Čempionu līgas grupu turnīrā. Ātrumi bija daudz lielāki nekā šeit, un pie tā visa bija jāpierod. Taču, kā jau teicu, komandā bija jūtams ģimeniskums un draudzīgums – nekādas agresijas citam pret citu nebija. Arī pret jaunajiem – jau pirmajā treniņā ļoti labi pieņēma. Tā ka neviens pārāk šķībi uz mani neskatījās. Es gan, protams, arī nesapratu visu, ko viņi runāja ģērbtuvēs. Varbūt kaut ko arī teica, bet negatīva attieksme pret mani nebija jūtama. To jau vien pierāda tas, ka katrs otrais spēlētājs katru dienu nāca klāt un lūdza, lai palieku – ka esmu viņiem ļoti svarīgs. Es novērtēju, ka man bija iespēja spēlēt kopā ar viņiem.

- Valodas barjera bija komandā?
- Daudzi angliski nerunā, jā, tādēļ kaut kāda valodas barjera bija. Taču interesantākais, ka viņi, lai arī pārāk nesaprata, centās ar mani runāt angliski un mēģināja atrast iespēju ar mani sazināties. Sezonas beigās jau mazliet sapratu franču valodu, tāpēc bija nedaudz vieglāk. Neko īpašu pateikt nevarēju, bet vismaz sapratu uztvēru, ko treneris vai spēlētāji centās man sacīt.

- Visi spēlētāji zināja, kur kartē atrodas Latvija?
- Nē, skaidrs, ka nē (smejas). Taču daļa spēlētāju ir bijuši Rīgā, un viņiem te patika. Tomēr liela daļa nezina, kur atrodas Latvija, lai arī nemaz tik tālu no viņiem neesam. Starpā Lietuva, Polija un Vācija, bet viņi nezina.

- Atkal droši vien ir liela atšķirība konkrēto klubu vēsturē un tradīcijās, bet spiediens Polijā un spiediens Šveicē – cik ļoti tas atšķīrās?
- Protams, ka Polijā visi pret tevi bija daudz agresīvāki. Kā jau vairākkārt esmu teicis, piedzīvoju to, ka pēc zaudētas spēles brauc mājās un fani tevi aptur – zaudējuma dēļ ir gatavi izdarīt bez maz vai jebko. Šveicē nekā tamlīdzīga nav. Liekas, ka ir sajūta, ka fani dzīvo kopā ar komandu – ja zaudē, viņi ir kopā ar tevi, ja uzvari, tad vispār super. Tās nav salīdzināmas lietas. Skaidrs, ka Polijā skatītāju bija vairāk un atmosfēra bija daudz labāka, bet, ja tā skatās, tad man droši vien labāk patika spēlēt Šveicē – pie tādas atmosfēras, kad jūties nedaudz brīvāk. Tādā situācijā arī zini, ka spēlē savu līdzjutēju dēļ un ka viņi vienmēr tevi atbalstīs. Savukārt Polijā, kad uzvaras mijas ar zaudējumiem, uzreiz ir agresija, nepatika, to visu pieņemt ir grūti.

Apmeklētība Šveices futbola, Polijas futbola un Šveices hokeja līgās

ŠveiceVidējiPolijaVidējiHokejsRegsezPlayoff
Young Boys25751Legia20930Bern1629016687
Basel24259Wisla K16660Lions9694
St. Gallen12692Lechia14746Zug69527193
Zurich10660Gornik Z13205Lausanne64986700
Luzern9364Lech11953Lugano63017037
Sion9106Jagiellonia9458Fribourg-Gotteron6077
Xamax6002Slask9065Biel-Bienne60286521
Thun5702Arka7016Geneve-Servette60197026
Grasshopper5639Cracovia6958Tigers57476000
Lugano3557Korona6643Ambri-Piotta54896295
Pogon6463Davos4307
Piast4978Lakers3985
Legnica4951
Zaglebie L4863
Wisla P4334
Zaglebie S3205
Kopā11273Kopā9125Kopā69499289

- Ažiotāža no mediju puses?
- Pret mani nekādas ažiotāžas noteikti nebija, jo viņi zināja, ka es neprotu franču valodu. Sākumā, protams, kaut kas bija – kāds tulkoja, ka bija kritika arī par manu spēli, ka tas neesot spēlētājs, kurš klubam varēs palīdzēt. Taču sezonas beigās jau bija pāris interviju, kurās viņi uzskatīja, ka esmu kļuvis par vienu no Šveices labākajiem aizsargiem. Viss ir atkarīgs no tava snieguma. Ja spēlēsi slikti, tad komentāri būs slikti, un otrādi. Tā dzīvē ir pieņemts, un tam tā ir jābūt – tas ir tikai normāli.

- Prasīju, vai emocijas pēc pārspēlēm bija spilgtākās tavā karjerā. Tad arī jāvaicā, vai šī bija tava labākā sezona karjerā.
- Es domāju, ka jā, un domāju, ka te arī īsti nav nekā piebilstama. Tādā čempionātā aizvadīt pilnas 25 spēles, guvu vārtus – tādēļ tā arī bija labākā [sezona] un labākā pieredze manā dzīvē.

- No braucoša "Spartaka" vilciena bez nekādas pauzes ielēci braucošā vilcienā Šveicē. Tas, ka izturēji šo lēcienu, nozīmē, ka jau Latvijā atbildi tam līmenim un šeit biji novērtēts par zemu?
- Ir jau bijuši cilvēki, kuri teikuši, ka man ir spējas spēlēt, taču es nekad neesmu bijis jauniešu izlasēs, arī lielajā izlasē parasti biju pēdējais cilvēks, kurš aizlāpīja kādu caurumu – lai citu savainojumu dēļ būtu tie 23 spēlētāji. Domāju, ka Šveice un tieši treneris man ir daudz ko mainījis. Kad braucu prom, galvenajam trenerim arī teicu paldies par to, ka izmainīji manu dzīvi. Pa lielam tā tas arī bija. Būtu vēl vienu vai divus gadus palicis Latvijā, domāju, ka es jau būtu tuvu finišam – kurš gan 30 gadu vecumā kādu ņems no Latvijas čempionāta. Protams, ka nepaņems – tas ir jāsaprot.

- Kas bija galvenais aspekts, kurā šosezon progresēji?
- Domāju, ka spēcīgāks kļuvu psiholoģiski un mentāli un atbrīvotāks – tieši laukumā. Tās spēles, pretinieki un viņu meistarība taču padara spēcīgāku arī tevi pašu. Pierodi pie tādiem pretiniekiem un kļūsti spēcīgāks arī pats. Tas droši vien ir viss kopums, ka labāks kļuvu katrā no elementiem. Bet galvenais bija kļūt mentāli stipram. Latvijā tomēr jūties tādā kā komforta zonā – zini, ka spēlēsi tāpat, treniņos vari lāga nestrādāt. Lai arī pats saki, ka strādā, bet kaut kur tomēr noslinko. Tur tā nevar, jo uz tavu vietu pretendē pieci seši spēlētāji. Ja blakus ir Kosovas U21 izlases aizsargs, tad savos 28 gados nedrīksti būt sliktāks par viņu – jāstrādā ir gribot negribot.

- Ar mentālo spēku laukumā domā spiediena izturēšanu un koncentrēšanās nezaudēšanu, nepieļaujot mazas kļūdiņas, kuras gadās Latvijā?
- Latvijā pieļaujot kļūdu, ir 80% iespēja, ka netiksi sodīts. Taču tur katru mazāko kļūdu pretinieks izmantos – jākoncentrējas katrā epizodē. Ne velti treneris ar mani runāja un teica, lai koncentrējos visai spēlei – arī tad, kad esmu bez bumbas vai esmu tālu no bumbas. Tieši tur arī pieliku.

- Latvijā treneri arī bieži runājuši, ka Mārcis augstākam līmenim ir par lēnu un smagnēju. Šveicē saprati, ka vari tikt līdzi arī dribla ziņā daudz meistarīgākiem spēlētājiem?
- Kā pēc visiem testiem man teica treneris, es nemaz neesmu tik lēns. Un arī neesmu lēnākais komandā – vienmēr esmu bijis pa vidu. Varbūt mana ķermeņa uzbūve un izmēri tam visam liek izskatīties ļoti lēni. Bieži vien ir spēlētāji, kuri ir skrienoši un ātri, bet izvēlas nepareizu pozīciju laukumā, un tādās epizodēs, kad uzbrucēji iziet viens pret vienu, esi ļoti tālu no viņa – centies viņu noķert, bet loģiski, ka to neizdarīsi, jo esi pārāk tālu. Tāpēc, kā treneris teica, ātrums nav problēma – ir svarīgi epizodi saprast taktiski un ieņemt pareizu pozīciju, tad arī vienmēr varēsi skriet kā līdzīgs ar līdzīgu.

- Latvijā komandas arī bieži spēlē ļoti piesardzīgi ar zemām aizsardzības līnijām. Šveice tomēr ir starp rezultatīvākajām līgām Eiropā. Atšķirība spēles stila un arī tajā ziņā, cik lielas zonas aizsargiem jānosedz, bija milzīga?
- Sezonas pirmajā pusē mūsu aizsardzība bija pilnīgi šķidra. Visi pret mums skrēja viens pret vienu, un varēja teikt, ka aizsargi ir slikti, bet tas tomēr bija trenera darbs. Atnākot jaunam trenerim, viņš uzreiz visu samainīja – sākām spēlēt no aizsardzības, saprotot savu spēku. Tas bieži vien ir liels faktors, ka cilvēki nesaprot savas spējas un grib spēlēt tādu futbolu, kādu vienkārši nespēj izpildīt. Skaidrs, ka Šveices līga ir viena no rezultatīvākajām, un man tas bija tāds šoks – pret "Young Boys" esam vadībā ar 2:1, bet turpinām iet uzbrukumā, necenšamies aizsargāties un beigās zaudējām ar 2:5. Pie tā bija jāpierod. Tā ir cita mentalitāte. Viņi varbūt domā, ka ir ar augstāku meistarību, tādēļ pēc otrajiem vārtiem grib iesist trešos – grib iesist pēc iespējas vairāk. Varbūt tas mums arī palīdzēja atbildes spēlē: guvām vienus - vajag otros, iesitām otros – vajag trešos, vajadzēja ceturtos – bija arī ceturtie. Un tikai pēc ceturtajiem mazliet nomierinājāmies.

- Intervija, protams, jānoslēdz ar šādu jautājumu: kur vēlies spēlēt nākamajā sezonā?
- Skaidrs, ka gribu spēlēt ārzemēs – kamēr vien man tāda iespēja vēl ir dota. Un šī sezona pierādīja, ka es to varu darīt. Ja man tāda iespēja ir, tā ir jāizmanto – atgriezties Latvijā varēs vienmēr. Nav tā, ka tagad ļoti vēlētos atgriezties un spēlēt Virslīgā. Nenoniecinu to līgu, bet man vienkārši ir tāds mērķis pēc iespējas ilgāk spēlēt un uzturēties augstākā līmenī. 20 gadus tomēr neesmu trenējies tamdēļ, lai visu dzīvi pavadītu Latvijā. Gribu pēc iespējas ilgāk noturēties tur un izbaudīt lielo futbolu.

- Precīzāka pilsēta?
- Tas ir grūts jautājums...

- Bet sava favorīte tev taču noteikti jau ir izdomāta?
- Skaidrs, ka vēlos būt kaut kur pie kalniem un būt tajā valstī. Tur, tajā valstī man vislabāk arī patīk un vislabāk jūtos. Un tas čempionāts arī ir ļoti spēcīgs.

     [+] [-]

, 2019-06-18 22:01, pirms mēneša
Malacis,lai izdodās arī tālāk!

     [+] [-]

, 2019-06-19 10:07, pirms mēneša
Laba, interesanta intervija.
Viens jautājums gan stulbs- vai izdemolējiet ģērbtuvI??!!