Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Mudīte Zandere: "Kitija jau divreiz piepildījusi manus sapņus"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Mudīte Zandere: "Kitija jau divreiz piepildījusi manus sapņus"
Kitija Laksa ar "Kolibri" jaunāko grupu audzēknēm. Foto: BK Kolibri

"Klubam ir himna. "Mazais putniņ, kolibri, aizved mūs uz Bimini. Lido, mēs tev sekosim!" Dziedam vasaras nometnēs, iesvētībās. Nosūti vārdus Visumā un nenojaut, ka tas var notikt īstenībā. Kad uzzināju, ka Kitija lidos uz Bimini, pārņēma grūti aprakstāmas sajūtas. Otrs līdzīga mēroga notikums bija viņas izvēle WNBA draftā. Tādi brīži saviļņo līdz asarām," sestdien, 18. aprīlī, sarunā ar Sportacentrs.com teica Laksas ilggadējā trenere Mudīte Zandere.

Kitijas pirmie treneri ir mamma Elita un tētis Jānis, bet jaunatnes gaitās viņa pārstāvēja “Kolibri” – 1995. gadā dibināto un līdz šim vienīgo privāto basketbola skolu Rīgā. “Mazie putniņi” spēja pacelties spārnos – šosezon Rīgas TTT spēlēja četras skolas audzēknes, tostarp Kate Krēsliņa, Zenta Meļņika un Vanesa Jasa.

Meitenīte, kura ieradās zālē, bija maza auguma. Smalciņa, kautrīga. Spēlēs ap galvu nesāja gumiju – tā bija Kitijas atpazīstamības zīme. Treniņos vienmēr darbojās ļoti mērķtiecīgi, ar augstu motivāciju. Apmeklēja visus treniņus – ja nevarēja ierasties, tas notika slimību vai savainojumu dēļ.

“Kolibri” 1995. un 1996. gadā dzimušo meiteņu komanda bija īpaša – treniņu apmeklējums tuvojās 100% atzīmei. Ar vēlākajiem gadagājumiem klājās grūti – citi raksturi, cita attieksme. Domās salīdzināju visu ar (ideālo) paaudzi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Nebija.

Kitija treniņos vienmēr ieradās viena no pirmajām. Rūpīgi sagatavojās, strādāja ar sevi. Arī pēc trenera darba beigām viņa vēl 15-30 minūtes pavadīja laukumā, beigās kārtīgi atsildoties. Stāstu meitenēm, kāda bija Kitijas attieksme,” sestdien atcerējās Mudīte Zandere.

“Kitija ar vecākiem bieži brauca uz (“Juglas”) nometnēm – tur viņa spēlēja ar puišiem. Brauca līdzi, vēl neejot skolā. Viņas pirmie treneri ir vecāki. Jānis un Elita mācīja driblēt, mest bumbu. Pirmajās “Kolibri” nometnēs Kitijai bija grūti, jo viņa emocionāli bija ļoti cieši saistīta ar ģimeni. Nošķirtība bija grūti pārvarama, taču tas neturpinājās ilgi. Kitija pieauga un pierada (būt projām no vecākiem).”

Mudīte Zandere ar 1995.-1996. gadā dzimušajām “Kolibri” meitenēm. Kitija Laksa – piektā no labās. Foto: BK Kolibri

”Kolibri” meitenes Rīgas 47. vidusskolas zālē Skaistkalnes ielā

Kitija mācījās Rīgas Franču licejā – tobrīd Mēness ielā. Uz treniņiem nāca pēc mācībām?
Viņa ļoti labi mācījās – treniņu un mācību apvienošana nesagādāja problēmas. Ģimene dzīvoja ārpus Rīgas. Kitijai bija garas mācību stundas, pēc tām viņa pati brauca uz treniņiem un vēlāk – uz mājām. Ievēroja režīmu un disciplīnu, turklāt nopelnīja teicamas sekmes.

Paskatoties uz 1995.-1996. gadā dzimušajām meitenēm, ļoti daudzām viens vai abi vecāki spēlēja basketbolu. Gundars un Argita Vētras, Igors Lūķis, Zanda Redāla, Ralfs Krēsliņš, Elita un Jānis Laksas. Tas atstāja iespaidu?
Sapņoju par iespēju strādāt ar labu un talantīgu meiteņu paaudzi. Ja ļoti vēlas, laikam tā notiek. Teiktu, ka gandrīz pusi komandas veidoja basketbolistu bērni. Mammas, ar kurām biju spēlējusi vai tēti-basketbolisti. Attieksme bija brīnišķīga – talantīgas meitenes ar dotībām. Neteikšu, ka bija viegli, taču labi.

Vai vecāki iejaucās trenera darbā?
Deviņdesmit piekto un sesto grupa bija piemērs arī šajā ziņā. Lai kādi būtu vecāku uzvārdi, manā darbā neiejaucās neviens. Jā, bija pārrunas – varbūt varētu vairāk ātro uzbrukumu? Par iejaukšanos treniņprocesā un spēlēs nebija ne runas.

Mana atbildība vecāku – un bērnu – priekšā bija milzīga. (Mēģināju) nekļūdīties, atrast pareizo ceļu un pieeju. Gājis visādi. Nekļūdoties nevar kļūt par treneri. Var tikai paskatīties atpakaļ, nolemjot, ko var darīt citādāk...šodien.

Lielā atbildība vecāku priekšā radīja motivāciju vai lika uzvilkties?
Neteiktu, ka tā bija uzvilkšanās vecāku dēļ. Mīlu basketbolu – esmu tajā no septiņu gadu vecuma. Savu lomu spēlēja raksturs – vienmēr gribēju būt starp labākajiem, uzvarēt. Strādāju ar meitenēm, kā mācēju un sapratu, ar sirdi. Jā, varbūt ar lielāku motivāciju un atbildības sajūtu.

Basketbols ir manā sirdī. Tas ir motors, kurš mani dzen uz priekšu. Meitenes bija talantīgas, ar uzvarētāju raksturu. Kopā devāmies uz mērķi. Bija tēvi, kuri meitenēm parādīja vingrinājumus – Jānis Laksa, arī Gundars Vētra, taču treniņus viņi nevadīja.

Iespējams, viens no spilgtākajiem brīžiem bija Latvijas U16 izlases cīņa par iekļūšanu A divīzijā.
B divīzijas čempionāts 2012. gadā Tallinā bija smags gan emocionāli, gan fiziski. Gāja traki – Kate Krēsliņa pārrāva ceļgala priekšējās krusteniskās saites, bet ceturtdaļfinālā pret Ukrainu uzvaru izrāvām pēdējā sekundē. Pateicoties Beātes Markānes metienam, tikām tālāk.

Pusfinālā spēlējām pret Bulgāriju. Kitija iesildoties pamežģīja potīti un nevarēja iziet laukumā. Galotne izvērtās ļoti līdzīga. Dažas sekundes pirms pamatlaika beigām iemetām trīspunktnieku un ieguvām viena punkta pārsvaru. Bulgāru treneris paņēma minūtes pārtraukumu, bet meitenes, dzīvojot atmiņās par iepriekšējo spēli, noskrēja malā ļoti priecīgas.

Centos meitenes nomierināt, atgādinot, ka mums vēl jāspēlē. Jānosedz un jānotur. Bulgārietes pie mūsu groza izmeta autu, iespēlējot bumbu uz ūsiņas – meitene pagriezās, lai izdarītu metienu. Mūsu aizsardze neizdarīja vienu soli un bulgāriete tika pie pusbrīva metiena. Bumba iekrita grozā, mēs zaudējām. Tā bija sāpīga pieredze gan man, gan meitenēm.

Par trešo vietu spēlējām pret Portugāli – tā bija pirmā vasara, kad A divīzijai kvalificējās trīs labākās komandas. Bijām palikušas bez Kitijas un Kates, taču meitenes saņēmās. Dignai Strautmanei tobrīd bija trīspadsmit gadu, bet Paula Strautmane ar gribasspēku palīdzēja nodrošināt uzvaru. Ļoti smagā aizsardzības spēlē izcīnījām trešo vietu un iekļuvām elites grupā. Cik atceros, Kitija tika iekļauta turnīra simboliskajā pieciniekā. Pilna emociju gamma, taču viss beidzās labi.

Vēl viens foto no “Kolibri” arhīva

”Kolibri” jaunāko grupu meitenes ar Kitiju Laksu, trenerēm Mudīti Zanderi un Andu Eibeli

Kitija Laksa ar “Kolibri” mazākājām meitenēm

Kitijai otrajā rudenī Floridā bija paredzēts Pateicības dienas nedēļas nogales turnīrs Lielajā Bahamu salā. Viesuļvētras “Metjū” nodarīto postījumu rezultātā “Junkanoo Jam” tika pārcelts uz Bimini salu.
Tas bija fantastisks notikums. Kitija jau divas reizes piepildījusi manus sapņus. Klubam ir himna. “Mazais putniņ, kolibri, aizved mūs uz Bimini. Lido, mēs tev sekosim!” Dziedam vasaras nometnēs, iesvētībās. Nosūti vārdus Visumā un nenojaut, ka tas var notikt īstenībā. Kad uzzināju, ka Kitija lidos uz Bimini, pārņēma grūti aprakstāmas sajūtas. Tas saviļņoja līdz asarām.

Otrais lielais notikums – WNBA drafts. Kā treneris nespēj tam noticēt, jo zini, cik daudz meitenēm jāizdara, lai tur nonāktu. Super, brīnišķīgi! Kitija to panākusi ar savu darbu, mērķtiecību, gribu un sapni par basketbolu. Tas nav dots daudziem cilvēkiem. Tie, kuri to sasniedz, ir īpaši.

Kitija pēc atgriešanās no Pasaules kausa Tenerifē apmeklēja “Kolibri” treniņu. Kāds bijis viņas kontakts ar sporta skolu pēc vidusskolas gadiem?
Viņa vienmēr bijusi atvērta – vadījusi treniņu mazām meitenēm gan ar TTT, gan individuāli. Nesen jauna, talantīga spēlētāja – Deina Minajeva – guva smagu savainojumu. Pēc operācijas jautāju Kitijai, vai drīkstu iedot viņas telefona numuru – vai var dalīties pieredzē? Kitija piekrita, sakot, ka atbalstīs un iedrošinās meiteni. Deina piezvanīja, saņemot labus padomus un spēka vārdus.

Izmantotie resursi:
Dziesmas vārdi piepildās: “Kolibri” lidos uz Bimini