Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:108, Did:0, useCase: 0

Šlesers: "Universiādē bija iespēja tikt arī augstāk"

Andrejs Siliņš

Šlesers: "Universiādē bija iespēja tikt arī augstāk"
Edijs Šlesers
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze

"Ātra spēle varēja būt mūsu trumpis, ko arī mēģinājām izmantot, bet bez fiziskās bāzes apakšā bija diezgan grūti to paveikt kvalitatīvi," komandas sniegumu pasaules Universiādē Serbijā atceras Latvijas studentu basketbola izlases saspēles vadītājs Edijs Šlesers. Intervijā eSports.lv Edijs dalās iespaidos gan par Universiādes grandiozumu, izvērtē komandas sniegumu, pastāsta par latviešiem zināmā Vladimira Štimaca sniegumu un nedaudz pieskarās arī savai līdzšinējai karjerai.

12. vieta Universiādē - tavuprāt, objektīvs rādītājs?
- Skatoties pēc spēļu rezultātiem, bija iespēja tikt arī augstāk - pret leišiem bija diezgan smags zaudējums, bet pārējās spēlēs būtībā zaudējām tikai galotnēs. Varējām tikt augstāk, bet, ja skatamies uz visu komandu līmeņiem, tad šāds rezultāts bija diezgan objektīvs. Gatavojāmies turnīram tikai sešas dienas, kamēr citas komandas bija gatavojušās mēnesi vai pat divus.

Cik gatava bija komanda turnīram, kurā jāspēlē bez maz katru dienu?
- Ja sagatavošanās posms būtu garāks un pieeja mazliet nopietnāka tam visam, tad, iespējams, būtu labāki un gatavāki. Latvijas studentiem pirmo reizi bija iespēja piedalīties šādā turnīrā, līdz ar to nezinājām, uz ko īsti gatavoties, jo nezinājām, kāds būs kopējais līmenis. Uzskatu, ka sagatavošanās šāda līmeņa turnīram kopumā bija diezgan nepilnvērtīga.

Vāciju izdevās uzvarēt tik un tā...
- Jā, tā bija pirmā spēle, aizgāja uz urrā, uzkrita metieni. Sākumā viņi izrāvās vadībā pat ar vairāk nekā desmit punktiem, bet bija liela velme uzvarēt. Cīnījāmies, iekrita pāris vajadzīgi metieni īstaja brīdī, rezultāts izlīdzinājās, aizgājām priekšā un beigās arī noturējām uzvaru. Visiem it kā tas bija liels pārsteigums, bet mums pašiem tā īsti nešķita - uzvarējām, jo gribējām uzvarēt!

Pirms mača zinājāt, ka vāciešiem sastāvā daļa ir no lielās izlases kandidātiem?
- To uzzinājām pēc tam tikai, bet kaut kāda nojauta bija gan. Vizuāli jau var pateikt, kāds līmenis ir lielajā basketbolā, un varēja labi redzēt, ka tie džeki nav nekādi garāmgājēji.

Mačs pret Vāciju laikam arī bija vienīgais, kura izdevās labi nospēlēt tiesi otro puslaiku, jo pārējos mačos, spriežot pēc sausās statistikas, izskatījās, ka tieši otrā spēlē daļā nolūzāt.
- Tā arī bija. Būtībā visas pārējās spēles iesākām labi, bet kaut kas pietrūka. Iespējams, tas bija saistīts tieši ar nepilnvērtīgo sagatavošanos - nevarējām visas 40 minūtes noturēt to tempu, kāds bija nepieciešams. Radās atslābumi, ko pretinieki arī veiksmīgi izmantoja. Tāpēc arī galotnes bija pašvakas, jo, manuprāt, tas, cik daudz esi ieguldījis darbu pirms tam, visvairak redzams tieši spēļu galotnēs.

Gatavošanās laikā noteikti fiziskajiem treniņiem laika nebija...
- Jā, principā uzmanību pievērsām tikai taktikai, jo nebija ilgs laiks, nebija jēgas iziet kaut kādu fizisko programmu. Džeki sanācām kopā, iemācījamies pāris sadarbības, nedaudz uzspēlējām un braucām uz turnīru - apmēram tāda bija visa gatavošanās.

Bijāt arī viena no īsākajām komandām Universiādē.
- Sākumā bija domāts, ka pie mums spēlēs arī Andrejs Šeļakovs, bet viņam bija operācija, kā rezultātā viņš nevarēja tikt. Manuprāt, tas bija ļoti liels robs, jo garajā galā tāda īsta piektā numura mums vispār nebija, tikai pāris ceturtie numuri, kuriem bija jāveic arī centra spēlētāja uzdevumi. Pie tam bieži bija arī tā, ka pa apakšu spēlēja tie, kas savos klubos sezonas laikā ir otrie vai trešie numuri, piemēram [Artūrs] Strēlnieks. Bet, kāds sastāvs bija, ar tādu spēlējām. Ātra spēle varēja būt mūsu trumpis, ko arī mēģinājām izmantot, bet bez fiziskās bāzes apakšā bija diezgan grūti to paveikt kvalitatīvi.

Pats laikam nevari sūdzēties par spēles laiku. Kā vērtē savu sniegumu?
- Zini, desmit baļļu sistēmā noteikti ne vairāk par septiņi. Pirmkārt, bija mazliet grūti psiholoģiskā ziņā, jo bija vasaras vidus. Tu esi nospēlējis garu sezonu, it kā saproti, ka tas ir nopietni pārstāvēt Latviju pasaules Universiādē, bet vareja just, ka mazliet ir jāpiespiežas, nebija dabiska cīņasspara. Domāju, ja sagatavošanās būtu ilgāka un nopietnāka, tad ne tikai fiziska forma būtu labāka, bet arī psiholoģiski būtu vairāk nobrieduši cīņai. Katrā ziņā varēja būt labāk.

Serbijas izlasē spēlēja tavs bijušais komandas biedrs Valmierā Vladimirs Štimacs.
- Biju aizgājis jau uz vienu viņu apakšgrupas spēli pret Austrāliju. Mums tieši sanāca spēle pa dienu un brīvs vakars, gribējā aiziet apskatīties Belgradas arēnu, kur "Partizan" spēlē savas Eirolīgas spēles. Pēc tam redzēju arī serbu spēli pret ASV, kas, manuprāt, bija turnīra labākais mačs. Visi finālā gaidīja tās atkārtojumu, bet, kā jau labi zini, tāds duelis neatkārtojās [ASV pusfinālā piekāpās Krievijai - A.S.]. Protams, redzēju arī finālu - Serbija pret Krieviju.

Kā izskatījās bijušais Baltijas līgas vērtīgākais spēlētājs?
- Teikšu tā - latviešu līdzjutējam būs viegli saprast, kāds bija turnīra līmenis, īpaši serbu komandā. Štimacs savā komandā bija aptuveni desmitais spēlētājs, kuru finālā uzlaida laukumā, ja nemaldos, mazāk par minūti. Serbi vispār izskatījās iespaidīgi, tāpat amerikāņi, krievi un arī citas komandas nemaz nebija tik sliktas. Amerikāņiem visi melni, tikai viens balts (smejas)...

Treneris?
- Treneris un arī viens spēlētājs (smejas). Viņi spēlēja atlētisku, ātru basketbolu ar labu aizsardzību, visi spēlētāji augsti lēcēji, labi metēji, tā kā komandas līmenis izskatījās augsts. Visi gaidīja, ka finālā atkal spēlēs amerikāņi pret serbiem, bet krievi pielika kāju priekšā. Redzēju tā pusfināla sākumu un izskatījās, ka amerikāņi uzvarēs bez variantiem. Vēlāk, kad uzzināju rezultātu, biju pārsteigts.

Krieviem spēlēja bijušais VEF spēlētājs Jevgēņijs Koļesņikovs.
- Viņš spēlēja daudz, bija kapteinis, ja nemaldos, bet neteikšu, ka bija izteikts līderis. Garajā galā viņiem bija [Ņikita] Šabalkins, kurš bija izteikts līderis.

Pirmo reizi biji šādā pasākumā kā Universiāde. Kādi palika iespaidi?
- Runājot par pasākuma organizāciju, tā bija visaugstākajā līmenī, drošības pasākumus ieskaitot - šķita, ka, lai kur tu ietu, vienmēr būs kāds apsargs. Likās, ka brīvprātīgie jaunieši tur bija pat vairāk nekā dalībnieku. Piemēram, mums bija treniņš zālē, kur jau viņi bija priekšā - izmet metienu, viņš paņem bumbu un tev padod piespāli, pat neprasot neko. Visi bija ļoti izpalīdzīgi, ēšana arī bija laba, bet dzīvošana bija jaunajos projektos. Tādā kā pilsētiņā, kas domāta pasākumam, bet izskatījās, ka pēc tam apartamenti tiks pārdoti kā dzīvokļi. Izjūtas palika tikai pozitīvas. Pierasts, ka Latvijā ieslēdz televizoru un vienīgais, ko dzirdi, ir "dižķibele, krīze, problēmas", bet aizbrauc tur, un pasaule izmainās. Pirmās trīs dienas staigā un brīnies, kādi tik uz pasaules nav iedzīvotāji - īsi, gari, lieli, mazi, šķībām acīm...

Indiāņi nebija?
- Tos gan neredzēju (smejas). Parasti skaties olimpiskās spēles, kur ir visas nācijas, bet tagad pašam bija iespēja piedalīties šādā pasākumā un gūt ļoti interesantu pieredzi. Pirmajā vakarā bija atklāšanas ceremonija, kurā gan negājām, jo mums nākamajā dienā jau bija treniņš un spēle, tapēc nolēmām palikt pilsētiņā. Skatījāmies televīzijā.

Sekojāt arī citiem Latvijas sportistiem?
- Jā. Šķiet, beigās iepazināmies ar visiem latviešiem, kas tur bija, sākot ar delegācijas vadītājiem un beidzot ar dalībniekiem. It kā visi dzīvoja vienā mājā, cieši blakus viens otram divos stāvos, bet tikai pēdējās dienās bijām iepazinušies ar visiem. Pirmos satikām galda tenisistus, tad džudistus, vieglatlētus. Vienā no pēdējām brīvajām dienām aizgājām uz šķēpmešanas sacensībām atbalstīt Aināru Kovalu, izbļāvāmies stadionā labi (smejas).

Kāds vispār bija spēļu apmeklējums?
- Grūti teikt kā kopumā, bet basketbols bija diezgan labi apmeklēts, īpaši Belgradas arēnā. Uz serbu spēlēm tur bija ļoti laba atmosfēra. Uz finālu bija pilnas visas 20 000 vietas, ta ka vari iedomāties, kāda atmosfēra. Kopumā bija četras spēļu zāles un četras vai pat piecas treniņzāles. Vieglatlētikā gan vairāk atbalstīja tikai savējie - ja kāds austrālietis cīnījās par medaļu, atnak austrāliesu bariņš, atbalsta. Sportists beidz sacensības, visi iet prom. No vietējiem iedzīvotajiem par vieglatlētiku pārak liela interese nebija.

Vai piedalīšanās Universiādē, tavuprāt, var būt sportista atspēriena punkts karjerā?
- Domāju, ka jā. Nevienam jau uz pieres nebija rakstīts, ka viņš ir skauts vai aģents, bet interese bija pietiekami liela. Domāju, ka šis bija diezgan prestižs turnīrs, kurā piedalījās daudzi jaunie spēlētāji.

Galu galā - kā tev pašam ar jauna kluba meklējumiem sokas?
- Nesen tiesi sazvanījos ar aģentu, pagaidām gan nekas nav. Visi zina, kāda ir situācija - Latvijā LBL turnīram pieteikušies četri klubi, viss notiek ļoti palēnām. Arī ārzemēs pagaidām liels klusums zināmu apstākļu dēļ. Pagaidām nekas konkrēts nav, bet turpinu trenēties un tad jau redzēs, kā būs.

Ir bijusi arī pieredze ārzemēs. Vai pieļauj iespēju atkal braukt prom, ja parādītos kāds variants?
- Katrā ziņā. Toreiz tā bija laba pieredze, apošņāju gaisu, Nīderlandē man piedāvāja otrā saspēles vadītāja vietu 19 gadu vecumā un būtu bijis stulbi atteikties no tādas iespējas.

Vai piekrīti, ka pēc nelaimes gadījuma, kad vēl spēlēji "Valmierā", karjera vairāk vai mazāk gājusi uz leju?
- Tas jau ir tikai normāli. Lieli savainojumi tomēr atstāj lielu iespaidu. Ir bijuši gadījumi, kad spēlētāji pēc smagām traumām vispār vairs neatgriežas sportā vai arī atgriežas, mokās pāris gadus un tad beidz spēlēt. Vislielākais ienaidnieks basketbolā un sportā vispār ir savainojumi. Toreiz nevarēju pusgadu spēlēt nekādu kontaktu sportu, tā kā tas savu iespaidu atstāja. Esmu priecīgs par to, ka joprojām varu spēlēt basketbolu un turpināt iet savu ceļu. Pie tam tagad atkal esmu pamazām gājis uz augšu - pēc sezonas otrajā divīzijā atkal spēlēju pirmajā, un tā izdevās pat diezgan laba.

Šovasar jau otro vasaru pastrādā arī par treneri jauniešiem...
- Protams! Patiesībā gribētos pēc basketbolista karjeras turpināt kaut ko šajā jomā. Kā primāro lietu vai hobiju dzīvē - nezinu, bet noteikti vēlos palikt saistībā ar to visu.

Slēpts komentārs: harjax

  +4 [+] [-]

, 2009-07-29 16:57, pirms 10 gadiem
Vairāk tādu interviju!

  +2 [+] [-]

, 2009-07-29 17:04, pirms 10 gadiem
Edijs vienmēr lādzīgas pasītes dala čaļiem.

  -3 [+] [-]

, 2009-07-29 17:55, pirms 10 gadiem
ta politika slesera radinieks !
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +2 [+] [-]

, 2009-07-29 20:06, pirms 10 gadiem
Kas vinam bij pa nelaimes gadijumu???
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

     [+] [-]

, 2009-07-29 20:44, pirms 10 gadiem
ooo svaiga bilde ....ar valmieras formu _ pirms 3 gadiem -)))

  -2 [+] [-]

, 2009-07-29 23:00, pirms 10 gadiem
Laiks vīriem? rakstīja: Šlesers, kurš gan cits.
izņēmi vārdus no mutes

     [+] [-]

, 2009-07-30 02:26, pirms 10 gadiem
IllaGhee rakstīja: Kas vinam bij pa nelaimes gadijumu???
UZ ielas Rīgā naktī viņam uzbruka kāda bandiņa, un salauza žokli...

  -3 [+] [-]

, 2009-07-30 08:30, pirms 10 gadiem
Čoka rakstīja: UZ ielas Rīgā naktī viņam uzbruka kāda bandiņa, un salauza žokli...
Un del zokla vins pussezonu izlaida???
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  -1 [+] [-]

, 2009-07-31 17:23, pirms 10 gadiem
Šlesers varētu spēlēt kopā ar Šķēli, žēl, ka Lemberga vēl nav.

     [+] [-]

, 2009-08-18 13:51, pirms 10 gadiem
Man viņš patīk!!!!