Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:118, Did:0, useCase: 0

Sagaidīja iespēju, nevis raudāja un samierinājās. Uldriķis par gadu Sionā

Agris Suveizda

Sagaidīja iespēju, nevis raudāja un samierinājās. Uldriķis par gadu Sionā
Roberts Uldriķis. Foto: FC "Sion"

Viens no talantīgākajiem Latvijas futbolistiem Roberts Uldriķis, kuram aprīlī apritēja 21 gads, pērnajā jūlijā parakstīja četru gadu līgumu ar Šveices Superlīgas klubu "Sion". Klubu, kas Latvijā vairāk pazīstams Andra Vaņina dēļ, un klubu, kuru Šveicē un ārpus tās visvairāk zina ekscentriskā un skandalozā prezidenta Kristiana Konstantēna dēļ. Intervijā ar portālu Sportacentrs.com gandrīz divus metrus garais uzbrucējs atskatījās uz debijas sezonu leģionāra maizē.

Kā vēlāk izcels arī pats Uldriķis, viņa sezonu varēja iedalīt četros izteiktos posmos. Tikko ieradies jaunajā klubā, uzbrucējs ātri vien iekaroja galvenā trenera Maurīcio Jakobači uzticību, guva divus vārtus Bāzelē un sāka četras no piecām Jakobači pēdējām spēlēm. Tomēr jau 17. septembrī amatā stājās kādreiz labi zināmais Šveices izlases aizsargs Murats Jakins, un viņa vadībā Uldriķim pirmā iziešana pamatsastāvā bija jāgaida gandrīz pusgadu – pirmoreiz tas notika vien 2. martā, kad "Sion" jaunā trenera vadībā aizvadīja jau 19. oficiālo spēli. Un pēkšņi Uldriķis iekaroja arī Jakina uzmanību un ļoti regulāri devās sākumsastāvā, taču 7. maijā durvis tika parādītas arī pašam Jakinam.

Sezonas pēdējās spēlēs Uldriķis atkal nespēlēja, bet vasarā Sionā sāksies jau nākamais posms – pie komandas stūres stāsies kādreizējais "Liverpool" aizsargs Stefans Anšo, kurš nupat kopā ar Mārča Osa "Xamax" fantastiskā veidā atspēlējās no 0:4 un izglāba klubu no izkrišanas. Siona ir klubs, kurā izmaiņu un skaļu notikumu netrūkst ne brīdi. Siona ir klubs, kas uz dublieriem var aizsūtīt "Arsenal" un "Barcelona" spēlējušo Aleksandru Songu. Siona ir klubs, kas vēl uz sezonu ir izslēgts no Eirokausiem par gandrīz miljonu liela transfēra nesamaksāšanu Francijas "Sochaux". Siona ir klubs, kas Šveices Superlīgā ir starp līderiem gan treneru maiņu, gan spēlētāju skaita, gan leģionāru, gan jauniešu ziņā. Kā Uldriķim klājās svešā un arī visnotaļ netipiskā vidē, vaicājām viņam pašam.

- Sezona tev beidzās astoņas dienas pirms izlases nometnes. Kā šo laiku pavadīji?
- Latvijā ierados jau uzreiz – nākamajā dienā [26. maijā]. Pašā vakarā biju Rīgā. Tad nākamās divas trīs dienas iedevu ķermenim atpūtu, jo bija smaga sezona – pusotrs gads praktiski bez pauzēm. Pēc tam biju uz individuālo treniņu sporta zālē ar Ēriku Visocki. Arī pats mājās nedaudz pavingroju. Biju arī uz vienu komandas treniņu. Sanāca tāda pa pusei atpūtas un pa pusei treniņu nedēļa, lai uzturētu sevi formā un būtu gatavs izlasei – gan fiziski, gan ar svaigu galvu.

- Biji arī uz Virslīgas spēlēm.
- Jā, biju uz abām RFS spēlēm [pret "Daugavpili" un "Riga"] un "Mettas" spēli [pret "Jelgavu"]. "Arkādijā" sanāca ļoti interesanta spēle – RFS atspēlējās no 0:2 un uzvarēja ar 3:2. RFS skatītājiem bija daudz emociju. Bet atnākot sākumā bija tāda nedaudz dīvaina sajūta – pēc Šveices lielajiem stadioniem bija drusku jocīgi atgriezties Latvijā, jo sen nebiju bijis uz spēlēm. Pēc tam bija arī lietaina spēle Hanzas vidusskolā, kad visi sēdēja ar lietussargiem. Bet RFS spēlē pret "Riga" atmosfēra jau bija diezgan laba. Daudz skatītāju lielā stadionā – uzreiz pavisam cita sajūta.


Roberts Uldriķis "Arkādijas" stadionā kopā ar Latvijas izlases galveno treneri Slavišu Stojanoviču. Foto: Romāns Kokšarovs/f64.

- Aizvadīji pirmo sezonu ārzemēs. Kāda ir palikusi pēcgarša pēc pirmā gada pavisam citā līmenī un arī svešā vidē?
- Tas viss gads – desmit mēneši – bija kā pa amerikāņu kalniņiem. Bija ļoti augsti brīži, bija arī ļoti zemi. Tā bija arī Latvijā – man tā bijis visā karjerā -, taču tagad tas bija ļoti izteikti, ka vispirms esi pašā augšā un tad esi pašā lejā. Sezona bija vairākos nogriežņos. Pie pirmā trenera spēlēju diezgan daudz un ar savu sniegumu ieguvu viņa uzticību. Jau sāku kļūt par pamatsastāva spēlētāju un pat guvu divus vārtus pret astoņkārtējo čempioni ["Basel", domāts periods no 2010. līdz 2017. gadam]. Likās, ka viss ies uz augšu, bet pēc izlases nomainījās galvenais treneris [atnāca Murats Jakins].

Pie jaunā trenera gāja grūti. Spēlējām no aizsardzības, jo viņš pats agrāk bija centra aizsargs, un man sākumā pie viņa īsti neatradās vieta. Tajā brīdī biju pašā lejā – ja sezonas sākumā biju viens no pirmajiem, tad tagad biju viens no pēdējiem visā komandā. Oktobrī un novembrī bija ļoti grūti. Ziemā pēc mazās pauzītes sapratu, ka vienkārši jāturpina strādāt, kā to darīju iepriekš, un jācenšas sevi pierādīt trenerim. Bija nometne Turcijā, kur sanāca labi sevi parādīt gan treniņos, gan spēlēs, un tā arī pamazām ieguvu trenera uzticību. Sāku spēlēt. Vienā mačā, izejot uz maiņu, nopelnīju pendeli – uzvarējām -, pēc tam ļoti labu spēli aizvadīju pret [čempioni] "Young Boys". Nākamo gan izlaidu, bet pēc tam sāku spēlēt. Un arī pašai komandai spēle aizgāja.

Sākās arī uzbrūkošāks futbols, jo man izdevās uzbrukumā saglabāt bumbu, kas arī bija tas, ko treneris man prasīja,- saglabāt bumbu, pārejot no aizsardzības uzbrukumā. Sanāca arī gūt divus vārtus – tajā spēlē pret "Grasshopper", ko pārtrauca, un pēc tam arī vēlāk. Martā un aprīlī man bija labs posms, un biju viena no svarīgākajām figūrām uzbrukumā. Ja sezonas pirmajā pusē spēlējām vairāk no aizsardzības, tad otrajā jau tiešām bija uzbrukuma futbols. Pēc tam atkal spēles neizdevās. Arī pats neguvu vārtus – it kā darīju to pašu, spēlēju, cīnījos, bet atkal aizgāja uz leju. Kā jau teicu – visu laiku gāja augšā lejā (smejas).

- Kad rudenī pie Murata biji zemākajā punktā, starp jums bija arī kādas individuālas pārrunas? Prasīji viņam, kas tev nesanāk un kāpēc viņš tev neuzticas?
- Reizēm bija. Sākumā viņš izvēlējās taktiku no aizsardzības un gribēja izmantot tādus mazākus un ātrākus spēlētājus. Kustīgākus, kuri varbūt var aizskriet. Kādās spēlēs tas strādāja, kādās atkal ne. Viņš it kā teica, ka man jāpieliek cīņā laukuma vidū. Stāstīja un skaidroja, pie kā man ir jāstrādā. Viņš sacīja, ka man ir jāpieliek spēlē ar galvu, ko man īstenībā saka daudzi,- gan cīņā pēc tālajām piespēlēm, gan arī soda laukumā. Treniņos pildīju centrējumu vingrinājumus, daudz strādāju trenažieru zālē – viņš teica, ka jāpieliek arī spēkā. Būtībā teica, ka jāpieliek visur (smejas). Tas bija grūti. Sūtīja mani spēlēt uz dublieriem, kad netiku [lielās komandas] pieteikumā. Tobrīd, kad vēl nebija traumu, mums tiešām bija ļoti daudz spēlētāju – kādi 30. Viņš atnāca kā jauns treneris un tos spēlētājus, kuri iepriekš netika pat astoņpadsmitniekā, laida sastāvā. Tāpēc man bija ļoti grūti, jo viņš septembrī, oktobrī un novembrī visiem deva iespēju, bet man īsti nekad nesanāca – lāga nebija iespējas pierādīt sevi laukumā. Bet sezonas otrajā pusē aizgāja – viņš iedeva man iespēju, un es to izmantoju.

- Bija kāds klikšķis, kad beidzot sajuti uzticību? Ar ko vispār to izpelnījies?
- Domāju, ka ar to, ka viņš redzēja, ka esmu neatlaidīgs un turpinu strādāt, nevis vienkārši samierinos ar nespēlēšanu un tikai atpūšos – neko nedaru. Viņš redzēja, ka turpinu pie tām lietām strādāt, palieku pēc treniņiem, palūdzu, lai kāds uztaisa centrējumus, pildu arī tehnikas uzdevumus, vienmēr cenšos palikt arī trenažieru zālē. Un izmantoju savu iespēju pamatsastāvā pret "Young Boys", kuru gaidīju ļoti ilgi – gluži vai kopš septembra. Pret čempioni, pret Šveices spēcīgāko komandu aizvadīju ļoti labu maču. Fani bija apmierināti, arī prezidents, treneris un pats. Arī mediji pēc spēles to rakstīja. Tas nav tik tipiski, ka mediji par mani rakstītu, jo man Šveicē nav tik liela vārda. Biju tiešām apmierināts, un tā arī bija tā spēle, kurā sanāca visu pagriezt.

- Nākamajā spēlē gan atkal netiki pieteikumā…
- Jā, atstāja mani malā pret Oša "Xamax", kurā zaudējām ar 1:3. Un daudzi nesaprata, kā tā var būt, ka aizvadīju tik labu spēli, bet tagad netiku sastāvā un vēl zaudējām. Nākamajā spēlē atkal biju un uzvarējām pret "Grasshopper" [2:0] – tā bija ļoti svarīga spēle, atstājām viņus apakšā. Vēlreiz aizvadīju labu spēli: guvu vārtus un piedalījos arī otros vārtos. Un tad [58. minūtē "Grasshopper" fanu nekārtību dēļ] pārtrauca spēli – žēl, ka pārtrauca, jo jutos labi un man bija ļoti daudz momentu, varbūt būtu iesitis vēl kādu golu. Tad arī sāku spēlēt regulāri. Laikam bija trīs uzvaras, divi neizšķirti un tad arī kādi pāris zaudējumi pēc kārtas, taču pret spēcīgām komandām.


Roberts Uldriķis svin kopā ar komandas biedriem. Foto: FC "Sion".

- Rudenī ļoti reti tiki pieteikumā un arī tad, kad tiki, vienalga spēlēji reti. Cik reālas bija domas par īres pieprasīšanu?
- Visi saprata, ka nespēlēju, un tad domāja, ko darīt: vai trenerim es esmu vajadzīgs? To teicu arī Šveicē, ka būtībā bija trīs varianti: prasīt īri, raudāt un neko nedarīt vai strādāt treniņos un censties sevi pierādīt. Sanāca, ka izvēlējos trešo variantu, un izvēle laikam bija pareiza. Prezidents [Kristians Konstantēns] ticēja man un zināja, ka varu labi spēlēt, jo bija mani redzējis. Viņš bija par to, lai es palieku. Tā arī sanāca, ka paliku, un teica, ka ļoti svarīga būs nometne Turcijā, kurā man sevi jāparāda. Tas arī izdevās. Pacietīgi sagaidīju savu iespēju un izmantoju.

- Vai rudenī nesāki domāt, ka vasarā esi pieņēmis kļūdainu lēmumu?
- Nē, tik traki gan nebija. Protams, domas bija dažādas, nespēlējot pašam un redzot, ka spēlē visi pārējie – dažus no viņiem es pat lāga nepazinu. Viņiem visiem dod iespēju, bet es tikmēr sēžu – mentāli tas bija ļoti grūti. Taču nebija tā, ka domātu, ka pieļāvu kļūdu. Arī RFS es kaut kad spēlēju, bet kaut kad nācu uz maiņu. Domāju, ka pāreja tieši tajā brīdī bija labs lēmums. Nedomāju, ka tā bija kļūda, un tādas domas arī nemaz nebija.

- Kur bija mentāli grūtāk izturēt netikšanu pamatsastāvā – "Sion" vai RFS?
- Noteikti, ka Sionā. RFS es dzīvoju mājās, apkārt bija ģimene, draugi, visi spēlētāji bija pazīstami.

- Komfortablāka vide.
- Tieši tā. Mājās vienmēr spēlēt ir komfortablāk, jo visus pazīsti un arī tevi visi pazīst. Sionā bija grūti. Tur biju viens – sazvanījos ar tēti, mammu, draudzeni. Taču arī tur ieguvu kādus draugus, kuri palīdzēja,- gan pieredzējušie, gan jaunie. Arī viņi man palīdzēja izturēt to posmu, jo arī viņiem bija tādi brīži karjerā, kad nespēlēja. Un, protams, Šveicē arī ažiotāža ap futbolu ir lielāka, nāk daudz skatītāju, arī prezidents mums ir tāds, kurš dzīvo komandā, arī treneri visu laiku mainās. Notikumu un emociju - ekšena - ir daudz vairāk. Tādēļ tur bija daudz grūtāk.

- Kādas mācības ieguvi šā gada laikā? Un tās vairāk bija futbola vai dzīves mācības?
- Domāju, ka kļuvu daudz spēcīgāks mentāli – daudz ieguvu tieši šajā ziņā. Visi tie amerikāņu kalniņi, kad nespēlēju, tad spēlēju un tad atkal nespēlēju, daudz iedeva mentālā ziņā. Arī daudz ieguvu dzīvē – biju jaunā valstī, dzīvoju viens pats. Un, protams, arī futbola ziņā. Esmu sapratis un ieguvis daudz jaunu lietu – dažādi uzdevumi, kā uzbrucējam jāspēlē ar galvu, ar kājām, kā jānoslēdz uzbrukumi. Arī tajā ziņā esmu daudz ieguvis.

- Jau teici, ka komandā bija vairāk nekā 30 spēlētāju. Priekšējā līnijā vien pamatsastāvā tika izmantots vairāk par desmit spēlētājiem – arī malējais aizsargs Lenjani. Paši komandā sapratāt, kas notiek ar tām rotācijām, un vai maz bija kāda uzbrucēju hierarhija?
- Tā bija pie Murata, kad viņš atnāca. Tā sanāca, ka viņš droši vien meklēja sastāva iespējas un bija spēlētāji, kuri spēlēja pie iepriekšējā trenera, pie viņa vairs nespēlēja un otrādi. Gandrīz uz katru spēli bija jauna taktika un jauni spēlētāji. Vienā spēlē varēja būt 11 spēlētāji, bet nākamajā jau kādas piecas izmaiņas. Un rezervistu ziņā tieši tas pats. Izmaiņas un rotācijas bija visu laiku. Bija tāds kā neliels haoss – meklējumi.

- Tas bija organizēts haoss vai haoss kā haoss?
- Treneris noteikti domāja, ka organizēts haoss – ka viņš meklēja sastāvu. Tajā brīdī mums arī diezgan daudz veicās kā komandai – guvām labus vārtus, Tomā iesita no tālienes [gan Tomā, gan arī vieni Uldriķa vārti tika izvirzīti Sionas skaistāko vārtu balsojumam - A.S.], iesitām arī pa taisno no stūra, bija kaut kādi rikošeti. Tajā laikā mums diezgan labi veicās, bet treneris droši vien saprata, ka ilgi tā veikties nevar, un tādēļ visu laiku meklēja kādus risinājumus. Ļoti daudz pielāgojāmies citām komandām: ja spēlējām pret "Young Boys", bija viena taktika, bet pret "Xamax" spēlējām ar citu. Savukārt sezonas otrajā pusēm sākām vairāk spēlēt ar vienu taktiku, ar vienu zīmējumu. Un arī kodols visu laiku bija viens. Spēlējām 4-2-3-1 ar mani smailē, Kasami zem manis. Un tad arī sanāca tāds labs mikslis.


- Kad sezonā izmanto tik daudz spēlētāju, parasti tomēr sanāk, ka daļa nospēlē pirmo pusi un tad aiziet prom, bet viņu vietā ierodas nākamā grupa un nospēlē otru pusi. Jums bija pilnīgi citādi: tie visi 30+ spēlētāji Sionā bija visu sezonu. Kad nebija traumu, kā vispār notika treniņprocess – tiešām visi arī bija kopā ar pirmo komandu?
- Pie Jakobači bija mazāk, tieši pie Jakina sākumā bija ļoti daudz cilvēku – tā, ka treniņā piedalījās tiešām 30 spēlētāju. Trīs vārtsargi un 27 laukuma spēlētāji. Viņš kādus spēlētājus sūtīja trenēties arī pie dublieriem – arī mani dažreiz, kad zināja, ka nespēlēšu. Bet citreiz treniņos bija divpusējās spēles, kurās laukuma malā pat bija rezervisti: 22 spēlē un kādi seši maliņā. Sezonas beigās, kā jau teici, bija vairāk savainojumu, un tad arī palika mazāk cilvēku – citi izkrita uz ilgāku laiku, citiem bija mikrotraumas. Taču būtībā tas viss lielais spēlētāju bars katru dienu bija uz vietas.

- Ja Sionā nosūta uz dublieriem, tas skaitās pazemojoši vai tā ir treniņprocesa normāla sastāvdaļa?
- Domāju, ka tā vairāk bija kā normāla sastāvdaļa. Kad Abdellavī un Songu [martā] nosūtīja, tad tas varbūt arī bija pazemojoši, jo viņus aizsūtīja pilnībā prom no pirmās komandas – viņi ar to vairs netrenējās. Taču mani pārsvarā sūtīja uz vienu diviem treniņiem un spēlēju kopā ar viņiem. Nekā pazemojoša tur nebija, un tas bija vienkārši tonusa uzturēšanai. Spēlētāju bija tik daudz, ka labāk bija iegūt kādu spēļu praksi, nevis vienkārši nosēdēt uz soliņa vai tribīnēs. Tad labāk uzspēlēt kopā ar dublieriem. Arī sezonas beigās tā bija, ka citus jaunos sūtīja uz turieni.

- Banāls jautājums: kā bija būt vienā komandā ar Čempionu līgas čempionu [pārteikšanās - domāts Spānijas čempions]?
- Interesanti. Songs ir interesants personāžs. Var redzēt, ka viņš ir labs spēlētājs un spēlējis augstā līmenī. Kaut ko no viņa var pamācīties. Arī dzīvē viņš vienmēr ir jautrs un smaidīgs. Kāpēc sezona Sionā viņam nesanāca? Cik saprotu, viņam bija problēmas ar Jakinu. Beigās jau [pēc treneru maiņas] viņš vienu spēli arī nospēlēja.

- Sezonas beigās tabula bija tik blīva, ka trešo un devīto vietu šķīra vien dažas uzvaras. Kāds bija vadības uzstādījums, ņemot vērā, ka ļoti tuvu ir gan Eirokausu, gan arī izkrišanas zona, un arī to, ka jums no UEFA ir aizliegums spēlēt Eirokausos?
- Kad atbraucu un arī vēlāk, kad man to intervijā kādā martā jautāja šveicieši, teicu, ka mans mērķis ir tikt labāko trijniekā vai četriniekā – tieši Eirokausu zonā. Taču pēdējās četrās piecās spēlēs mūsu mērķis jau bija saglabāt vietu un būt vismaz astotajiem – nekādā gadījumā netikt uz pārspēlēm.

- Siona gribēja iesniegt apelāciju un atcelt diskvalifikāciju no Eirokausiem, padodoties vien pirms mēneša. Līdz ar to jautājums, vai kluba vadība, cerot uzvarēt tiesā, kā īpaši motivēja tikt četriniekā vai par to nemaz nerunāja?
- Nezinu, varbūt nesapratu franču valodā (smejas). Sezonas beigās primārais bija tikt astotniekā un nosargāt vietu Superlīgā. Taču es pats un droši vien arī pārējie spēlētāji gribējām tikt pēc iespējas augstāk, jo tas tomēr ir prestižāk. Beigās būtu uzvarējuši pēdējā spēlē, varbūt arī būtu tikuši Eirokausos. Tādēļ arī sezona varbūt nemaz nebija tik slikta, jo visas komandas bija blakus. Trīs kārtas līdz beigām ar "Xamax" cīnījāmies par palikšanu, bet pēdējā spēlē jau cīnījāmies par ceturto vietu.

PunktiSkApmeklētībaVidējiU21 spēlētājiVidējiPamatsastāvāSk
Young Boys91Young Boys25751Grasshopper3.23Grasshopper37
Basel71Basel24259Sion3.03Sion31
Lugano46St. Gallen12692Zurich2.97Zurich29
Thun46Zurich10660Basel1.92St. Gallen29
Luzern46Luzern9364Luzern1.50Lugano26
St. Gallen46Sion9106St. Gallen1.14Xamax26
Zurich44Xamax6002Xamax0.70Basel25
Sion43Thun5702Young Boys0.14Young Boys24
Xamax37Grasshopper5639Lugano0.09Luzern24
Grasshopper25Lugano3557Thun0.00Thun22

Datu avoti: sfl.ch, transfermarkt.de, soccerway.com.

- Viens no galvenajiem sezonas notikumiem klubā droši vien bija Jakina atbrīvošana – vai kā nu to varētu nosaukt [kluba oficiālais formulējums bija "priekšlaicīgas brīvdienas]. Kas tobrīd notika, un cik daudz tika skaidrots jums pašiem?
- Kā tika teikts, viņu aizsūtīja atvaļinājumā. Tāpat bija arī ar pirmo treneri, ka viņu aizsūtīja atvaļinājumā. Tā sanāca, ka laikam zaudējām četrās spēlēs pēc kārtas [ceturtais zaudējums bija jau pēc atbrīvošanas, bet pie Jakina bija piecas neuzvarētas spēles pēc kārtas – A.S.], taču tās visas bija grūtas spēles – pret Bāzeli (0:3), Cīrihi (0:1), "Young Boys" (0:4). Visās spēlēs zaudējām, un varbūt bija kādas problēmas – tiešām pats nemaz nezinu tik sīki. Mediji avīzēs kaut ko rakstīja.

- Mediji rakstīja, ka Jakins divās izbraukuma spēlēs nebija kopā ar komandu viesnīcā. Konstantēns pēc tam vēl esot zvanījis uz viesnīcu un pārliecinājies, ka numuriņi bijuši pieejami.
- Tad gan jau arī bija tā, kā prezidents stāstīja.

- Šis gadījums laikam arī labi raksturo Konstantēna dabu un amerikāņu kalniņus arī pašā klubā, ka vienā brīdī viss var mainīties par 180 grādiem. Septembrī, Jakinam atnākot, prezidents paziņo, ka viņš ir labākais Šveices treneris. Ziemā pagarina līgumu. Pēc tam atsakās no derībām par to, vai viņš līdz sezonas beigām atlaidīs Jakinu, sakot, ka neko tādu nedarīs. Un beigās notiek šādi.
- Viņam tiešām ļoti patīk futbols. Viņš mīl futbolu, visu laiku ir iekšā komandā un cenšas panākt, lai viss būtu labāk. Arī tad, kad es nespēlēju, viņš ar mani daudz runāja un stāstīja, kas jāuzlabo un ka grib, lai es tiktu sastāvā un spēlēju, jo viņš bija redzējis labas spēles no manas puses un zināja, ka es varu. Esmu redzējis, ka tā viņš runā arī ar citiem spēlētājiem. Viņš vienmēr ļoti labi motivē, ir iekšā procesā un visu laiku grib, lai būtu labāk, lai viss būtu kārtībā.

- Trīs gadu laikā klubā ir bijuši deviņi galvenie treneri, pašu Konstantēnu ieskaitot. Spēlētāji pie visām šīm pārmaiņām jau ir pieraduši vai nedrošības sajūta ir – ka vienā spēlē vari gūt vārtus un nākamajā jau būt, piemēram, dublieros?
- Domāju, kā kurš. Citi spēlētāji par to nesatraucas, citi atkal par to domā un varbūt vairs netrenējas ar tik lielu atdevi. Tāpat kā jebkur citur – arī RFS un "Mettā". Tas futbolā ir normāli. Par treneriem runājot, iepriekšējā pusotra gada laikā man jau bijuši deviņi treneri: Valds [Dambrausks], Pātelainens, Stojanovičs, Jakobači, Jakins, dublieru treneris, Petrovičs [Starkovs] un Kazakevičs. Sanāk deviņi [Uldriķis vēl nepieminēja pagaidu treneri Kristianu Dzermatenu sezonas izskaņā]. Deviņi pusotra gada laikā… Visu laiku jāiepazīst jauni cilvēki, jāzina, kas un kā, jāpielāgojas viņu prasībām. Tādā ziņā šis pusotrs gads bija traks. Dzīves skola ļoti laba.


Roberts Uldriķis pret Šveices čempioni Bernes "Young Boys". Foto: FC "Sion".

- Pie pēdējā trenera pirmajā spēlē izgāji pamatsastāvā, bet pēdējās trīs nespēlēji vispār.
- Bija nelielas veselības problēmas, mikrotraumas, jo spēļu bija daudz – pamatsastāvā biju nospēlējis deviņas spēles pēc kārtas. Varbūt bija uzkrājies neliels nogurums, un sāka sāpēt. To spēli pret "St. Gallen" arī zaudējām, man bija laba iespēja, kuru nerealizēju. Viņi varbūt redzēja, ka mentāli un fiziski esmu nedaudz noguris, un izdomāja citu taktiku ar Pajtimu uzbrukumā. Pret "Xamax" izrāvām 1:0 uzvaru, pret "Grasshopper" (3:0) nepamainīja sastāvu un arī pēdējo nospēlējām tādā pašā sastāvā.

- Tātad tas vairāk bija sezonas beigu un noguruma dēļ, nevis Jakina vietā atnāca trenera asistents, kuram tu nepatīc?
- Nezinu, vai viņam patīku (smejas). Taču, ja pirmajā spēlē izgāju pamatsastāvā, tad gan jau nav tā, ka nepatīku. Bet Sionā arī nevar saprast, vai patīc vai nepatīc – kā jau redzēji, Muratam sākumā nepatiku, bet tad patiku. Sionā viss mainās ļoti strauji.

- Atšķirība starp "Young Boys", "Basel" un pārējām astoņām komandām ir tik milzīga, kā to rāda tabula un arī budžeti?
- Par budžetiem nezinu, bet līmenis "Young Boys" ir ļoti labs. Viņiem mēs laikam arī visās spēlēs zaudējām un diezgan smagi – 0:3, 0:4… Nē, bija arī 2:3, kur mēs bijām vadībā ar 2:0 un beigās salaidām. "Young Boys" ir ļoti labi spēlētāji, nāk daudz fanu – pilnas tribīnes. Ļoti nopietns klubs, kas visu laiku uzvar – pat spēlējot mierīgi. Jau marta beigās vai aprīlī viņi kļuva par čempioniem [13. aprīlī - A.S.], bet neoficiāli tādi bija jau pēc sezonas pirmās puses. Pēdējās septiņas astoņas spēles viņi spēlēja atvaļinājuma režīmā, bet tik un tā, spēlējot brīvi un neko nevajagot, guva vairākus vārtus un uzvaras izrāva arī deviņdesmitajās minūtēs. Tā ir ļoti spēcīga komanda. Bāzele – es tai iesitu divus vārtus, tad gan jau pret viņiem var spēlēt (smejas).

Man tieši sanāca, ka lielu daļu spēļu, ko aizvadīju pamatsastāvā, nospēlēju pret abiem lielajiem klubiem. Man liekas, ka kopā piecas spēles [Uldriķa Superlīgas statistika bija 12 pamatsastāvā un 21 kopā, bet pret "Young Boys" un "Basel" viņa bilance bija 5/8 – A.S.]. Tādēļ arī vārtus savākt man ir grūtāk. Piemēram, pret [divām vājākajām komandām] "Grasshopper" vai "Xamax", liekas, tikai vienu reizi izgāju pamatsastāvā un tajā arī iesitu pret "Grasshopper" [viena spēle pamatsastāvā, vēl trīs uz maiņu, kopā tikai 144 minūtes pret 429 minūtēm pret Bernes un Bāzeles grandiem – A.S.]. Uzbrucējam statistikai tas ir ļoti svarīgi – pret vājākām komandām var sasist vārtus, un sezonas beigās vārti tad arī būs sakrājušies. Neviens vairs neatcerēsies, pret ko un kā esi iesitis. Pret "Young Boys" spēlēt ir ļoti grūti. Arī pret "Basel".

- No tiem vairāk nekā desmit priekšējās līnijas spēlētājiem gandrīz visiem ir līgums arī uz nākamo sezonu – laikam izņemot vienīgi Džitē [kuram bija viens no lielākajiem spēles laikiem komandā]. Cik liela skaidrība ir par nākamo sezonu, hierarhiju un tādām lietām?
- Es un laikam vēl neviens cits nav saticis jauno treneri [kuram ar Oša "Xamax" sezona beidzās tikai 2. jūnijā]. Kad visi ieradīsimies, tad arī redzēsim, ko, pirmām kārtām, domā pats jaunais treneris. Prezidents, cik saprotu, ar mani šajā sezonā bija apmierināts – kad spēlēju, tad spēlēju labi. Viņš, protams, vēlas, lai es gūtu vairāk vārtu, kas uzbrucējam ir svarīgi. Viņš grib, lai es karjerā virzītos tālāk. Pie Murata mans uzdevums vairāk bija laukuma centrā saglabāt bumbu un dot iespēju citiem, ātrākiem spēlētājiem – spēlēju kā mērķa uzbrucējs. Prezidents to saprata. Viņš grib, lai es gūstu vairāk vārtu, un tad arī redzēs, ko domās viņš un ko domās jaunais treneris. To redzēsim tikai tad, kad aizbrauksim uz turieni. Es vēlos palikt.